Un tad es sapratu. Vēl pirms viņa paguva atbildēt.
Meitenes zilās acis raudzījās mani, un es sapratu, kāds bijis zelta aunādas medību mērķis. Kāpēc bija jāsaindē koks. Viss salikās pa plauktiņiem. Krons bija cēlis galdā vēl vienu spēļu kauliņu — iespēju sagrozīt pareģojumu pēc sava prāta.
Pat Hīrons, Anabeta un Grovers, kuriem šajā mirklī piedienētu diet un gavilēt, bija pārlieku satriekti, domājot par miglā tīto nākotni. Un es turēju savās rokās kādu, kuram bija lemts tapt par manu labāko draugu vai tikpat labi — niknāko ienaidnieku.
— Es esmu Talija, — meitene sacīja. — Zeva meita.
PĒCVĀRDS
Lielais paldies maniem izmēģinājuma trusīšiem, Džefrijam Kolam un Trevisam Stollam, par manuskripta caurskatīšanu un trāpīgiem ieteikumiem; Egbertam Bakeram no ļeilas universitātes par palīdzīgu roku sengrieķu valodā; Nensijai Gaitai par lielisko pārstāvniecību; manai redaktorei Dženiferai Beserei par padomiem un neatlaidību; visiem audzēkņiem tajās daudzajās skolās, ko apciemoju, par aizrautīgo atbalstu; un, protams, Bekijai, Heilijai un Patrikam Riordaniem, jo, tikai pateicoties viņiem, spēju nokļūt Pusdievu nometnē.
SATURS
Viens Mans labākais draugs izvēlas kāzu kleitu 7
Divi Spēlēju tautasbumbu ar kanibāliem 14
Trīs Esi sveikts, mūžīgo mocību taksometri 31
Četri Taisons niekojas ar uguni 44
Pieci Es tieku pie jauna kaimiņa 54
Seši Dēmonisko baložu uzbrukums 72
Septiņi Pieņemu veltes no svešinieka 91
Astoņi Uz "Princeses Andromedas" klāja 113
Deviņi Drausmīgākais ģimenes salidojums pasaulē 127
Desmit Ceļojam ar beigtiem konfederātiem 140
Vienpadsmit Klarisa uzlaiž visu gaisā 154
Divpadsmit Viesojamies Kikī SPA kūrortā 171
Trīspadsmit Anabeta mēģina peldēt mājup 192
Četrpadsmit Sastopam iznīcības aitas 208
Piecpadsmit Aunāda — Nevienam 221
Sešpadsmit Noeju pa burbuli ar visu kuģi 231
Septiņpadsmit Pārsteigums Maiami pludmalē 238
Astoņpadsmit Lustīgo poniju iebrukums 248
Deviņpadsmit Ratu skriešanās beidzas ar blīkšķi 260
Divdesmit Aunāda paveic vairāk, nekā cerēts 275
Pēcvārds 285
TITĀNA LĀSTS
Tajā piektdienā pirms Ziemassvētku brīvlaika mamma sakravāja manu ceļasomu, ieslidināja līdzi pāris nāves ieroču un aizveda mani uz kārtējo internātskolu. Pa ceļam paķērām arī manas draudzenes — Anabetu un Taliju.
No Ņujorkas līdz Menas Bārhārborai bija astoņu stundu brauciens. Pār lielceļu krita krusa un slapjdraņķis. Lai arī ar Anabetu un Taliju nebijām redzējušies vairākus mēnešus, sniegputenis un draudīgās ceļojuma gaidas lika vēderam žņaugties čokurā, tāpēc visi sēdējām klusēdami. Atskaitot manu mammu. Kad šī sanervozējas, muti viņai nevar aizbāzt. Kad ap mijkrēsli beidzot sasniedzām Vestoveras namu, viņa jau bija paguvusi izklāstīt Anabetai un Talijai vispēdējo kaunpilno pastāstiņu iz manas zēnības gadiem.
Talija noslaucīja aprasojušo logu un palūkojās laukā. — Super. Te būs riktīgi jautri.
Vestoveras nams atgādināja ar lāstu sistu karaļpili. Melna mūra celtne ar torņiem, šauriem logiem un milzīgām divviru koka durvīm. Tā slējās kupenām klātas klints virsotnē, pa labi skatam atklājās nosarmojis mežs, pa kreisi — putās sakults okeāns.
— Jūs tik tiešām negribat, lai es palieku? — mamma bažīgi apvaicājās.
— Nē, mammu, paldies, — atsaucos. — Kas zina, cik ilgi tas vilksies. Būs jau labi.
— Bet kā jūs tiksiet mājās? Persij, es taču satraucos.
Kaut tik asinis nebūtu sakāpušas vaigos! Pietika jau ar to vien, ka mamma man bija par šoferi — citas iespējas nebija.
