Выбрать главу

Abi ar Anabetu izripinājām uz trases, un nevarēju vien beigt brīnīties, cik ļoti Taisons pārvērtis Atēnas ra­tus. Bronzā kaltā armatūra lika ratiem saulē vizēt. Riteņi bija nostiprināti ar tik maģisku spēku, ka mēs slīdējām līdzeni kā pa ledu. Zirgu pavadas nospriegotas tik nevai­nojami, ka kustoņi mainīja virzienu pie mazākā rāviena.

Taisons arī bija mums pagatavojis trīs šķēpus ar trim pogām uz katra spala. Pirmā lika šķēpam trieciena brīdī eksplodēt, atbrīvojot neganti asu stiepli, kas iepītos pretinieku riteņos un sastrēmelētu tos lupatās. Otrā poga lika izbīdīties trulai (taču gana nejaukai) šķēpa smailei, lai ar tādu izbakstītu konkurentus laukā no ratiem. Trešā pārvērta šķēpu par āķi, ar ko piekabināties pretinieku ratiem vai aizgrūst tos projām.

Spriedu, ka esam tīri labā formā, bet Taisons tik un tā brīdināja mūs piesargāties. Arī pārējām komandām azotē bija slepeni triki un viltības.

—   Še, — viņš mani uzrunāja īsi pirms starta signāla.

Taisons pasniedza man rokas pulksteni. Nekā īpaša —

balti sudrabota ciparnīca un melna ādas siksniņa —, taču, tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, ka šis ir tas nieciņš, ap ko Taisons visu vasaru ķimerējies.

Neesmu nekāds pulksteņu fanāts. Kāda starpība, cik tas rāda? Taču nespēju atraidīt Taisona dāvanu.

—   Paldies, vecīt. — Pulkstenis uz delmu šķita neiz­sakāmi viegls un piegūla pavisam ērti. Teju vai nejutu, ka man tāds ir.

—  Nepaguvu līdz ceļojumam, — Taisons nomurmi­nāja. — Piedod, piedod.

—   Vecīt, nepārdzīvo.

—  ja tev sacīkstēs vajag pasargāties, — viņš ieteica, — nospied pogu.

—   Ā, labi. — Diez vai laikrādis man varētu palīdzēt, bet Taisona rūpes nudien bija aizkustinošas. Nosolījos atminēties par pulksteni. — Un, ē, Taison…

Viņš paraudzījās uz mani.

—   Es gribēju teikt, nūū… — Pūlējos atrast īstos vār­dus, lai atvainotos, ka tiku kaunējies par viņu pirms mūsu ceļojuma, ka liedzos būt viņam brālis. Vārdi kā nenāca, tā nenāca.

—   Es zinu, ko tu man teiksi, — Taisons sakautrējies noteica. — Poseidons tomēr parūpējās par mani.

—   Ēmmm…

—   Viņš atsūtīja tevi man palīgos, kā to biju lūdzis.

Noplakšķināju acis. — Tu lūdzi Poseidonam … mani?

—   Draugu. — Taisons murcīja rokās krekla stūri. — Mazie ciklopi izaug uz ielas. Mācās uzmeistarot lietas no pabirām. Mācās izdzīvot.

—   Bet tas ir tik nežēlīgi!

Viņš sirsnīgi pakratīja galvu. — Tas mums māca novērtēt katru svētību, nevis kļūt par tādiem mantrau­šiem, neliešiem un rešņiem kā Polifēms. Bet es nobijos. Briesmoņi mani tik dikti dzenāja, reizēm saskrāpēja…

—   Tās rētas tev uz muguras?

Viņa acs pierietēja asarām. — Sfinksa no 72. ielas, īsta nejaucene. Lūdzos tētiņam palīdzību. Pavisam drīz mani atrada ļaudis no Merivezeras. Satiku tevi. Tā lie­lākā svētība pasaulē. Nožēloju, ka saucu Poseidonu par ļauno. Viņš man atsūtīja brāli.

Vēros Taisona uzmeistarotajā pulkstenī.

—   Persij! — Anabeta jau sauca. — Nāc!

Hīrons stāvēja pie starta līnijas, gatavs pūst taurē.

—   Taison… — es iesāku.

—   Ej, — Taisons mudināja. — Tu uzvarēsi.

—   Es., jā, labi, draudziņ. Nocelsim pirmo vietu tev par godu. — Iekāpu ratos, ieņēmu pozīciju, un Hīrons tūliņ deva starta signālu.

Zirgi zināja, kas darāms. Aiztraucāmies pa trasi tādā tempā, ka es izlidotu laukā, ja nebūtu iekrampējies ādas grožos. Anabeta cieši turējās pie ratu malas. Riteņi mir­dzēja vienkārši fantastiski. Pirmajā pagriezienā bijām ratu tiesu priekšā Klarisai, kas tobrīd atkāvās no brāļiem Speriem — šie no Hermeja ratiem bakstījās ar šķēpiem.

