— Re kā! — Džo Bobs tīksminājās. — Esmu palicis pēdējais! Gaļas būs atliku likām, bet Kūciņai kauliņi, ko uzgrauzt!
Viņš pacēla jaunu bumbu un notēmēja uz Taisonu.
— Nevajag! — es saucu. — Tev taču vajag mani!
Milzis atņirdzās smaidā. — Gribi mirt pirmais, jaunais hēroj?
Kaut kas steidzīgi bija jāizdomā. Tepat kaut kur bija jābūt Pretstraumem.
Beidzot es ieraudzīju savus džinsus, iemīcītus kūpošajā drēbju kaudzē pie milža kājām. Ja vien es tiktu līdz turienei… Bez mazākās cerības tomēr devos uz priekšu.
Milzis smēja. — Pusdienas tuvojas. — Viņš atvēzēja roku metienam. Es biju gatavs mirt.
Pēkšņi milzoņa ķermenis sastinga. Ņirdzīgais vieplis izbrīnā pārvērtās. Tur; kur vajadzēja būt nabai, viņa krekls uzšķērdās, un no vēdera laukā auga tāds kā rags — nē, ne rags — mirdzoša asmens smaile.
Bumba nokrita zemē. Briesmonis stingi vērās durklī, kas viņu bija caururbis no mugurpuses.
Viņš izdvesa: — Oi, — un izpaukšķēja zaļu liesmu mākonītī, par ko Kūciņai droši vien būs liela bēda.
Dūmiem cauri rēgojās mana draudzene Anabeta. Viņas seja bija apkvēpusi un saskrambāta. Pāri plecam karājās noskrandusi mugursoma, kabatā iestūķēta beisbola cepurīte, rokā bronzas nazis un tēraudpelēkajās acīs mežonīgs skatiens — it kā viņai pakaļ būtu dzinusies kāda rēgu armija.
Mets Slouns, kas visu šo laiku tepat bija stāvējis kā sālsstabs, beidzot nāca pie sajēgas. Viņš pabolījās uz Anabetu, šķiet, atminamies šo no fotogrāfijas manā piezīmju kladē. — Tā jau tā meitene., tā meitene..
Anabeta iekrāmēja viņam pa degunu, un Slouns novēlās garšļaukus. — Bet tu, — viņa paziņoja, — turies pa gabalu no mana drauga.
Sporta zāle bija vienās liesmās. Bērni joprojām dieba riņķī, kliegdami visā galvā. Izdzirdu sirēnas un rācijās čērkstošas balsis. Cauri durvju stiklam varēja saskatīt, kā direktors, misters Bonsaji, cīnās ar slēdzeni, kamēr nopakaļ drūzmējas pārējie skolotāji.
— Anabeta… — es izstostīju. — Kā tu… cik sen tu…
— Gandrīz vai visu rītu. — Viņa iebāza bronzas dunci makstī. — Nevarēju atrast piemērotu brīdi, lai aprunātos. Tu tak ne mirkli neesi viens.
— Tad tā ēna no rīta… tā biji.. — Man iesvilās vaigi. — Ak kungamāte, tu lūrēji pa manas guļamistabas logu?
— Nav laika skaidroties! — viņa atcirta, lai gan pati izskatījās visai piesārtusi. — Es negribēju…
— Ir! — iekliedzās kāda sieviete. Atsprāga durvis, un zālē sabira pieaugušie.
— Tiekamies laukā! — Anabeta norīkoja. — Viņš arī. — Un, nezin kāpēc riebumā saviebusies, viņa norādīja uz Taisonu, kas joprojām apstulbis tupēja, atslējies pret sienu. — Labāk ņem līdzi.
— Ko?
— Nav laika! — Anabeta atcirta. — Ašāk!
Viņa uzstīvēja Yankees cepurīti, burvju velti no mammas, un pagaisa.
Kad direktors, puse mācībspēku un vēl pāris policistu iebrāzās degošajā zālē, es viens pats stāvēju plāna vidū.
— Persij Džekson? — Misters Bonsaji bija neizpratnē. — Kas… kā…
Taisons pie sagruvušās sienas ievaidējās un lēnām stutējās kājās. — Galva sāp.
Pie apvāršņa parādījās arī Mets Slouns. Viņš raudzījās manī šaušalu pilnu skatienu. — Persijs vainīgs, mister Banzaj. Viņš pielaida uguni. Treneris Nanlijs apliecinās! Viņš visu redzēja!
Treneris Nanlijs aizvien rātni lasīja žurnālu, bet — tavu laimi! —, padzirdis savu vārdu, pacēla galvu. — Ē, ko? Jā, jā. Mhm.
Visi pievērsās man. Skaidrs, ka man te neviens neticēs ari tad, ja teikšu taisnību.
Izrāvu no saplēstajiem džinsiem Pretstraumi, uzsaucu Taisonam: — Laižam! — un metos laukā pa sienā izspridzināto caurumu.
