Выбрать главу

Atskanēja hēroja balss: — Robežsardze, šurp! — Pie­smakuši, pazīstama meitenes balss.

Robežsardze? Nobrīnījos. Nometnei nebija nekādas robežsardzes.

—   Tā ir Klarisa, — Anabeta sacīja. — Ejam, mums viņai jāpalīdz.

Citkārt palīdzīga roka Klarisai neatrastos manu ik­dienas darbiņu sarakstā. Viņa bija teju lielākais nomet­nes huligāns. Mūsu pirmā tikšanās beidzās ar Klarisas centieniem iestūķēt mani ar galvu tualetes podā. Turklāt viņa bija Arēja meita, un man pērnvasar sanāca pamatīga saķeršanās ar viņas sencīti, tāpēc nu kara dievs un visi viņa bērni bija gatavi mani nomušīt uz līdzenas vietas.

Taču viņai draudēja briesmas. Pārējie cīnītāji panikā bizoja apkārt, vairoties no buļļu uzbrukuma. Visapkārt priedei liesmoja gari zāles vāli. Viens hērojs, bļaudams un rokām vicinādamies, skrēja uz riņķi, jo viņa zirgastru pušķis uz ķiveres svila kā ugunīga sekste. Klarisas bru­ņas izskatījās pārogļojušās. Viņa atgaiņājās ar pārlūzuša šķēpa pīķi, kamēr ieroča otrs gals bija bez jēgas iesprūdis metāliskā buļļa pleca locītavā.

Norāvu vāciņu savai lodīšu pildspalvai. Tā ievizēju­sies auga arvien garāka, smagāka, līdz turēju rokā bron­zas zobenu Pretstraumi. — Taison, paliec tepat. Pietiks izaicināt likteni.

—   Nē, — Anabeta sacīja. — Viņš mums noderēs.

Es iepletu acis. — Viņš ir mirstīgais. Ar bumbām no­veicās, bet viņš nevar…

—   Persij, vai tu zini, kas ir tie tur, augšā? Tie ir Kolhīdas vērši, Hēfaista roku darbs. Bez Mēdejas saules krēma ar stiprāko aizsargfiltru mēs te galā netiksim. No­svilsim līdz kaulam.

—   Bez Mēdejas kā?

Anabeta rakājās pa mugursomu un lādējās: — Man taču mājās uz galda stāvēja bundžiņa ar tropisko kokos­riekstu aromātu. Nu, kāpēc es nepaņēmu?

Es jau sen biju iemācījies, ka Anabetu tērpināt nav vērts. Tas tāpat radīja vēl lielāku apjukumu. — Man nav ne mazākās sajēgas, ko tu tur runā, bet es neļaušu Taisonam izcepties.

—   Persij…

—   Taison, paliec, — es izslēju zobenu. — Es dodos.

Taisons gribēja iebilst, bet es jau rikšoju kalnā pre­tim Klarisai, kas bļaudama aicināja patruļu izkārtoties falangā. Doma bija laba. Tā saujiņa, kas sadzirdēja, no­stājās plecu pie pleca un cieši saspieda kopā vairogus, patveroties no vēršiem aiz bronzas aizslietņa, virs kura kā dzeloņcūkas adatas spurojās šķēpi.

Par nelaimi, Klarisai izdevās savervēt tikai sešus nometniekus. Pārējie četri joprojām dieba apkārt degošām ķiverēm. Anabeta steidza šiem palīgā. Viņa sakacināja vienu vērsi, bet, kad tas metās virsū, kļuva neredzama, pilnībā apstulbinot nezvēru. Otrs bullis tēmēja uz Klari­sas aizsargvalni.

Es vēl biju tik pusceļā līdz virsotnei — pārāk tālu, lai spētu ko līdzēt. Klarisa pat nebija mani pamanījusi.

Vērsis, lai cik masīvs, kustējās zibenīgi. Metāliskā āda zaigoja saulē. Acu vietā tam gailēja dūres lieluma rubīni, ragi no pulēta sudraba. Tas atvēra savus virās iekārtos žokļus, un laukā izšāvās virmojošs liesmu stabs.

—  Noturam līniju! — Klarisa komandēja savus ka­reivjus.

Var jau izrunāties visādi, bet drosmes Klarisai nu­dien netrūka. Viņa bija būdīga meitene ar nežēlīgām, no tēva mantotām acīm. Dzimusi grieķu kaujas bruņās. Bet pat viņas spēkos nebija atvairīt tāda lopa uzbrukumu.

Kā par nelaimi, otrais bullis tieši tobrīd mitējās mek­lēt pagaisušo Anabetu. Apcirties tas tuvojās Klarisai no otras, neaizsargātās puses.

—   Atskaties! — es kliedzu. — Uzmanies!

