— Neskaties uz bērniem, — Talija norīkoja. — Jāsagaida izdevība, lai tiktu viņiem klāt. Izliksimies, ka viņi mūs neinteresē. Aizmānīsim Torņu projām no viņu smaržas.
— Kā?
— Mēs esam trīs jaudīgi pusdievi. Mūsu klātbūtnei vajadzētu nojaukt pēdas. Iejuksim pūlī. Uzvedīsimies dabiski. Uzdejosim. Bet paturēsim bērnus acīs.
— Uzdejosim? — Anabeta pārprasīja.
Talija piekrītoši pamāja. Viņa ieklausījās meldiņā un sarauca degunu. — Fui. Kurš pasūtījis Džesiju Makartniju? Grovers izskatījās dziļi sāpināts. — Es.
— Jēziņ, Grover. Totāli tizli. Nevarēji izvēlēties Green Day vai kaut ko tādu?
— Green… ko?
— Neko, neko. Dejojam!
— Bet es neprotu dejot!
— Pratīsi, es vadīšu, — Talija atcirta. — Nāc nu, kazlēn. Talija paķēra šo pie rokas un aizrāva uz deju zāli tā, ka
Grovers paguva vien noelsties. Anabeta pasmaidīja.
— Kas ir? — noprasīju.
— Nekas. Vienkārši forši, ka Talija ir atgriezusies. Anabeta kopš pērnās vasaras bija mani pāraugusi, un tas
mani nedaudz mulsināja. Agrāk viņas vienīgā rotaslieta bija Pusdievu nometnes krellītes, bet nu viņai ausīs rotājās mazas sudraba pūcītes — Anabetas mammas Atēnas simbols. Viņa norāva slēpotāju cepuri, un pār pleciem nolija garās, blondās cirtas. Tagad viņa nez kādēļ izskatījās vecāka.
— Tātad… — pūlējos sagudrot jēdzīgu sakāmo. Uzvedieties dabiski, piekodināja Talija. Kas gan tur dabisks, ja esi pusdievs, kurš devies bīstamā misijā? — Hmm, esi pēdējā laikā uzprojektējusi kādu krietnu māju?
Anabetai acīs iegailējās liesmiņas, kā jau allaž, kad tika skarta arhitektūras tēma. — Ak dieniņ, Persij! Tajā jaunajā skolā man kā izvēles priekšmets ir 3D dizains, un tur ir tik forša datorprogramma…
Viņa sāka klāstīt, kā uzprojektējusi iespaidīgu pieminekli, ko gribot būvēt Manhetenas centrā. Viņa vārījās par balstiem, fasādēm un tādā garā, un es mēģināju klausīties. Izsenis zināju, ka Anabeta sapņo nākotnē kļūt par visu arhitektu arhitekti — viņa dievina matemātiku, vecas mājas un visu to pārējo — bet, goda vārds, knapi sapratu kaut vārdu.
Taisnību sakot, nedaudz kremta, ka viņa ir tik stāvā sajūsmā par savu jauno skolu. Šī viņai bija pirmā pieredze Ņujorkas skolā. Biju cerējis, ka tiksimies biežāk. Viņas abas ar Taliju tagad mācījās kādā Bruklinas internātā — pietiekami tuvu Pusdievu nometnei, lai Hīrons pagūtu izlīdzēt, ja gadītos kāda ķeza. Tā kā viņējā bija meiteņu mācību iestāde, bet es mācījos Manhetenas publiskajā skolā, tikāmies retu reizi.
— Nūjā, forši, — novilku. — Tad tu tur paliksi visu gadu?
Anabetas vaigs apmācās. — Iespējams, ja vien…
— Eu! — Talija mums uzsauca. Viņa grieza lēno deju ar Groveru, kas, kājām pinoties, ik pa laikam iespēra Talijai pa apakšstilbiem un izskatījās, ka labprātāk būtu beigts. Viņam vismaz bija mākslīgās kājas. Viņš atšķirībā no manis varēja attaisnot savu tizlošanos.
— Dejojiet, slaisti! — Talija norīkoja. — Izskatās stulbi, ka jūs tur tā stāvat.
Es tramīgi paraudzījos uz Anabetu un pēc tam uz meiteņu baru, kas spietoja pa sporta zāli.
— Nu? — Anabeta uzvaicāja.
— Kuru man uzlūgt?
Viņa iedunkāja man pa vēderu. — Tak mani, aļģupauri!
— A, nūjā..
Aizgājām līdz deju placim, un es mēģināju saskatīt, kā uzvedas Talija un Grovers. Vienu roku uzliku Anabetai uz gurna, otru viņa pati sakampa tā, it kā grasītos mani lidināt kādā džudo kūlenī.
— Es nekodīšu, — viņa sacīja. — Labrīt, Persij. Kas — jums skolā diseņu nav?
Es neatbildēju. Taisnību sakot, bija gan. Bet es ne reizi nebiju tā pa īstam dejojis. Parasti ar pāris čaļiem stūrī mētāju basketbola bumbu.
