Potīte neganti smeldza, bet, dabūjis padzerties kaut kādu tur olimpiešu nektāru no viņas blašķes, tūliņ sajutos labāk. Kaut kas oda pēc deguma; kā vēlāk izrādījās — es. Spalvas man uz rokām bija pilnīgi nosvilušas.
— Un otrs bullis? — es noprasīju.
Anabeta pamāja uz kalna pakāji. Par riebīgo govi numur divi bija parūpējusies Klarisa. Viņa bija izdūrusi tam cauri pakaļkājai pārdabiska paskata bronzas šķēpu. Tagad nezvērs ar daļēji norautu purnu un milzīgu robu sānā centās skriet tādā kā palēninājumā, bet gāja uz riņķi un riņķi vien, atgādinot rotaļu zvērus karuseļos.
Norāvusi ķiveri, Klarisa braši soļoja šurp. Viena tumšo matu šķipsna gruzdēja, bet šķita, ka viņa to nemana. — Tu — vienmēr — salaid — visu — dēlī! — viņa man uzbļāva. — Es visu kontrolēju!
Biju pārāk apstulbis, lai ko teiktu. Anabeta norūca: — Man arī prieks tevi redzēt, Klarisa!
— Āāāā! — Klarisa ieaurojās. — Nekad, NEKAD mūžā vairs nesadomājies mani glābt!
— Klarisa, — Anabeta aizrādīja, — tavi biedri ir cietuši.
Tas viņu atgrieza pie saprāta. Pat tādam ērmam kā Klarisa rūpēja savainotie apakšnieki.
— Es atgriezīšos, — viņa izgrūda un aizslāja aplēst zaudējumus.
Es blenzu uz Taisonu. — Tu neesi pagalam.
Taisons tīri vai nokaunējies urbās zemē. — Piedod. Nācu palīgā. Nepaklausīju tevi.
— Es tā vainīgā, — Anabeta sacīja. — Man nebija variantu. Vajadzēja laist Taisonu pāri robežai, lai viņš varētu tevi glābt. Citādi tu būtu mironis.
%
— Laist Taisonu pāri robežai? — es pārvaicāju. — Bet…
— Persij, — viņa ieteicās, — vai esi kādreiz paraudzījies uz Taisonu tā ciešāk? Nu tā… sejā. Aizslauki miglu, paskaties uz viņu tā kārtīgi.
Migla liek cilvēkiem saskatīt tikai to, ko smadzenes spēj aptvert… bija dzirdēts, ka tā sajaucot prātus arī pusdieviem, bet…
Ieskatījos Taisonam sejā. Viegli nebija. Man allaž bijis grūti paraudzīties viņam acīs, skaidri gan nezinu — kāpēc. Parasti aizbildinājos ar to, ka viņam šķībajos zobos mūždien saķepis zemesriekstu sviests. Ar piespiešanos koncentrējos uz Taisona lielo, kūkumaino degunu, tad nedaudz augstāk — kur acis.
Nē, ne acis.
Viena acs. Viena liela acs pašā pieres viducī, brūna kā teļam, biezām skropstām, pilna milzu asaru lāsēm, kas tērcītēs tecēja pār vaigiem.
— Taison, — es izstomīju, — tu taču esi…
— Ciklops, — Anabeta nāca talkā, — izskatās, ka vēl mazulis. Iespējams, tāpēc arī netika pāri robežai tik viegli kā tie vērši. Taisons ir viens no bāreņiem bez pajumtes.
— Viens no… kas?
— Tādi ir teju visās lielajās pilsētās, — Anabeta ar neslēptu riebumu skaidroja. — Viņi ir… kļūdas, Persij. Savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena… un reizēm no viņiem neiznāk ne šis, ne tas. Nevienam tādi nav vajadzīgi. Viņi ir atstumtie. Uzaug uz ielas savā vaļā. Nezinu, kā šis te tevi atrada, bet rādās, ka tu viņam patīc. Aizvedīsim pie Hīrona, lai viņš lemj, kas darāms.
— Bet uguns. Kā…?
— Viņš ir ciklops. — Anabeta apklusa, it kā būtu atminējusies kaut ko riebīgu. — Viņi strādā dievu smēdē. Viņiem no uguns ne silts, ne auksts. Tieši to es tev centos paskaidrot.
Es biju uz mutes. Kā es varēju visu šo laiku nodzīvot bez sajēgas, kas Taisons tāds ir?
Bet tamlīdzīgām apcerēm neatlika laika. Viena kalna nogāze joprojām bija liesmās. Ievainotajiem hērojiem vajadzēja palīdzēt. Un, galu galā, vajadzēja atbrīvoties no diviem samīcītiem bronzas buļļiem, kam diezin vai atrastos vieta šķirojamo atkritumu konteinerā.
Atkal atlāčoja Klarisa un noslaucīja no pieres sviedrus. — Džekson, ja turies kājās, celies augšā! Mums jāaiznes ievainotie uz Lielo māju un jāpaziņo par notikušo Tantalam.
