Nolādējos. Biju dzirdējis nostāstus par grieķu uguns
posta darbiem. Lēsu, ka mums ir kādas desmit sekundes, līdz tā ies gaisā.
— Svied prom! — Anabeta bļāva, bet tas nebija manos spēkos. Hēfaista rati joprojām traucās līdzās, gaidīdami, kad viņu mazā dāvaniņa eksplodēs. Bekendorfs uzplijās ar zobenu. Atliktu man uz mirkli novērsties un čammāties ap grieķu uguni, lai Anabetu tikmēr sašķērētu un mēs kaut kur ietriektos. Pūlējos dāvanu aizspert, bet arī tas bija tukšs numurs. Doze nebija izkustināma.
Tad es atcerējos par pulksteni.
Man nebija ne jausmas, kā tas varētu līdzēt, bet kaut kā pamanījos nospiest mazo slēdzīti. Pulkstenis tūliņ pārvērtās. Tas pletās, metāla karkass izvērpās plašumā kā veclaiku foto objektīva aizbīdnis, ādas siksna tikmēr tinās gar delnu, līdz man rokās bija apaļš vairogs pusotra metra platumā, šaipusē pārvilkts ar maigu ādu, bet otru pusi rotāja pulēta bronza ar visvisādām gravīrām, kuras aplūkot man nudien nebija vaļas.
Zināju tikai vienu: Taisons bija trāpījis desmitniekā. Izslēju vairogu un pret to noklaudzēja Bekendorfa zobens. Asmens sašķīda.
— Ko? — viņš nokliedzās. — Kā…
Vairāk pļāpāt nebija laika, jo es devu šim krūtīs ar savu jauno vairogu un izlidināju no ratiem tā, ka viņš velšus aizvēlās putekļos.
Grasījos jau ķert pēc Pretstraumes un izrēķināties ar stūrmani, kad Anabeta iesaucās: — Persij!
Grieķu uguns dzirksteļoja. Pabāzu zem ādas maciņa zobena galu kā tādu špakteli un sviedu to gaisā. Ugunsbumba aizlidoja līdz Hēfaista ratiem un piezemējās stūrmanim pie kājām. Viņš noelsās.
īss acumirklis, un stūrmanis izlēma gluži pareizi — metās laukā no ratiem, kas sasvērās un uzsprāga zaļās liesmās. Metāla zirgiem, šķiet, radās kaut kāds īssavienojums. Viņi apsviedušies vilka degošo vraku pretim Klarisai un Speriem, un tie dabūja raut sāņus, lai izvairītos.
Anabeta pievilka grožus un sagatavojās pēdējam pagriezienam. Iekrampējos ratu malā dziļā pārliecībā, ka avarēsim, taču Anabeta neizskaidrojamā kārtā tika galā, un mēs pārripojām pār finiša līniju. Pūlis uzgavilēja.
Tiklīdz rati apstājās, mūs apstāja pūlis. Draugi dedzīgi skandēja mūsu vārdus, bet Anabeta centās pārkliegt gaviles: — Pagaidiet! Klausieties! Ir vēl kāds!
Gaviles negribēja mitēties, bet Anabeta nepiekāpās: — Mēs to nepaveiktu bez kāda īpaša palīga! Mēs neuzvarētu šajās sacīkstēs, neatgūtu aunādu, neizglābtu Groveru, nekas no tā visa nebūtu iznācis! Mēs esam karaļvalsti parādā Taisonam, Persija…
— Brālim! — es iesaucos tik skaļi, lai visi mani sadzird. — Taisonam, manam mazajam brālim!
Taisons nosarka. Klausītāji sajūsmā ieaurojās. Anabeta uzspieda man uz vaiga buču. Nu aurošana sacēlās vēl skaļāka. Atēnas namiņa iemītnieki pacēla mani, Anabetu un Taisonu gaisā un nesa uz skatuvi, kur mūs jau gaidīja Hīrons, lai dāvātu lauru vainagus.
DiVDESMIT AUNĀDA PAVEIC VAIRĀK, NEKĀ cerĒts
Šī bija viena no laimīgākajām pēcpusdienām nometnes vēsturē, kas tikai pierāda, ka rīts mēdz būt maldinošs, — nekad nevar zināt, ko nesīs vakars.
Grovers paziņoja, ka atlikušo vasaru pavadīs nometnē kopā ar mums un tikai pēc tam atgriezīsies pie Pāna meklējumiem. Šķeltnadžu vecajie bija tik aizgrābti, ka viņam izdevies izsprukt cauri sveikā, turklāt vēl pavērt ceļu nākamajiem meklētājiem, ka piešķīra šim divus mēnešus garu atvaļinājumu un jaunu stabuli. Vienīgā sliktā ziņa: Grovers to stabuli drillēja visu pēcpusdienu, un viņa muzikālās prasmes nebija diži augušas. Viņš sparīgi pūta YMCA meldiņu, un zemeņu stādi tikmēr kā traki pinās mums pa kājām, teju gribēdami mūs nožņaugt. No sirds jutu tiem līdzi.
