— Mēs te esam vadājušas arī slavenības! — Deino iesaucās. — Jāsonu! Atceraties tādu?
— Neatgādini! — Pemfrēdo novaidējās. — Un vispār mums tolaik vēl nebija takša, tu sagrabējusī žurka. Tas tak bija pirms trīstūkstoš gadiem!
— Dod zobu! — Deino mēģināja iegrābties Pemfrēdo mutē, bet tā atgaiņājās.
— Tikai ja Enīo man iedos aci!
— Nē! — Enīo ķērkstēja. — Tev jau vakar tika!
— Nu bet es taču stūrēju, tu vecā grezele!
— Atvainojiet, pagrieziens! Tas bija mūsu pagrieziens!
Pemfrēdo meta strauju līkumu uz Delansijas ielu, iespiežot mani starp Taisonu un durvīm. Viņa uzmina pedālim, un mēs uzšāvāmies uz Viljamsburgas tilta ar simt divdesmit kilometriem stundā.
Nu jau trijotne kāvās pa īstam, pliķēja un pļaukāja cita citu, kamēr Deino nopūlējās iekampties Pemfrēdo sejā, bet Pemfrēdo grābājās gar Enīo. Rokas pa gaisu, rīkles vaļā, brēka līdz debesīm, un beidzot es ieraudzīju, ka māsām mutes nudien tukšas, vienīgi Pemfrēdo rēgojas viens dzeltenzaļš, apsūbējis priekšzobs. Savukārt redzokļu vietā tām aizvērti, iekrituši plakstiņi, izņemot to vienu Deino asinīm pieplūdušo, zaļo aci, kas tik negausīgi blisinājās apkārt, itin kā nepagūdama aprīt visu, kas atklājas skatam.
Beidzot Deino, kam bija nospīdējusi tā laime baudīt acu gaismu, izķeksēja zobu māsai Pemfrēdo no mutes. Tas tik trakoti saniknoja Pemfrēdo, ka šī stūrēja taisnā ceļā uz Viljamsburgas tilta margām, aurodama: — Atddo'! Atddo'!
Taisons nostenējies sakampa vēderu.
— Emm, ja nu kādu tas interesē, — es bildu, — mēs tūliņ mirsim!
— Mieru, — manāmi pārbijusies, teica Anabeta. — Māsas Grajas zina, ko dara. Tiešām, viņas ir ļoti gudras.
Lai arī tas nāca no Atēnas meitas mutes, neizklausījās pēc diez kāda mierinājuma. Mēs līgojām gar tilta malu, četrdesmit metru augstumā virs Istriveras upes.
— Jā, jā, gudras! — Deino mums atņirdza savu jauniegūto zobu atpakaļskata spogulī. — Mēs šo to zinām gan!
— Vispēdējo ieliņu Manhetenā! — Pemfrēdo lielījās, joprojām klapēdama māsu. — Nepālas galvaspilsētu ari!
— To vietiņu, kuru tu meklē! — Enīo piemetināja.
Tūliņ šai no abām pusēm māsas klupa virsū bļaudamas: — Klusē! Muti ciet! Viņš tak vēl neprasīja!
— Ko? — es biju neizpratnē. — Kādu vietiņu? Es nemeklēju nekādu…
— Nekādu! — Enīo atmeta. — Tev taisnība, puišel. Tukša muldēšana.
— Pasakiet!
— Nē! — visas iebrēcās.
— Kad pēdējoreiz pateicām, elle gāja vaļā! — Enīo šausminājās.
— Aci iesvieda ezerā! — Deino piebalsoja.
— Gadiem meklējām! — Pemfrēdo vaidēja. — Un vispār — atddo' man!
Māsa iebelza Deino pa muguru. Atskanēja nejauks pukš, un kaut kas izsprāga viņai no pieres. Nelaimīgā nogrābājās pa gaisu pūlēs notvert aci, bet tā vietā aizlidināja to vēl tālāk. Zaļais, glumais redzoklis aizplanēja pāri viņas plecam pie mums un piezemējās man tieši klēpī.
Tik traki salēcos, ka atsitu pakausi pret griestiem, un acs aizripoja nebūtībā.
— Neko neredzu! — visas trīs brēca vienā balsī.
— Atdod man aci! — Pemfrēdo vaidēja.
— Atdod viņai aci! — iekliedzās Anabeta.
— Man nav! — taisnojos.
— Redz, kur! Pie kājām, — Anabeta norādīja. — Neuzkāp! Pacel!
— Es neskaršos klāt!
Taksis ietriecās margās un turpināja slīdēt uz priekšu ar šaušalīgi griezīgu šņirkstoņu. Autiņš drebēja un kūpēja pelēkos dūmos, it kā tam pēdējā stundiņa būtu klāt.
— Man nāk uz augšu! — Taisons brīdināja.
— Anabeta, — es bļāvu, — iedod Taisonam savu mugureni!