—   Esam vadībā! — izsaucos, bet krietni par ātru.

—   Uzmanās! — nobļāvās Anabeta un svieda pirmo, par āķi pārdarināto šķēpu, tā atvairot ar svina atsvariem apkarinātu tiklu, kas būtu mūs abus sapiņķerējis. Pie viena sāna jau dzinās Apollona rati. Pirms Anabeta pa­guva tvert nākamo ieroci, Apollona komanda jau iegrūda mūsu labajā ritenī šķēpu. Šķēps sašķīda, bet salauza ari pāris spieķu. Mūsu rati sasvērās un nogrīļojās. Biju pār­liecināts, ka ritenis tūliņ salūzīs, bet mēs tomēr, uz puņķiem turoties, turpinājām ripot uz priekšu.

Mudināju zirgus turēt tempu. Nu jau bijām sānu pie sāna ar Apollona braucējiem. No mugurpuses strauji tu­vojās Hēfaists. Arējs un Hermejs plecu pie pleca iepalika, kamēr Klarisa un Konors Spers vicināja zobenu un šķēpu.

Vēl viens trieciens ritenim, un būsim vēkšpēdus.

—   Rokā esat! — auroja Apollona divnieka stūrmanis. Viņš nometnē bija jauniņais. Vārdu neatceros, bet dūšas šim pavisam noteikti netrūka.

—   Sapņo vien! — Anabeta attrauca.

Viņa izvilka otro šķēpu — visai pārdrošs gājiens, ņe­mot vērā, ka mūs gaidīja vēl viens pilns aplis, — un svieda Apollona stūrmanim.

Tēmējums bija nevainojams. Lidojumā šķēps pār­tapa par trulo bomi, trāpīja stūrmanim krūtīs, tas savu­kārt atmuguriski krita pret komandas biedru, un abi izkūleņoja laukā no ratiem. Zirgi, sajutuši, ka pavada vaļā, satrakojušies ieauļoja skatītāju pūlī. Lopiņiem lecot pāri tribīņu stūrim, zeltītie sacīkšu rati apgāzās vēkšpēdus, un nometnieki spruka pa malām meklēt glābiņu. Zirgi aizrikšoja uz stalli, nopakaļ vilkdami apgāztos ratus.

Par spīti čīkstīgajam labajam ritenim, kaut kā pār­dzīvojām nākamo pagriezienu. Šķērsojām starta līniju un auļiem sākām fināla apli.

Ratu ass čīkstēja un grabēja. Lai arī zirgi klausīja katrai manai pavēlei un traucās kā labi ieeļļota mašīna, ļodzīgais ritenis darīja savu.

Hēfaista komanda joprojām mina uz papēžiem.

Bekendorfs nosmīnējis piespieda nez kādu pogu uz ratu vadības pults. Viņa mehāniskie zirgi izšāva metālis­kas troses, kas apvija mūsu ratu pakaļējo šķērskoku. Be­kendorfs iedarbināja vinčas, un mūsu rati nodrebēja; mēs tikām rauti atpakaļ, Bekendorfs — vilkts uz priekšu.

Anabeta nolamājusies izrāva dunci. Viņa cirta pa trosēm, taču tās izrādījās pārāk resnas.

—   Nevaru pārgriezt! — viņa sauca.

Nu jau Hēfaista rati bija draudīgi tuvu, un metālis­kie zirgi draudēja mūs sabradāt.

—   Maināmies! — uzsaucu Anabetai. — Ņem grožus!

—   Bet…

—   Klausi mani!

Viņa aizspraucās uz priekšu un satvēra grožus. Es zvārodamies pagriezos uz otru pusi un izvilku Pretstraumi.

Cirtu, un trose pārtrūka kā kurpju šņore. Izrāvāmies uz priekšu, taču Bekendorfa stūrmanis parāva ra­tus pa kreisi un tika mums līdzās. Bekendorfs izvilka zobenu. Viņš tēmēja uz Anabetu, taču es paguvu asmeni atvairīt.

Strauji tuvojās pēdējais pagrieziens. Es atmetu visas cerības. Lai uzvarētu, vajadzētu vienlaikus saskādēt Hēfaista ratus, noslaucīt tos no trases un vēl pasargāt Ana­betu. Lai cik lādzīgs puika bija Bekendorfs, nebija rak­stīts, ka viņš mūs abus neaizraidīs uz lazareti, ja zaudēsim modrību.

Nu jau bijām blakus, turklāt no mugurpuses strauji iedzina arī Klarisa.

—  Uz redzīti, Persij! — Bekendorfs klaigāja. — Te maza atvadu dāvana!

Viņš iesvieda mūsu ratos sīku ādas dozīti. Tā tūdaļ pieplaka pie grīdas un sāka izvirst zaļus dūmus.

—  Grieķu uguns! — iekliedzās Anabeta.