Выбрать главу

Nākamajā rītā, kad lustīgie poniji bija aizspērušies mājup uz Floridu, Hīrons nāca klajā ar negaidītu pazi­ņojumu: ratu skriešanās sacīkstes turpināsies, kā plā­nots. Mēs visi dzīvojām ar pārliecību, ka tās līdz ar Tantalu nogrimušas pagājībā, taču taisnība vien bija, ka nav ne mazākā iemesla tās atcelt, jo sevišķi nu, kad nometne ir drošībā.

Ņemot vērā pirmajā reizē piedzīvoto, Taisons nebija sajūsmā par iespēju atkal kāpt ratos un ar lielāko prieku ļāva man mesties vienā pārī ar Anabetu. Es stūrētu, Ana­beta atvairītos, bet Taisons būtu mūsu melnstrādnieks. Kamēr es apkopu zirgus, Taisons pielaboja Atēnas ratus un veica daudz dažādu uzlabojumu.

Nākamās divas dienas trenējāmies uz velna parau­šanu. Ar Anabetu vienojāmies, ka uzvaras gadījumā balva — atpūta no saimniecības darbiem — tiks sadalīta starp abiem namiņiem. Atēnas namiņā mita vairāk iedzī­votāju, tad nu viņiem atlēktu lielākā tiesa mēneša, bet man nekas nebija iebilstams. Balva man nerūpēja. Es vienkārši gribēju uzvarēt.

Sacīkšu priekšvakarā aizkavējos staļļos. Tērzēju ar zirgiem un birstēju tiem spalvu, kad aiz muguras atska­nēja: — Lāga kustoņi tie zirgi. Kaut es tos būtu izgudrojis.

Pret staļļa durvju stenderi bija atslējies slaiks pus­mūža vīrs pastnieka drānās. No baltās platmales apakšas spraucās melni, sprogaini mati, un pār plecu bija pār­mesta pasta soma.

—   Hermej? — es izstomīju.

—   Sveiks, Persij. Bez sporta tērpa mani neatpazini?

—   Ēēe.. — Nesapratu, vai man tagad jākrīt ceļos vai jāpērk no viņa pastmarkas, vai kas. Tad attapu, kāpēc viņš, visdrīzāk, ieradies. — A, Hermej, paklau, par to Lūku…

Dievs sarauca uzacis.

—  Nūjā, mēs tikāmies, — es sacīju, — bet…

—   Nespēji iedzīt šim paurī prātiņu?

—   Mēs tur drīzāk tā kā nāvīgi duelējāmies.

—   Skaidrs. Tu izvēlējies diplomātisko pieeju.

—   Lūdzu, piedod. Tu tomēr mums iedevi tik jēdzī­gas veltes un tā.. Un es saprotu, ka tu ļoti ilgojies pēc Lū­kas. Bet… viņš ir kļuvis par slikto. Pa īstam slikto. Viņam šķiet, ka tu no viņa esi novērsies.

Gaidīju, ka Hermejs saniknosies. Biju gatavs, ka mani tūdaļ pārvērtīs par kāmi vai ko tamlīdzīgu, lai gan ne mirkli vairs nevēlējos pavadīt grauzēja ādā.

Taču viņš vien nopūtās. — Persij, vai tevi arī kādreiz pārņem sajūta, ka tēvs no tevis ir novērsies?

Un kā vēl.

Gribēju teikt: tik vien kā pār simt reižu dienā. — Ne­biju ar Poseidonu runājis kopš pērnās vasaras. Nekad nebiju ciemojies viņa zemūdens karaļvalstī. Un tad vēl viss trakums ar Taisonu — bez brīdinājuma, bez pa­skaidrojuma. Vienkārši, bāc, tev ir brālis. Derētu vismaz kāds uzmundrinošs telefona zvans vai tādā garā.

Jo ilgāk to apcerēju, jo dusmīgāks kļuvu. Sapratu, ka tomēr vēlos gūt atzinību par paveikto uzdevumu, taču ne jau no nometniekiem. Es gribēju, lai runā tēvs. Lai viņš pamana mani.

Hermejs piekārtoja somas plecu lenci. — Persij, tas nav viegli, bet dievam bieži jārīkojas aplinkus — jo se­višķi, ja tas skar paša bērnus. Ja mēs iejauktos ikreiz, kad atvase savāra ziepes… tas tikai radītu jaunas problēmas un neapmierinātību. Ja tu rūpīgāk apdomāsies, secināsi, ka Poseidons gādā par tevi — es esmu par to pārlieci­nāts. Viņš atbild uz tavām lūgšanām. Atliek vien cerēt, ka arī Lūka to reiz sapratīs. Varbūt tev šķiet, ka tu izgā­zies, bet tu atgādināji Lūkam par to, kas viņš īstenībā ir. Tu runāji ar viņu.

— Es mēģināju viņu nogalināt.

Hermejs paraustīja plecus. — Ģimenēs iet ņigu ņegu. Nemirstīgo ģimenēs valda bezgalīgs ņigu ņegu. Reizēm pareizākais ir atgādināt, ka esam saistīti radniecības saitēm, lai nāktu kas nākdams… bet kropļošanu un slaktēšanu piebremzēt līdz minimumam.