TRĪS esi sveikts mŪŽĪgo mocĪbu TAKSOMETR
Anabeta mūs jau gaidīja aiz stūra. Viņa ierāva mūs mazā sānieliņā, jo pa Čērčstrītu Merivezeras virzienā gaudodams aiztrauca ugunsdzēsēju autiņš.
— Kur tu šito rāvi? — Viņa pikti norādīja uz Taisonu.
Citkārt es būtu bijis bezgala laimīgs, sastopot Anabetu. Par spīti tam, ka viņas mamma Atēna bija uz nažiem ar manu tēvu, mēs abi pagājušovasar cieši iedraudzējāmies. Negribēju ne atzīt, cik dikti biju noilgojies pēc Anabetas.
Taču nupat man krāgā klupa gigantiski kanibāli. Taisons kādas trīs četras reizes izglāba man dzīvību, bet Anabeta nu lūrēja uz šo tā, it kā viņš būtu grēka gabals.
— Viņš ir mans draugs, — es sacīju.
— Bezpajumtnieks?
— Kāda starpība? Un vai zinies, viņš tevi dzird. Pajautā viņam pati.
Anabeta izskatījās pārsteigta. — Viņš runā?
— Runāju, — Taisons apstiprināja. — Tu esi smuka.
— Fuiii! — Anabeta pakāpās tālāk no Taisona.
Kaut kas neticams — kas viņu dīdīja uz tādu nekaunību? Meklēju ugunsbumbu sviluma pēdas uz Taisona plaukstām, bet tām nebija ne vainas — nosmulētas, rētainas delnas, netīri nagi kartupeļu čipsu izmērā — šādi tās izskatījās vienmēr. — Taison, — es neticības pilns izdvesu, — tev rokas nav pat apsvilušas.
— Protams, ka nav, — Anabeta purpināja. — Jābrīnās, ka lestrigoniem pietika dūšas tev uzbrukt, kad pie sāniem šitais.
Šķita, ka Taisonu vai apbūrušas Anabetas gaišās matu cirtas. Viņš centās tās aptaustīt, bet Anabeta uzšāva pa pirkstiem.
— Anabeta, ko tu tur gvelz? — Biju neizpratnē. — Lestri… — kas?
— Lestrigoni. Tie briesmoņi sporta zālē. Gigantiski kanibāli no tāla ziemeļgala. Odisejs reiz ar šiem saskrējās, bet nekad neesmu pieredzējusi, ka viņi būtu atklejojuši uz dienvidiem līdz pašai Ņujorkai.
— Lestri… — to jau nevar pat izteikt. Kā tas būtu cilvēku valodā?
Viņa mirkli apdomāja un beidzot izlēma. — Kanādieši. Ejam, mums jāzūd lapās.
— Policija mani meklēs.
— Tā nu ir mazākā bēda, — viņa atmeta. — Tev sapņi rādās?
— Sapņi… par Groveru?
Anabeta nobālēja. — Groveru? Nē, kas ir ar Groveru?
Izstāstīju viņai savu sapni. — Bet kāpēc tu prasi? Kas tad tev rādās?
Anabetas skatiens bija tik tramīgs, it kā domas joņotu vēja ātrumā.
— Nometne, — viņa beidzot sacīja. — Milzu ķeza nometnē.
— Mamma teica to pašu! Bet kas par nepatikšanām?
— īsti nezinu. Kaut kas sagājis dēlī. Mums uz karstām pēdām jāsteidzas turp. Visādi neradījumi dzenas man pakaļ jau no pašas Virdžīnijas un mēģina aizkavēt. Tev gadījās daudz uzbrukumu?
Nogrozīju galvu. — Visu gadu neviens pats… līdz šodienai…
— Neviens? Bet kā… — Viņas skatiens atdūrās pie Taisona. — Nūja.
— Kas tas par "nūja"?
Taisons kā priekšzīmīgs skolēns pacēla roku. — Tie kanādieši sporta zālē nosauca Persiju par kādu tur… jūras dieva dēlu?
Abi ar Anabetu pārmijām skatienus.
Tumša bilde, kā lai sakarīgi to visu paskaidro, bet bija sajūta, ka Taisons pelnījis zināt patiesību — galu galā, viņš tikko gandrīz bija aizraidīts pie tēviem.
— Paklau, draugs, — es iesāku, — tu esi kādreiz dzirdējis tos pastāstus par grieķu dieviem? Tur Zevu, Poseidonu, Atēnu…
— Jā, — Taisons atsaucās.
— Nūū… tie dievi joprojām dzīvo. Viņi virzās līdzi Rietumu civilizācijai, pievienojoties varenākajām valstīm. Tagad viņi ir ASV. Gadās, ka šie sataisa mirstīgajiem kādu bērnu. Tos tad sauc par pusdieviem.