Apmainījušies formalitātēm, abi iegāja istabā. Kaisa, saglabādams modrību, lidinājās debesīs. Tikmēr Torolds uzvārīja kafiju un Serafina pavēstīja par sarežģījumiem ar Liru.
- Viņa allaž bija ietiepīgs bērns, kad abi bija apsēdušies pie petrolejas lampas apgaismota ozolkoka galda, Torolds teica. Satiku meiteni vai ik gadu, kad Viņa Augstība lords apmeklēja savu koledžu. Meitene man patika, saku, ka ir, tur nu es biju bezspecigs. Taču par viņas lomu plašāka mēroga stratēģijā tiešām nezināju.
- Ko tieši lords Ezriels iecerējis uzsākt?
- Serafina Pekkala, vai tiešām jūs domājat, ka viņš man to teica? Esmu tikai un vienīgi viņa kalps. Tīru kungam apģērbu, gatavoju maltītes, uzturu kārtībā māju. Gadu gaitā, būdams viņam līdzās, šo to jau varēju uzzināt, tomēr tikai nejauši uzķerot. Man viņš neuzticējās vairāk ka savam bārdas skūšanas traukam.
- Tad pastāstiet man šo un to, ko nejauši esat uzzinājis, Serafina nelikās mierā.
Torolds bija vecāks vīrs, tomēr veselīgs un sparīgs, un jaunās raganas uzmanība un daiļums viņam glaimoja kā jebkuram vīrietim. Jasaka gan, ka, būdams apveltīts arīdzan ar asu prātu, Torolds saprata, ka par uzmanību jāpateicas nevis viņa personai, bet tam, ko viņš zina. Torolds bija ari godīgs, tāpēc stāstījumu neizstiepa garāku, nekā tas bija nepieciešams.
- Tieši nepateikšu, ko viņš patlaban dara, Torolds sacīja, — visas filozofiskās detaļas stāv ārpus mana redzesloka. Tomēr varu jums pateikt, kas kungu urda, lai gan viņam nav ne jausmas, ka es zinu. Esmu to novērojis simtiem sīkumos. Labojiet mani, ja kļūdos, bet raganu ciltij ir citi dievi, vai tad ne?
- Jā, tas tiesa.
- Bet jūs taču zināt par mūsu Dievu? Baznīcas Dievu, kuru devē par Visvareno?
- Jā, zinu.
- Nu, lords Ezriels savu mūžu nav izrādījis sajūsmu par Baznīcas doktrīnām, tā to varētu teikt. Esmu manījis, ka, dzirdot runas par sakramentiem, vainas izpirkšanu, atpestīšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem, viņa sejā uzliesmo nepatika. Mest izaicinājumu Baznīcai, Serafina Pekkala, mūsu ļaudīm ir tas pats, kas nāve, tomēr lords Ezriels visu manas kalpības laiku savā sirdī loloja pretestību, to nu es zinu droši.
- Pret Baznīcu?
- Zināmā mērā, jā. Bija laiks, kad viņš grasījās pārvērst to spēkā, tomēr vēlāk no šīs ieceres atteicās.
- Kāpēc? Vai Baznīcas nesatricināmās varenības dēļ?
- Nē, — atbildēja sirmais kalps, tas manu kungu neapstādinātu. Varbūt tas jums šķiet dīvaini, Serafina Pekkala, bet es šo vīru pazīstu labāk par jebkuru laulāto draudzeni, labāk par māti. Viņš ir mans saimnieks un studiju objekts teju četrus gadu desmitus. Nespēju pacelties lorda Ezriela domas augstumos tāpat kā nevaru lidot, tomēr varu redzēt, kurp viņš virzās, arī tad, ja nevaru sekot. Nē, esmu pārliecināts, ka no domas par pretošanos Baznīcai viņš atteicās nejau tās varenības dēļ, bet tāpēc, ka Baznīca ir par vāju, lai būtu vērts ar to cīnīties.
- Tātad… ko viņš īsti dara?
- Manuprāt, lords Ezriels ir atvēzējies daudz vērienīgākam karam. Šķiet, iecerējis dumpi pret visaugstāko spēku. Un grasās sameklēt paša Visvarenā mītnes vietu un viņu iznīcināt. Tā, lūk, es domāju. Runājot par to balsī, kundze, man nodreb sirds. Tik tikko uzdrošinos par to domāt. Tomēr ticamāku stāstu, kas piešķirtu jēgu viņa darbībai, sacerēt nevaru.
Serafina dažus mirkļus klusu sēdēja, uzsūkdama sevī Torolda sacīto.
Pirms viņa spēja parunāt, Torolds turpināja: Saprotams, ikviens, kam padomā tik grandiozs pasākums, izpelnītos Baznīcas dusmas. Par to varam nešaubīties. To nodēvētu par zaimošanas kalngaliem. Lordu Ezrielu aizvestu uz Baznīcas tiesu, kur nekavējoties pasludinātu nāves spriedumu. Runāju par to pirmo un arīdzan pēdējo reizi. Ja jūs nebūtu ragana un neatrastos ārpus Baznīcas varas, man būtu bail to izrunāt. Lai nu kā, tas izskaidrojams vienīgi tā, citādi ne. Viņš grasās sameklēt Visvareno un to nogalināt.