Pāris minūtes pagorījāmies. Mēģināju koncentrēties uz sīkumiem, piemēram, uz kreppapīra strēmelēm un punša bļodu, — vispār jebko, lai nedomātu par faktu, ka Anabeta ir garāka par mani, plaukstas man ir sasvīdušas un droši vien pretīgas, turklāt nemitīgi minu viņai uz kājām.
— Ko tu pirmīt tur teici? — ievaicājos. — Tev skolā ir kaut kādas problēmas?
Viņa saknieba lūpas. — Nē, par to nav runas. Drīzāk par
tēti.
— Ui, — es zināju, ka Anabetai ar tēti nav visai spožas attiecības. — Man šķita, ka jums abiem iet uz gaišo pusi. Pamāte atkal uzdarbojas?
Anabeta nopūtās. — Viņš nolēmis pārvākties. Nu, kad es beidzot esmu iejutusies Ņujorkā, viņš pieņēmis kaut kādu stulbu darba piedāvājumu — došoties vākt materiālu grāmatai par Pirmo pasaules karu. Uz Sanfrancisko.
Izklausījās, ka vārds nav labāks par "Soda laukiem" vai "Aīda sporta īsbiksēm".
— Un viņš grib, lai tu brauc līdzi? — es vaicāju.
— Uz otru valsts malu, — viņa bezcerīgi novilka. — Turklāt pusdieviem Sanfrancisko nav dzīves. To viņam vajadzētu jēgt-
— Ko? Kāpēc?
Anabeta izbolīja acis. Viņa laikam domāja, ka āzējos. — Tu taču zini. Tas ir tur.
— Ā, — nomurmināju. Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, bet negribēju izlikties par muļķi. — Tad… tu atgriezīsies dzīvot nometnē vai kā?
— Persij, viss ir daudz sarežģītāk. Es… man tev laikam kas jāizstāsta.
Anabeta pēkšņi sastinga. — Viņi ir prom.
-Kas?
Sekoju Anabetas skatienam. Tribīnes. Abu pusdievu, Bjankas un Niko, tur vairs nebija. Durvis līdzās tribīnēm bija plaši atvērtas. Nemanīja ari doktoru Torņu.
— Mums jāatrod Talija un Grovers! — Anabeta drudžaini raudzījās visapkārt. — Nu, kur šie aizdancojušies? Kur?
Anabeta iejuka pūlī. Grasījos viņai sekot, taču man ceļā pagadījās meiteņu bars. Izgudrēm metu līkumu, lai izvairītos no bantēm un lūpukrāsām, un, kad beidzot biju drošā atstatumā, Anabeta jau bija pačibējusi. Apmetu loku ap zāli, lūkojot pēc viņas vai Talijas un Grovera. Tā vietā ieraudzīju ko tādu, ka asinis sastinga dzīslās.
Tepat netālu uz sporta zāles grīdas mētājās zaļa cepurīte — gluži tāda pati, ko valkāja Bjanka di Angelo. Līdzās izsvaidītas pāris kārtis. Un tad es ieraudzīju arī doktoru Torņu. Viņš spraucās laukā pa durvīm otrpus zālei un di Angelo bērnus stūma sev pa priekšu, sakampis tos aiz čupra kā kaķēnus.
No Anabetas joprojām nebija ne miņas, bet nojautu, ka viņa kaut kur otrā stūrī meklē Taliju un Groveru.
Gandrīz aizjozu turp, bet tad nodomāju — paga!
Atcerējos Talijas izbrīna pilnos vārdus, kad vestibilā interesējos par savādo knipi: vai tad Hīrons tev to vēl nav ierādījis? Atminējos, kā Grovers vērsās tieši pie viņas, cerot, ka nu tik šī glābs pasauli.
Nevarētu teikt, ka Talija man traucētu dzīvot. Viņa bija forša. Vai viņa vainīga, ka gadījusies Zevam par meitu, tādēļ izpelnījusies vispārēju uzmanību… un tomēr, bija lieki ķerties viņai brunčos ikreiz, kad samilza kāda problēma. Turklāt nebija laika. Di Angelo bērniem draudēja briesmas. Kamēr meklēšu draugus, viņi būs jau gabalā. Pazinu briesmoņus, zināju, ar ko man ir darīšana. Tas bija man pa spēkam.
Izvilku no kabatas Pretstraumi un metos pakaļ doktoram Tornam.
Skaties patiesībai acīs! Tu esi pusdievs!
Persijam ir tikai desmit dienas, lai ar draugu palīdzību novērstu karu Olimpa kalnā!
Varbūt katrā leģendā tiešām slēpjas grauds patiesības? "Zibens zaglis" apspēlē varbūtību, ka īsts un joprojām dzīvs tepat līdzās ir viss, par ko vēstīts it kā aizmirstībā nogrimušajos sengrieķu mītos!