— Jā, — Taisons sacīja, it kā joprojām gaidīdams, kad es beidzot ķeršos pie lietas.
— Njā, redz, mēs ar Anabetu esam pusdievi, — es paziņoju. — Mēs esam tādi kā… hēroji — praktikanti. Bet, tiklīdz mūs saož briesmoņi, tā brūk virsū. Tie milži sporta zālē — tie bija briesmoņi.
-Jā.
Es blenzu uz Taisonu. Mani vārdi viņu nedz pārsteidza, nedz mulsināja, bet tas savukārt pārsteidza un mulsināja mani. — Tad… tu man tici?
Taisons piekrītoši pamāja. — Tu tātad būtu… Jūras dieva dēls?
— Jā, — apstiprināju, — mans tētis ir Poseidons.
Taisons sarauca pieri. Beidzot viņš izskatījās samulsis. — Bet tad jau…
Iegaudojās sirēna. Garām šķērsielai aiztraucās policijas auto.
— Tagad nav laika, — Anabeta noskaldīja. — Vāvuļosiet taksī.
— Ar taksi līdz pat nometnei? — es nobrīnījos. — Padomā, kas tā par summiņu..
— Nespurojies pretī.
Es vilcinājos. — Kā ar Taisonu?
Iztēlojos, kā iesoļoju ar savu makano draugu Pusdievu nometnē. Ja viņam mēdza aizbraukt jumts parastā spēļlaukumā ar parastiem huligāniem, kā tad viņš uzvestos pusdievu treniņnometnē? Taču no otras puses — policija mums jau bija uz pēdām.
— Mēs nevaram viņu atstāt, — es izšķīros. — Citādi viņš arī būs ziepēs.
— Jā, — Anabetas balsī jautās drūma nolemtība.
Mums viņš noteikti jāņem līdzi. Ejam.
Man nepatika draudzenes tonis — it kā Taisons būtu kaut kāda nelāga kaite, ar ko mums jāskrien pie daktera, bet ieniru viņai nopakaļ šaurajā ieliņā. Trijatā metām līkločus pa centra sānielām, kamēr aiz muguras gaisā slējās skolas sporta zāles dūmu stabs.
— Tā, — Anabeta apstājās Tomasa un Trimbla ielas stūrī un mēģināja kaut ko izzvejot no mugursomas. — Ceru, ka viena vēl būs atlikusi.
Tikai tagad attapu, ka viņa izskatās pagalam draņķīgi. Zods nobrāzts. Zirgastē iepinušies zari un zāles stiebri, it kā viņa naktis būtu pārlaidusi zem klajas debess. Atirušās džinsu vīles aizdomīgi līdzinājās pēdām, ko atstājuši plēsoņas nagi.
— Ko tu tur meklē? — es painteresējos.
Visapkārt auroja sirēnas. Nepaies ne mirklis, kad
mazgadīgo, noziedzīgo sporta zāles spridzinātāju meklējumos garām kursēs kārtējais policijas eskorts. Mets Slouns noteikti jau bija paguvis sniegt liecību. Deram, ka viņš stāstāmo bija sagrozījis tā, ka mēs ar Taisonu izrādījāmies tie asinskārie kanibāli.
— Atradu! Lai paldies dieviem! — Anabeta izvilka no somas zelta monētu, un es tūliņ atpazinu drahmu, Olimpa kalna valūtu. Vienā naudiņas pusē dižojās Zeva fizionomija, otrā — Impērijas ēka.
— Anabeta, — es aizrādīju, — Ņujorkas taksisti šito nepieņems.
— Stethi, — viņa izsaucās sengrieķu valodā. — O hdrma diaboles!
Kā jau parasts, es mistiskā kārtā sapratu katru viņas Olimpa valodā teikto vārdu. Viņa sacīja: stājieties, iznīcības rati!
Pēc tādas klaigāšanas nebiju visai lielā sajūsmā par viņas neizdibināmo plānu.
Anabeta nometa drahmu zemē, kur tā nevis nodzinkstēja pret asfaltu, bet iegrima tajā un pazuda skatam.
Nekas nenotika.
Tad tur, kur bija kritusi monēta, asfalts sāka tumst. Mezdams asinssarkanu burbuli, tas izkusa par taisnstūrveida peļķi auto novietnes izmēros. Galu galā no tā zieķa izvirda auto.
Tiesa, tas bija taksometrs, bet atšķirībā no visiem citiem Ņujorkas takšiem šis nebija dzeltens. Šis bija dūmu pelēks. Goda vārds, izskatījās, ka tas ir itin kā izausts no dūmiem un tam iespējams iziet cauri. Uz durvīm bija drukāti burti — kaut kas no sērijas MASS GJRAS — bet savā dislektiskajā prātā nespēju atšifrēt, kas tas par vēstījumu.