— Tu esi nenormāls, vai? Pacel to aci!
Pemfrēdo parāva stūri, un taksometrs aizlīgoja prom no margām. Mēs brāzāmies pa tiltu uz Bruklinas pusi ātrāk par jebkuru parasto mirstīgo taksi. Māsas Grajas nemitējās ķērkt, kauties un brēkt pēc acs.
Beidzot sakodu zobus, noplēsu stērbeli no batikotā krekla, kas tāpat jau bija nosvilināts līdz driskām, un iekampu aci lupatiņā.
— Malacis puika! — Deino uzgavilēja, sazin kā nomanījusi, ka viņas lūramais man rokā. — Tagad dod šurp!
— Vispirms paskaidro, — es tielējos, — par ko tu pirmīt runāji? Kādu vietu es meklēju?
— Nav laika! — Enīo brēca. — Gāzi grīdā!
Paraudzījos pa logu. Kā tad — koki, mašīnas, mājas
svilpa garām vienā pelēkā jūklī. Bruklina jau bija aiz muguras, nu bijām kaut kur Longailendas vidienē.
— Persij, — Anabeta brīdinoši ierunājās, — bez acs viņas mūsu galamērķi neatradīs. Mēs uzņemsim arvien lielāku tempu, līdz sasprāgsim miljons putekļos.
— Vispirms viņas man pastāstīs, — es nepiekāpos. — Citādi atvēršu logu un izlidināšu aci.
— Nē! — Grajas vaimanāja. — Par daudz bīstami!
— Es jau rullēju lejā logu.
— Pagaidi! — Grajas iekliedzās. — 30, 31, 75, 12!
Viņas nodeklamēja kā tādas rēķinvedes.
— Ko tas nozīmē? — biju neizpratnē. — Kaut kāds sviests!
— 30, 31, 75, 12! — Deino gaudoja. — Vairāk nevaram atklāt. Tagad atdod mums aci! Tūliņ būsim nometnē!
Nu bijām novirzījušies no lielceļa un traucāmies pāri Longailendas ziemeļu līdzenumiem. Tālumā jau slējās Pusdievu kalns ar milzu priedi virsotnē — tas bija Talijas koks, kas glabāja krituša varoņa spēku.
— Persij, — Anabeta kļuva arvien tramīgāka. — Atdod viņām aci! Mudīgil
Nolēmu iztikt bez kašķa. Ielidināju aci Pemfrēdo klēpī.
Vecene to sagrāba, iebikstīja dobulī gluži kā kontaktlēcu un samirkšķinājās. — Opapā!
Bremzi grīdā. Autiņš kādas četras piecas reizes dūmu mutulī apgriezās ap savu asi, līdz beidzot sēkdams piestāja nomaļa lauku ceļa vidū, Pusdievu kalna pakājē.
Taisons palaida pamatīgu atraugu. — Nu jau labāk.
— Tad nu tā, — es vērsos pie māsām Grajām. — Tagad klājiet vaļā, kas tie par skaitļiem.
— Nav laika! — Anabeta jau vēra vaļā durvis. — Mums tūliņ pat jākāpj laukā.
Gribēju jau sākt spuroties pretim, bet atlika pacelt skatu uz Pusdievu kalnu, lai viss būtu skaidrs.
Kalna korē drūzmējās bariņš nometnieku. Un pašlaik tur gāja vaļā īsta cīņa.
ČETRI TAISONS NIEKOJAS AR UGUNI
Mitoloģiski izsakoties, vairāk par vecu kundzīšu trio man riebjas vienīgi buļļi. Pagājušajā vasarā dabūju kauties ar Mīnotauru Pusdievu kalna virsotnē. Tas, ko tur ieraudzīju šoreiz, bija vēl ļaunāk: divi buļļi. Un ne jau šādi tādi — bronzas buļļi ziloņa augumā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, abiem, protams, vajadzēja dvest liesmas laukā pa nāsīm.
Tiklīdz izlecām no takša, māsas Grajas cirta atpakaļ uz Ņujorku, kur dzīve bija makten drošāka. Viņas pat nesagaidīja dzeramnaudā piesolītās trīs drahmas. Pameta mūs tādus ceļmalā — Anabetu ar tik vien kā mugursomu un dunci, un mūs abus ar Taisonu batikotajos sporta kankaros.
— Vakars uz ezera, — Anabeta secināja, novērtēdama kalngala trako slaktiņu.
Bet ne jau buļļi darīja mani tramīgu. Nedz arī desmit līdz ausīm nobruņotie hēroji, kas tur dabūja trūkties pēc pilnas programmas. Mani satrauca tas, ka buļļi plosījās pa visu kalna muguru, arī otrpus priedei. Tas taču it kā bija neiespējams. Nometnes maģiskajām robežām nevajadzēja laist briesmoņus tālāk par Talijas koku. Bet šie dzelžu nezvēri nelikās to zinām.