Ar to pietika, lai jūrnieki apjuktu un neizlēmīgi sastingtu, tikmēr Serafina ieguva laiku, kurā varēja aizlocīties tiem garam un paķert no slēptuvēs aiz ventilatora aizbāzto mākoņpriedi.
- Šaujiet taču! skanēja Koulteres kundzes balss kaut kur lejā, un trīs šautenes acumirklī raidīja zalves. Lodes ietriecās metālā vai aizdžinkstēja miglā, tikmēr Serafina jau bija uzlēkusi zarā un trenca to tāpat kā savas bultas.
Pēc dažiem mirkļiem ragana jau bija pacēlusies gaisā, biezajā miglā, drošībā, un vēl pēc brīža viņai pie sāna no miglas spokainajiem vāliem iznira milzīgas zoss siluets.
- Kurp? zoss jautāja.
- Projām, Kaisa, projām! Serafina sauca. Lai deguns nejūt šo ļautiņu smirdoņu!
Serafina īsti nezināja, kurp skriet, ko pasakt. Lai nu kā, par vienu viņa nešaubījās viena bulta savu mērķi atradīs Koulteres kundzes rīklē.
Ragana un zoss pagriezās uz dienvidiem tālāk no satraucošās svešās pasaules mirdzuma miglā, un lidojot Serafinas prātā arvien skaidrāk formējās jautājums: ko dara lords Ezriels?
Jo visi notikumi, kas pasauli sagrieza ar kājām gaisā, sakņojās viņa noslēpumainajās darbībās.
Vienīgā nelaime bija tā, ka Serafinas zināšanu avoti parasti saistījās ar dabu. Viņa spēja izsekot jebkuru dzīvnieku, notvert katru zivi, uziet retāk sastopamās ogas; spēja arīdzan lasīt zīmes zebiekstes iekšās, atšifrēt gudrības asara zvīņās, izskaidrot krokusa putekšņu raidītos brīdinājuma signālus bet tie visi bija dabas bērni, kas stāstīja viņai dabas patiesības.
Ziņas par lordu Ezrielu bija jāmeklē citur. Trollezundes ostā raganu konsula doktors Lanseliuss uzturēja sakarus ar vīriešu un sieviešu pasauli, un Serafina Pekkala patlaban traucās cauri miglai pie Lanseliusa, lai uzzinātu, kas šajā jautājumā sakāms viņam. Pirms piezemēties konsula mājas pagalma, Serafina apmeta dažus lokus ap ostu, kur dūmakas kušķi un taustekļi dreifēja tikpat spocīgi kā virs ledainā ūdens, un vēroja, kā locis ieved milzīgu kuģi ar Āfrikā reģistrētu numuru. Ārpus ostas uz enkura stāvēja vēl vairāki kuģi. Tik daudz kuģu vienā vieta Serafina redzēja pirmoreiz.
īsā diena jau gāja uz rietu, kad ragana piezemējās dārzā aiz konsula mājas. Viņa pieklaudzināja pie loga, un doktors Lanseliuss pats atvēra durvis, pielicis pirkstu pie lūpām.
- Sveika, Serafina Pekkala! — viņš sacīja. Nāc žigli iekšā, laipni lūdzu! Tomēr ilgi palikt tev šeit nebutu vēlams.
Gar loga aizkaru palūkojies uz ielu, viņš piedāvāja Serafinai apsēsties līdzās kaminam, tad teica: Vai nevēlies vīnu?
Sūkdama zeltainu tokajieti, ragana izstāstīja to, ko bija redzējusi un dzirdējusi uz kuģa.
- Ka tev šķiet, vai viņi saprata, ko ragana teica par bērnu? doktors jautāja.
- Manuprāt, līdz galam ne. Tomēr viņi zina, ka meitene ir svarīga persona. Un, ja runājām par to sievieti, doktor Lanselius, man no viņas patiešām ir bail. Manuprāt, es viņu nogalināšu, tomēr vienalga baidos.
- Jā, konsuls teica, es arī.
Serafina noklausījās konsula stāstu par tenkām, kas apsēdušas pilsētu. Baumu miglā sāka skaidri izcelties vairāki fakti.
- Runā, ka Maģistērijs pulcinot nedzirdēti plašu karaspēku, turklāt uzbrucējvienības. Un vēl klīst nepatīkamas baumas par dažiem kareivjiem, Serafina Pekkala. Esmu dzirdējis par to, kas notika Bolvangara bērniem tika atšķelti dēmoni neģēlīgākais nodarījums, negantākā ļaundarība, par kādu jelkad esmu dzirdējis. Tagad, jādomā, izveidots īpaši apmācītu kareivju pulks. Vai tev pazīstams vārds zombijs? Tie jau nebaidās no paša velna viņiem nav prāta. Šobrīd pilsētā daži tādi kareivji uzturas. Valdība viņus slēpj, taču runas iet riņķī, modinādamas pilsētniekos šausmas.