— Neraizējieties, Džeksona kundze, — Anabeta uzmundrinoši pasmaidīja. Viņas blondie mati bija ietūcīti apakš slēpotāju cepures, un acis tumsa tikpat pelēkas kā okeāns. — Mēs neļausim viņam savārīt ziepes.
Mamma nedaudz tā kā nomierinājās. Viņasprāt, Anabeta ir saprātīgākais pusdievs, kas jelkad izvilcis līdz astotajai klasei. Viņa svēti tic, ka Anabeta regulāri glābj mani no drošas nāves. Taisnība vien ir, bet tas nenozīmē, ka man būtu no priekiem jālec gaisā.
— Labi, mīlīši, — mamma noteica. — Vai viss ir līdzi?
— Jā, Džeksona kundze, — atsaucās Talija. — Paldies, ka atvedāt.
— Pārvelkamie džemperi ir? Un mans telefona numurs?
— Mammu…
— Ambrozijs un nektārs, Persij? Un zelta drahma, ja pēkšņi vajag sazināties ar nometni?
— Mammu, nu taču! Viss būs labi. Meitenes, laižam!
Viņa šķita nedaudz sāpināta, un man pat sametās mammas žēl, bet i nedomāju uzkavēties mašīnā ne mirkli ilgāk. Ja man būtu jānoklausās vēl viena teiksma par to, cik amizanti trīs gadu vecumā esmu izskatījies vannā, biju gatavs ierakties kupenā un dzīvs nosalt.
Arī Anabeta un Talija izspruka laukā. Vējš izcirtās cauri kažokam un sadurstīja miesu maziem ledus duncīšiem.
Tiklīdz mammas auto bija gabalā, Talija paziņoja: — Persij, tev ir tik superīga mamma!
— Nav ne vainas, — atzinu. — Un tev? Vai tu sazinies ar savu mammu?
Kolīdz pajautāju, biju gatavs vai mēli norit. Talijai vienkārši izcili padevās tie ļaunatminīgie skatieni, un, ja tādam vēl piepluso viņas panka paskatu — vīlēs sapluskāto armijnieku žaketi, melnās ādas bikses, visas tās ķēdes, ar melnu apvilktās dzidri zilās acis un caururbjošo skatienu. Man tika veltīts ideāli nešpetns skatiens. — Nav tava daļa, Persij…
— Iesim labāk iekšā, — Anabeta iespraucās. — Grovers jau gaida.
Talija paraudzījās uz pili un noskurinājās. — Taisnība. Diezin, ko viņš te tādu uzgājis, ka jāsūta tik drudžaina ziņa?
Palūkojos augšup uz Vestoveras nama ēnās slīgstošajiem torņiem. — Neko spožu, — minēju.
Ozolkoka durvis čīkstot pavērās, un mēs visi trīs, līdzi ieraudami sniega vērpeti, iesoļojām nama vestibilā.
Spēju vien noelsties: — Oho!
Te bija, kur izvērsties. Pie sienām rindojās kauju karogi un virknējās ieroči: senatnīgi šaujamie, āvas un tamlīdzīgi rīki. Zinu, zinu, ka Vestovera skaitās karaskola, bet šīs dekorācijas šķita nāvīgi pārspīlētas. Burtiskā nozīmē.
Roka aizslīdēja līdz kabatai, kur glabāju savu iznīcinošo lodīšu pildspalvu — Pretstraumi. Te jautās kas nelāgs. Kas bīstams. Talija tramīgi virpināja pirkstos savu īpašo burvju velti, sudraba kaklarotu. Nopratu, ka mums visiem prātā viens. Bez cīniņa neizsprukt.
Anabeta ierunājās: — Nez, kur te…
Un durvis mums aiz muguras aizcirtās.
— Fooorši, — novilku. — Tad jau laikam uzkavēsimies.
No viņa vestibila gala atbalsojās melodija. Izklausījās pēc
deju mūzikas.
Sastutējām somas aiz kolonnas un sākām apstaigāt plašo halli. Nebijām tikuši visai tālu, kad pret klona grīdu noklaudzēja soļi, un mums pretim no pustumsas iznira divi stāvi.
Abiem bija īsi apcirpti, iesirmi mati un melnas militāras formas ar sārtu vīli. Sazin kāpēc sievietei bija pūkām klāta augšlūpa, bet vīrietim — gludi skūts vaigs. Abi soļoja tik stīvi, it kā aiz apkakles būtu aizbāzts slotaskāts.
— Tā! — sieviete noskaldīja. — Ko jūs te meklējat?
— Ēēē… — apjēdzu, ka atbildes padomā nav. Biju tik ļoti pārņemts ar vēlmi uzmeklēt Groveru un noskaidrot, kas lēcies, ka pat neiedomājos — kādam varētu rasties jautājums, kāpēc trīs sīkie nakts vidū ielavījušies svešā skolā. Mašīnā netikām izrunājuši, kā tiksim iekšā. Es saminstinājos. — Kundze, mēs tikai…