Grovers grasījās tagad, klātienē, pārraut mūsu lidzjūtu saikni, bet es biju ar mieru to saglabāt, ja viņam nekas nav iebilstams. Viņš nolika stabuli sāņus un blenza manī. — Bet, Persij, ja es iekulšos nepatikšanās, tev draudēs briesmas! Tu vari iet bojā!
— Es gribu būt lietas kursā, ja tu atkal kaut kur iekulsies. Un es atkal došos tev palīgā. Citādi nevarēs.
Galu galā viņš piekrita saikni saglabāt un turpināja dancināt zemenes pie YMCA meldiņa. Bija lieki uzburt līdzjūtu saikni — tāpat zināju, kāda tām jušana.
Vēlāk, loka šaušanas treniņā, Hīrons pasauca mani sāņus un pavēstīja, ka nolīdzinājis visu nesmukumu ar Merivezeras pamatskolu. Skola vairs nevainoja mani sporta zāles izpostīšanā. Policija vairs nedzina man pēdas.
— Kā tev tas izdevās? — nobrīnījos.
Hīrona acīs iezibējās nebēdnīgas liesmiņas. — Es tikai ierosināju, ka ļaudis todien pieredzējuši ko citu — apkures katla eksploziju, kas nepavisam nebija tava vaina.
— Tu tā teici, un viņi tūliņ noticēja?
— Liku lietā miglu. Kādudien, kad būsi gatavs, es tev to ierādīšu.
— Tas nozīmē, ka nākamgad varu atgriezties Merivezerā?
Hīrons sarauca pieri. — O, nē. Tu joprojām esi izslēgts. Misters Bonsaji sacīja, ka tev esot — kā viņš tur teica? — neriktīga karma, kas graujot skolas pedagoģisko auru. Taču, par prieku tavai mātei, ar likumu tu neesi saķēries. Jā, runājot par tavu mammu…
Viņš no bultu maka izvilka mobilo telefonu un pasniedza to man. — Pēdējais laiks viņu sazvanīt.
Trakākais bija iesākums — tā daļa, kur jānoklausās "Persij-Džekson-ar-kuru-galu-tu-domā-vai-sajēdz-kāes-satraucos-šitā-aizšmaukt-bez-atļaujas-no-nometneskaut-kādos-bīstamos-uzdevumos-un-pārbaidīt-manilīdz-nāvei" penteris.
Taču beigās viņa aizelsusies iepauzēja. — Ai, nu… man prieks, ka esi sveiks un vesels!
Tāpēc mamma ir tik lieliska. Viņa neprot dusmoties. Mēģina, bet nav tam radīta.
— Piedod, mammu, — es sacīju. — Es vairs nebiedēšu tevi.
— Nesoli man neko, Persij. Tu labi zini, ka ies arvien trakāk. — Viņa pūlējās izklausīties nevērīga, bet es jutu, ka mamma nudien satraucas.
Gribēju teikt kādu uzmundrinošu vārdu, bet īstenībā zināju, ka viņai ir taisnība. Kā pusdievs allaž likšu viņai baidīties. Jo vecāks kļūšu, jo draudīgākās lietās iepīšos.
— Es varētu uz brīdi aizbraukt mājās, — ieminējos.
— Nē, nē. Paliec nometnē. Trenējies. Dari, kas darāms. Bet nākamo mācību gadu tu taču pavadīsi mājās, ko?
— Protams. Ja mani maz uzņems kādā skolā.
— Gan kaut ko atradīsim, mīļais, — mamma nopūtās. — Kādu stūrīti, kur par mums vēl nav dzirdējuši.
Taisonu nometnē daudzināja kā īstu varoni. Es ar lielāko prieku uz visiem laikiem dalītu ar viņu vienu pajumti, taču tovakar, sēžot kāpās un veroties uz Longailendas zundu, viņš nāca klajā ar bezgala pārsteidzošu paziņojumu.
— Vakar tētiņš atsūtīja sapni, — viņš pavēstīja. — Viņš gaida mani ciemos.
Nospriedu, ka viņš ākstās, bet Taisons taču neprata ākstīties. — Poseidons tev sapnī deva ziņu?
Taisons piekrītoši pamāja. — Grib, lai atlikušo vasaru nirstu ūdens apakšā. Lai mācos strādāt ciklopu kalvēs. Viņš to nosauca par krāpsi… trapsi…
— Praksi? -Jā.
Mirkli apdomāju. Bija jāatzīst, ka man maķenīt skauž. Mani Poseidons ne reizi nebija aicinājis zem ūdens. Taču tad attapos, ka Taisons dodas projām? Sveiki un atā?
— Kad tu dosies?
— Tagad.
— Tagad. Tas ir… tagad tagad?
— Tagad.
Vēroju viļņus Longailendas šaurumā. Ūdens saulrietā vizuļoja sārts.
— Man prieks par tevi, draudziņ, — kaut kā izstomīju. — Tik tiešām.