- Vai tas maz iespējams? jautāja Serafina.
- Lorda Ezriela dzīve mudž no šķietami neiespējamiem notikumiem. Šaubos, vai ir kas tāds, ko viņš nespēj. Ņemot to visu vērā, Serafina Pekkala, viņš no tiesas ir traks. Eņģeļi nespēja, bet cilvēks uzdrīkstas?
- Eņģeļi? Kas tie tādi?
- Baznīca teic: tīri garīgas būtnes. Baznīca māca, ka daži eņģeļi vēl pirms pasaules radīšanas sadumpojušies un tāpēc tikuši nosviesti no debesīm ellē. Netika galā, tur tas suns aprakts. Nespēja veikt. Un viņiem taču piemita eņģeļu spēks. Lords Ezriels ir tikai un vienīgi cilvēks ar cilvēka spējām. Taču viņa godkārei nav robežu. Viņš uzdrīkstas to, par ko vīrieši un sievietes baidās pat domāt. Paklausieties tik, ko viņš jau ir izdarījis: pārplēsis debesjumu, atvēris ceļu uz citu pasauli. Kurš vēl ir ko tādu pastrādajis? Kam vēl kaut kas tāds ienāktu prātā? Tālab puse no manis, Serafina Pekkala, teiks, ka viņš ir traks, samaitats, jucis. Savukārt otra puse domā, ka lords Ezriels nelīdzinās citiem cilvēkiem. Varbūt… Ja tas vispār jelkad būs iespējams, to izdarīs viņš un neviens cits.
- Un ko darīsiet jūs pats, Torold?
- Palikšu šeit un gaidīšu. Sargāšu māju, līdz viņš atgriezīsies un liks man darīt ko citu vai arī līdz nomiršu. Un tagad es gribētu dzirdēt par jūsu uzdevumu, kundze.
- Man jārūpējas par bērna drošību, atbildēja Serafina. Iespējams, ka reiz atkal šķērsošu šo vietu, Torold. Būšu laimīga, zinādama, ka jūs vēl šeit esat.
- Nekustēšu ne soli, viņš apsolīja.
Atteikusies no Torolda piedāvātās maltītes, Serafina atvadījās.
Minūti vēlāk ragana pievienojās dēmonam-zosij; pacēlušās gaisā un mezdamas loku pār miglā ieskautajiem kalniem, abas klusēja. Serafina bija ļoti satraukta, viss bija skaidrs bez vārdiem: ik sūnas dzinums un ar ledu pārvilkusies peļķe, ik ods dzimtajā zemē, trīsēdams Serafinas nervu galos, sauca viņu atpakaļ. Serafina baidījās par tiem, bet bijās arī par sevi, jo grasījās mainīties, tās :aču bija cilvēku darīšanas, par kurām viņa interesējas, cilvēku lieta, lorda Ezriela Dievs taču nav viņas dievs, ^ai Serafina pārvēršas cilvēkā? Vai zaudē savu raganību?
Ja tas tiešām jādara, tad ne jau vienatnē!
- Bet nu gan aidā mājās! Serafina norīkoja. Jāapspriežas ar māsām, Kaisa. Mūsu spēkiem tāds pasākums ir par grutu.
Ragana un viņas dēmons nu steidza cauri duļķainajiem miglas vāliem uz Enara ezera pusi un mājam.
Apmežotajās alās ezera krastā Serafina ar Kaisu atrada pārējās klana biedres, tāpat ari Lī Skorsbiju. Gaisa kuģotājs pēc Svalbāras katastrofas bija izmisīgi pūlējies noturēt balonu gaisā, un raganas viņu aizvadīja līdz savai dzimtajai pusei. Tur Lī bija sācis novērst grozam un gāzes balonam radītos bojājumus.
- Kundze, ļoti priecājos jūs redzēt, viņš sacīja. Vai ir vēstis par meitenīti?
- Nekādu, Skorsbija kungs. Vai jūs nevarētu piedalīties mūsu šīvakara padomes sēde, lai palīdzētu apspriest darbības plānus?
Teksasietis pārsteigumā noblisināja acis kur gan dzirdēts, ka mirstīgais būtu piedalījies raganu padomē?
- Jūtos visai pagodināts, viņš sacīja. Iespējams, no manas puses izskanēs viens otrs priekšlikums.
Tad nu augu dienu raganas laidās šurp ka vētras nestas melnas sniegpārslas, pildīdamas debesis ar ašu zīda švīkstoņu, vējam svelpjot caur mākoņpriežu zaru skujām. Mednieki pievilgušajos mežos un zvejnieki peldoša, kūstoša ledus vidū dzirdēja caur miglu no debesjuma nākam čaukstoņu: ja debesis noskaidrotos, pacēluši acis, vīri ieraudzītu lidojošas raganas kā slepenā paisumā dreifējošas tumsas strēles.