— Tantalam? — pārvaicāju.
— Nodarbību pārzinim, — Klarisa kļuva nepacietīga.
— Hīrons ir nodarbību pārzinis. Un kur ir Args? Viņš atbild par drošību. Viņam vajadzētu būt šeit.
Klarisa savilka skābu ģīmi. — Args ir atlaists. Jūs abi esat stipri atpalikuši. Viss mainās.
— Bet Hīrons… viņš vairāk nekā trīs tūkstoš gadu apmāca jaunos, kā cīnīties ar briesmoņiem. Viņš nevar tā vienkārši aiziet. Kas noticis?
— Šitas noticis, — Klarisa atcirta.
Viņa norādīja uz Talijas koku.
Stāsts par koku bija zināms ikkatram nometniekam.
Pirms sešiem gadiem Grovers, Anabeta un vēl divi pusdievi vārdā Talija un Lūka ieradās Pusdievu nometnē ar veselu briesmoņu armiju astē. Kad viņus te, kalngalā ielenca, Zeva meita Talija upurējās, lai draugi pagūtu tikt līdz drošam patvērumam. Meitas nāves stundā Zevs apžēlojies pārvērta viņu par priedi. Talijas garam bija lemts stiprināt nometnes burvju robežas, sargājot tās no briesmoņiem. Kopš tā laika kalngalā slējās smuidra, zaļoksna priede.
Taču nu skujas bija sadzeltējušas. Koka pakājē nobirusi vesela kaudze nokaltušo. Metru virs zemes koka stumbrā rēgojās iedobums lodes cauruma izmērā, un no tā sūcās zaļa susla.
Man pārskrēja ledainas tirpas. Skaidrs, kāpēc nometne bija briesmās. Burvju robežas bija zaudējušas spēku, jo Talijas priede nonīkst.
Kāds to bija saindējis.
PIECI ES TIEKU PIE JAUNA KAIMIŅA
Vai tev kādreiz ir gadījies tā, ka, pārnākot mājās, istaba izvandīta? Jo, piemēram, kāds izpalīdzīgs eksemplārs (čau, mammu!) centies to "sakārtot", un pēkšņi pilnīgi nekas vairs nav atrodams? Un pat ja nekā netrūkst, piezogas baisa apjausma, ka viens otrs šiverējis pa tavām slepenajām atvilktnēm un pārbraucis virsmām ar tīrāmo līdzekli, kas ož pēc citrona.
Tieši tā es jutos, beidzot atkal ieraugot Pusdievu nometni.
Vispār nekas nebija īpaši mainījies. Lielā māja ar zilo divslīpju jumtu un izmargoto lieveni stāvēja, kur stāvējusi. Zemeņu dobes joprojām cepinājās saulē. Ielejā aizvien bija izkaisītas tās pašas grieķiskās celtnes ar baltajām kolonnām — amfiteātris, cīņu arēna, pusdienu paviljons, no kura pavērās skats uz Longailendas grīvu. Bet starp mežu un līci omulīgi gozējās tik pazīstamie namiņi — raibumraibā divpadsmit mitekļu izlase gluži kā tādas Olimpa dievu vizītkartes.
Taču gaisā jautās briesmas. Varēja just, ka kaut kas nav lāgā. Skolotāji un satīri nevis smilšu laukumā spēlēja volejbolu, bet darbarīku šķūnī krāmējās ap ieročiem.
Mežmalā tramīgi tērzēja ar lokiem un bultām bruņojušās driādas. Pats mežs izskatījās panīcis, zāle pļavā izbalojusi dzeltenīga, bet uguns pēdas iecirtušas neglītas rētas Pusdievu kalnam sejā.
Kāds bija sagandējis manu mīļāko vietu pasaulē, un es vairs nebiju… teiksim tā, laimīgs vasarnieks.
Mērojot ceļu uz Lielo māju, atpazinu daudzas sejas no pērnās vasaras. Neviens nepiestāja papļāpāt. Neviens nesveica ar atgriešanos. Dažs labs atskatījās uz Taisonu, bet vairākums drūmi vilkās garām, apātiski pildīdami veicamos darbus — piegādāja vēstis, stiepa zobenus uz tecīlu. Nometne atgādināja kādu karaskolu. Un ticiet man — es zinu, ko runāju. Pāris reižu esmu no tādām patriekts.
Bet Taisonam viens pīpis. Viņš bija stāvā sajūsmā par visu, kas te notika. — Kastas? — viņš aizgrābts dvesa.
— Pegazu staļļi, — atbildēju. — Tiem spārnotajiem zirgiem.
— Kas i tas?
— Ahemm… tās ir tualetes.
— Kas i tas?
— Nometnieku namiņi. Ja kādam olimpiskais priekštecis nav zināms, to ieliek Hermeja namiņā — tajā tur, brūnajā —, līdz noskaidro radurakstus. Kad viss top skaidrs, nonāc tēva vai mātes grupējumā.