Kāds norullēja lejup pasažieru sēdekļa logu, un veca kundzīte pabāza laukā galvu. Tantuks ar sirmo matu ērkuli pār acīm neskaidri murmulēja: — Ciktāl? Ciktāl? —, kā dabūjusi novokaīna devu.
— Trīs pasažieri līdz Pusdievu nometnei, — Anabeta paziņoja. Vienā mierā atvērusi taksometra aizmugurējās durvis, viņa māja, lai sēžos iekšā.
— Aš! — vecā ieķērcās. — Šito kliķi mēs nevedam!
Viņa rādīja ar kaulainu pirkstu uz Taisonu.
Kas par sviestu? Šodien kaut kāda lielo un nesmuko bērnu apcelšanas diena?
— Maksāšu pa virsu, — Anabeta piesolīja. — Galamērķī vēl trīs drahmas.
— Runāts! — vecene nobrēcās.
Es negribīgi ierausos taksī. Taisons iespiedās pa vidu. Anabeta līda iekšā pēdējā.
Arī interjers bija dūmakaini pelēks, bet vismaz gana blīvs. Sēdekļa pārklājs saplaisājis un kunkuļains — kā jau vairumā taksometru. Mūs no sirmās kundzītes nešķīra ierastais lodziņš… paga, paga. Tur nebija viena vien kundzīte. Viņu bija veselas trīs, visas saspiedušās priekšējā beņķī, visām pinkains matu ērkulis pār acīm, visām izģindušas rokas un ogļmelnas maisaudekla kleitas.
Stūrmane nokliedzās: — Longailenda! Ha!
Pedālis aizgāja grīdā, un man pakausis atsitās pret atzveltni. Skaļrunī atskanēja ieraksts: sveikiņi, te Zeva kauszinis Ganimēds. Kad dodos iepirkt debesu valdniekam vīnu, vienmēr piesprādzējos!
Paraudzījos lejup un drošības jostas vietā atradu pamatīgu melnu ķēdi. Tik izmisis es nebiju… pagaidām vēl.
Kad taksometrs traucās Vestbrodvejas ielai ap stūri, vidējā sirmgalve nočērkstēja: — Uzmanīgāk! Met pa kreisi!
— Šausmas, ja tu man padotu aci, Enīo, tad es varbūt arī redzētu\ — šofere sūdzējās.
Ko, ko? Padotu viņai aci?
Jautājumiem neatlika laika, jo stūrmane rāva sāņus, lai izvairītos no pretim braucoša preču piegādes furgona, pārlidoja ar visu autiņu pāri ietves malai tā, ka žoklis noklabēja vien, un mauca tik tālāk.
— Pemfrēdo! — trešā kundzīte uzrunāja to, kas pie stūres. — Padod man to meičas monētu! Es gribu iekosties.
— Tu jau pērnajā reizē dabūji iekosties, Deino! — pukojās šofere, acīmredzot Pemfrēdo vārdā. — Nu mana kārta!
— Nekā nebija! — brēca tā, ko sauca Deino.
Vidējā, Enlo, nobļāvās: — Sarkanais!
— Bremzē! — kliedza Deino.
Bet Pemfrēdo izvēlējās spiest gāzi grīdā un, riepām kaucot, mest ap stūri, trāpot uz ietves un apgāžot avīžu stendu. Dūša man palika kaut kur iepakaļ, Brūmstrītas rajonā.
— Es atvainojos, — bildu, — bet… vai jūs vispār redzat?
— Nē! — pie stūres ieķērcās Pemfrēdo.
— Nē! — vidū ķērca Enīo.
— Protams! — ķērca Deino pie loga.
Pabolījos uz Anabetu. — Viņas ir aklas?
— Nav jau tā, ka pavisam bez acīm, — viņa atbildēja. — Viena ir.
— Viena acs? -Jā.
— Katrai?
— Nē. Viena uz visām.
Taisons man līdzās izdvesa kunkstu un iekrampējās krēslā. — Man nav laba dūša.
— Ak debess, — novilku, jo biju jau pieredzējis, kā
Taisonam klases ekskursiju autiņā sametas slikti, un tādā gadījumā nebija vēlams atrasties ašpadsmit metru rādiusā. — Turies, draugs. Te nav kāds miskastes maiss vai kas tamlīdzīgs?
Trīs sirmās večas sparīgi ķildojās savā starpā un nelikās dzirdis. Pievērsos Anabetai, kas turējās, cik spēka, un raidīju viņai nepārprotamu skatienu, kas pauda: parko-tu-man-tā.
— Eu, ja? — viņa atcirta. — Māsu Graju taksometrs ir ātrākais ceļš līdz nometnei.
— Kāpēc tad nebrauci ar viņām no Virdžīnijas?
— To apgabalu viņas neapkalpo, — Anabeta skaidroja, it kā es būtu galīgs aunapiere. — Viņu pārziņā ir Ņujorkas apkaime un mikrorajoni.