Neizklausījās pēc ideālās ģimenes receptes. Taču, prā­tojot par savu uzdevumu, bija jāatzīst, ka varbūt Herme­jam tomēr taisnība. Poseidons mums sūtīja palīgos hipokampus. Viņš dāvāja man tādu varu pār ūdeņiem, kādu es pat neapjautu. Un tad vēl Taisons. Vai Poseidons ar nodomu saveda mūs kopā? Cikkārt Taisons šovasar jau bija glābis man dzīvību?

Tālumā nobazūnēja gliemežvāka taure, ieskandinot komandanta stundu.

—   Ej gulēt, — Hermejs ieteica. — Es šovasar jau esmu pamanījies sagādāt tev gana daudz nepatikšanu. Es tiešām ierados tikai sūtījuma dēļ.

—  Sūtījuma?

—   Persij, es taču esmu dievu ziņnesis. — Viņš iz­vilka no somas elektronisku planšeti un pasniedza to man. — Paraksties te, lūdzu.

Tikai tad, kad pildspalva jau bija man rokā, attapos, ka to apvij divas zaļas, sīksīkas čūskas. — Ē! — Nosviedu planšeti zemē.

Au, iekunkstējās Džordžs.

Nē, nu tiešām, Persij, pukojās Marta. Vai tu gribētu, ka tevi nosviež uz zirgu staļļa grīdas?

—   Ui, atvainojiet. — Čamdīties ap čūskām nebija visai patīkami, taču pacēlu nomesto planšeti un pild­spalvu. Marta un Džordžs locījās man plaukstā, līdz iz­veidoja zīmuli ar tādu kā rokturīti — līdzīgu man skolo­tājs lika lietot otrajā klasē.

Vai žurku man atnesi, Džordžs noprasīja.

—   Nē… — atbildēju. — Nevienu nemanījām.

Kā ar jūrascūciņu?

Džordž! Marta norāja. Nekacini puiku.

Parakstījos un atdevu planšeti Hermejam.

Pretim viņš man sniedza aploksni viļņu zilumā.

Man drebēja rokas. Vēl neatvēris zināju, ka tā ir no tēva. Dzedri zilajā papīrā jautās viņa spēks, itin kā pati aploksne būtu locīta no jūras viļņa.

—   Lai jums rīt veicas, — Hermejs sacīja. — Tev ir brangi zirgi, tomēr, piedod, atvaino, fanošu par Hermeja namiņu.

Tu tikai nezaudē drosmi, to izlasījis, dārgais, Marta mierināja. Viņš tik tiešām vēl tev visu labāko.

—   Kā to saprast? — pārvaicāju.

Neklausies viņā, Džordžs atplijās. Un nākamreiz at­ceries, ka čūskas pelnījušas kādu nieku par darbiņu.

—  Mierā, jūs tur — abi, — Hermejs norīkoja. — Uz redzi, Persij. Līdz citai reizei.

No viņa platmales izdīga divi sīki, balti spārniņi. Hermejs iezaigojās, un nu jau es biju gana gudrs, lai pa­gūtu novērsties, pirms viņš atklājas visā dievišķajā spozmē. Žilbinošs, balts zibsnis, un viņš bija prom, bet es paliku viens ar zirgiem.

Blenzu zilajā aploksnē, ko turēju rokās. Adresāts bija drukāts izlēmīgā, elegantā rokrakstā, kādu reiz jau biju redzējis uz paciņas, ko pirms gada saņēmu no Poseidona.

Persijam Džeksonam Pusdievu nometnē

Jārnroudā 3.141 Longailendā Ņujorkā 11954

Pavisam īsta vēstule no mana tēva. Varbūt viņš rak­sta uzslavu par to, ka atguvu aunādu. Varbūt paskaidro visu par Taisonu, atvainojas, ka nav sazinājies agrāk. Es tik daudz ko sagaidīju no šās vēstules.

Atvēru aploksni un atlocīju vēstuli.

Lapas vidū bija viens vienīgs vārds:

Sasparojies!.

Nākamajā rītā visi čaloja par ratu sacīkstēm vien, taču ik pa brīdim kāds pameta bažīgu skatienu debesīs, it kā tur kuru katru bridi varētu parādīties Stimfālas putnu bari. Lieki. Vasaras diena bija padevusies pasakaina, ar dzidri zilām debesīm, bez neviena mākonīša. Nometne pamazām atguva agrāko skatu: pļavas bija zaļas un lek­nas; grieķisko celtņu priekšā zaigoja baltas kolonnas; mežā līksmi draiskojās driādas.

Bet es jutos kā pēdējais nabags. Naktī nebiju gulējis ne minūti, prātodams par Poseidona brīdinājumu.

Sasparojies!

Kas tas par sviestu? Viņš nopūlas, lai atsūtītu vēstuli, bet uzraksta vienu vienīgu vārdu?

Marta ieteica nepārdzīvot. Varbūt Poseidonam bija iemesls izteikties tik mīklaini. Varbūt viņš pats skaidri nezināja, par ko mani brīdina, vien juta, ka tuvojas kas vērā ņemams, — un, ja es nebūtu gatavs, tas nomēztu mani gar zemi. Lai arī bija grūti, nospriedu domāt tikai par sacīkstēm.