Būtu labāk turējis muti, jo nu es viņu iztrūcināju. Bullis numur viens ietriecās meitenes vairogā, un fa­langa pajuka. Klarisa lidoja un atmuguriski ievēlās gruz­došā zālē. Vērsis aizauļoja viņai garām, taču paguva ap­svilināt pārējos hērojus ar ugunīgo dvašu. Vairogi rokās izkusa. Hēroji meta ieročus pie malas un ņēma kājas pār pleciem, jo bullis numur divi jau traucās Klarisas vir­zienā.

Metos uz priekšu un sagrābu Klarisu aiz bruņu sik­snas. Tieši laikus, jo tūliņ garām kā preču vilciens aizdārdēja otrais nezvērs. Zvēlu tam ar Pretstraumi un iecirtu sānā dziļu brūci, bet monstrs vien nočīkstēja, no­stenējās un turpināja ceļu.

Pat pa gabalu jutu metāliskās ādas baltkvēli. Tur vienā mierā varētu uzcept saldētu burito.

—   Laid mani vaļā! — Klarisa vālēja man pa roku. — Persij, nolādēts!

Nosviedu viņu piekalnītē pie priedes un pievērsos buļļiem. Nu mēs atradāmies otrpus kalna korei un lejā pletās Pusdievu nometnes ieleja. Namiņiem, vingrotavām,

Lielajai mājai — it visam draudēja briesmas, ja vērši spruktu brīvsolī.

Anabeta izkliedza rīkojumus pārējiem hērojiem, mu­dinot tos izklīst un novērst vēršu uzmanību.

Pirmais, apmetis līkumu, atkal nesās uz manu pusi. Šķērsojot kalna viduslīniju, kur iedomātajai robežai būtu vajadzējis nezvērus apturēt, tas nedaudz palēnināja tempu, kā pretojoties spēcīgai vēja pūsmai, bet jau pēc mirkļa izlauzās otrpus un atkal uzņēma gaitu. Otrais vērsis pa­griezās pret mani; sānā no manis cirstās brūces sprik­stēja dzirksteles. Vai viņam sāpēja — nav ne jausmas —, bet vērša rubīnsarkanās acis uz mani glūnēja tik ļaunīgas, it kā es būtu uzkāpis šim uz varžacīm.

Cīnīties ar abiem buļļiem vienlaikus nebija ko do­māt. Otro vajadzēja piežmiegt vispirms; nošņāpt tam galvu, pirms pirmais apmetis loku. Rokas jau sagurumā smeldza. Tikai tagad attapu, cik sen neesmu licis lietā Pretstraumi, cik ļoti esmu izkritis no treniņu režīma.

Metos uz priekšu, bet otrais vērsis pūta laukā liesmu. Pasviedos sāņus, bet gaiss pārtapa tīrā svelmē. Plaušās vairs nebija skābekļa. Kāja aizķērās — iespējams, aiz koka saknes —, un caur potīti izskrēja asa sāpe. Taču es pa­guvu novēzēt zobenu un nošņāpu daļu nezvēra purna. Apjucis aizstreipuļoju uz labu laimi. Bet, pirms paguvu sapriecāties, liku kāju pie zemes un saļimu. Potīte bija izmežģīta, varbūt pat lauzta.

Pirmais nezvērs dieba man tieši virsū. Nebija va­riantu — es nepagūšu parāpties malā.

Anabeta kliedza: — Taison, palīdzi viņam!

Kaut kur tepat, kalna virsotnē, Taisons gaudoja: — Nevaru… tikt… cauri…

—   Es, Anabeta Čeisa, atļauju tev ienākt nometnē.

Kalnu satricināja pērkona grāviens. Pēkšņi acu priekšā

uznira Taisons un lamzāja pie manis, bļaudams: — Per­sijam vajag palīgos!

Pirms paguvu nokliegties, lai liekas mierā, viņš ar lēcienu metās starp mani un bulli, kas tobrīd pūta vaļā ugunīgu kodollādiņu.

—   Taison! — es kliedzu.

Liesmu vilnis savērpās ap viņu kā sarkans viesulis. Cauri rēgojās vien Taisona tumšais stāvs. Šausminošā nolemtībā atskārtu, ka viss — mans draugs nupat pārtop pelnu čupiņā.

Taču uguns noplaka, un Taisons stāvēja kā stāvējis, sveiks un vesels. Pat novalkātās drēbes palikušas liesmu neskartas. Vērsis laikam jutās ne mazāk pārsteigts, jo, pirms paguva izspļaut nākamo liesmu vālu, Taisons sa­vilka rokas dūrēs un trieca nezvēram pret purnu. "RIE­BĪGA GOVS!"

Kur bronzas bullim bija purns, tagad rēgojās krā­teris. Pa ausīm tam izšāvās divas vārās uguns strūklas. Taisons zvetēja vēlreiz, un bronza samīcījās kā trausla alumīnija folija. Nu jau lopa ģīmis atgādināja uz kreiso pusi izvilktu zeķu lellīti.

—   Gar zemi! — Taisons auroja.

Bullis sagrīļojies apkrita vēkšpēdus. Kājas vārgi kul­stīja gaisu, no galvas malu malās vērpās dūmi.

Anabeta piesteidzās apskatīties, kas man kaiš.