- Un kā ar citiem raganu klaniem? jautāja Serafina Pekkala. Kas dzirdams par tiem?
- Vairums spīganu atgriezušās dzimtajās vietās. Visas raganas, Serafina Pekkala, nākotnē raugās ar bailēm.
- Un kas dzirdams par Baznīcu?
- Tā ir pilnīgā neizpratnē. Vai zini, viņiem nav ne jausmas par lorda Ezriela nākamo gājienu.
- Man arī ne, atzinās Serafina. Nevaru pat iedomāties, kas tas varētu būt. Doktor Lanseliuss, ko, jūsuprāt, viņš nodomājis?
Doktors ar īkšķi maigi paberzēja sava demona-čuskas galvu.
- Lords Ezriels ir zinātnieks, pēc brīža sekoja padomnieka atbilde, tomēr ne jau zinātne ir viņa galvenā kaislība. Nedz ari māksla vadīt valsti. Mums reiz gadījās tikties, un, manuprāt, raksturs viņam ir dedzīgs un stingrs, bet despotisks gan ne. Šaubos gan, vai lordam Ezrielam gribas valdīt… Nezinu, Serafina Pekkala. Jādomā, viņa kalps tev varētu pastāstīt vairāk. Tam vīram vārdā Torolds, viņi abi ar lordu Ezrielu kādā Svalbāras mājā savulaik tika turēti ieslodzījumā. Varbūt vērts viņu apciemot, palūkot, ko šis tev var pastāstīt, lai gan viņš, protams, varbūt ir aizceļojis kopā ar saimnieku uz citu pasauli.
- Paldies! Vērtīga doma… Tā arī būs jādara. Tūdaļ pat došos ceļā.
Atvadījusies no konsula, Serafina pacēlās gaisā caur
biezējošo tumsu, lai piebiedrotos Kaišam mākoņos.
* * *
Serafinas ceļojumu uz ziemeļiem apgrūtināja juceklis apkārtējā pasaulē. Visas ziemeļu tautas bija kritušas panikā, tāpat ari dzīvnieki ne tikai miglas un magnētisko svārstību, bet arīdzan gadalaikam neraksturīgās ledus plaisāšanas un augsnes nemienguma dēļ. Likās, ka mūžīgā sasaluma esošā zeme lēnām mostas no ilga miega.
Visā šai kņadā, kur baismi spoži šķēpi negaidot dūrās lejā cauri miglas vālu plaisam un tikpat spēji arī pazuda, kur muskusvēršu ganāmpulkus sagrāba trakums auļot uz dienvidiem un pec tam nekavējoties griezties atpakaļ uz rietumiem vai ziemeļiem, kur cieši sakļāvies zosu kāsis izjuka brēcoša juceklī, kad, lidojot gar magnētisko lauku, tas sazvārojies nokrakšķēja te vienā vietā, te otrā, Serafina Pekkala, pielāgojusi savu mākoņpriedi, lidoja uz ziemeļiem, uz namu, kas stāvēja uz cietzemes Svalbāras plašumos.
Tur viņa atrada lorda Ezriela kalpu Toroldu atsitam klinšu rēgu varzas uzbrukumu.
Kustība bija nomanāma jau pa gabalu, pirms Serafina piekļuva tik tuvu, lai redzetu notiekošo. Uzbrūkošs sīkstu spārnu viesulis, ļauni ķērkstošie jok-jok-jok, kas atbalsojās sniegotajā klajumā, un vientuļš stāvs kažokādās, kas blieza no šautenes juceklī. Viņam līdzās bija kaulains demons-suns, kas ņurdēdams kampa, kad vien derdzīgais radījums bija nolaidies pa ķērienam.
Serafina šo cilvēku nepazina, taču klinšu rēgi bija mūžseni raganu ienaidnieki. Lidinādamās virs kautiņa vietas, viņa tagad raidīja bultu pēc bultas. Brēkdams un buldurēdams bars pārāk vāji organizēts, lai tiktu dēvēts par pulku, metās riņķot un, ieraugot jauno pretinieku, apjukumā bēga. Minūti vēlāk debesis bija tīras, dzirdēja vien izbiedētus jok-jok-jok atbalsojamies tālu kalnos, kas pamazām noklusa.
Serafina nolaidās pagalmā, piezemēdamās nomīdītā, asinīm notašķītā sniegā. Vīrs nolaida kapuci, joprojām piesardzigi turēdams šauteni ragana taču dažu labu reizi ir ienaidniece un nu Serafina ieraudzīja sirmu, vecāku vīru ar iegarenu žokli un skarbām acīm.
- Esmu Liras draudzene, Serafina paziņoja. Ceru, ka varam parunāties. Skatieties es nolieku savu loku.
- Kur bērns pašlaik atrodas? viņš jautāja.
- Citā pasaulē. Mani māc raizes par viņas drošību. Un vēl man jāzina, ko dara lords Ezriels.
Nolaidis šauteni, vīrs atbildēja: Nāciet jel iekšā. Skatieties es nolieku savu šauteni.