Выбрать главу

Tikai tagad sākās īstā apspriede. Raganas būtībā bija demokrātes ik spīgana, pat visjaunaka, drīkstēja izteik­ties, taču vienīgi karaliene bija tiesīga lemt. Sarunas ilga cauru nakti, ne viena vien dedzīga balss uzstāja, ka neka­vējoties uzsakams atklāts karš; citas iestājās par pie­sardzību, vēl citas visgudrākās ierosināja doties mi­sijā pie pārējiem raganu klaniem, mudinot vienreiz par visiem laikiem apvienoties.

Ruta Skādi šo priekšlikumu atbalstīja, un Serafina uz­reiz nozīmēja vēstneses. Neatliekamām vajadzībām atla­sījusi divdesmit labākās cīnītājas, Serafina pavēlēja tām sākt gatavoties lidojumam kopā ar viņu uz ziemeļiem uz jauno, lorda Ezriela atklāto pasauli, lai sameklētu Liru.

-     Bet kā ar jums, karalien Ruta Skādi? Serafina beigās jautāja. — Kādas ir jūsu ieceres?

-    Es došos meklēt lordu Ezrielu, lai dzirdētu no pirm­avota, ko viņš dara. Manuprāt, arīdzan lords būs devies uz ziemeļiem. Vai drīkstu ceļojuma pirmo daļu veikt kopā ar jums, māsa?

-    Drīkstat un tiekat laipni aicināta, Serafina atbil­dēja, priecīga par tādu sabiedroto.

Tas tad nu bija norunāts.

Tūlīt pēc sanāksmes beigām vecāka ragana, pienākusi pie Serafinas Pekkalas, teica: Jums, karalien, derētu ieklausīties Jutas Kamainenas vārdos. Viņa ir stūrgal­vīga, tomēr tas varētu izrādīties svarīgi.

Zaļoksnā ragana Juta Kamainena jauna raganu iz­pratnē, proti, mazdrusciņ pāri simtam bija ietiepīga un ar smagu raksturu. Viņas dēmons-sarkankrūtītis izskatī­jās uzbudināts lidinājās no spīganas pleca uz plaukstu un atpakaļ un, pirms brīsniņu pasēdēt viņai uz pleca, izmeta loku augstu gaisā. Jutas Kamainenas vaigi bija apaļīgi un sārti, viņa bija dzīvīga un kaislīga. Serafinai šī ragana bija tāda pasvešāka.

-    Karalien, jaunā spīgana iesāka, nespēdama klusuciešot izturēt Serafinas skatienu, es pazīstu to vīrieti, Staņislavu Grummanu. Kādreiz viņu mīlēju. Bet tagad ienīstu ar miesu un dvēseli un, ja satikšu, uz vietas nogalēšu. Es būtu klusējusi, taču māsa piespieda jums to pateikt.

Runātāja pameta naidpilnu skatienu uz vecāko ra­ganu, kas lūkojās pretī ar līdzjūtību, mīla tai nebija sveša.

-   Nu, teica Serafina, ja Grummans vēl ir dzīvs, tad lai tā ari paliek, kamēr Skorsbija kungs viņu sameklēs. Būs labāk, ja tu dosies kopā ar mums jaunajā pasaulē, tādējādi izvairīsimies no briesmām, ka tu viņu varētu nogalēt. Izmet šo vīru no galvas, Juta Kamainena! Mīla nes mums ciešanas. Taču gaidāmais uzdevums stāv augstāk par atriebi. To gan atceries!

-   Jā, karalien, pazemīgi atbildēja jaunā ragana.

Tā nu Serafina Pekkala ar divdesmit biedrenēm un Rutu Skādi no Latvijas gatavojās lidojumam uz jauno pasauli, kur neviena ragana vēl nebija bijusi.

3 Bērnu valstība

Lira pamodās agri. Meitenei rādījās šaušalīgs sapnis: viņai bija iedots hermētiski noslēgtais trauks, ko tēvs lords Ezriels bija demonstrējis Džordanas koledžas direktoram un zinātnie­kiem.

Toreiz, kad viss notika pa istam, Lira bija paslēpusies drēbju skapī un vēroja, ka lords Ezriels atver trauku, lai parādītu zinātniekiem pazudušā pētnieka Staņislava Grummana no ķermeņa atdalīto galvu, bet sapnī meitenei tas bija jaatver pašai un viņa to nevēlējās darīt. Atklāti sakot, Lira bija pārbijusies. Taču trauks bija jaatver gribi vai negribi -, un Lira juta, ka, paceļot vaku, rokas pamirst šausmās, un dzirdēja, kā sala nodalījuma ieplūst gaiss. Vai smakdama šausmās, Lira vāku beidzot nocēla, jo zināja, ka tas jādara par katru cenu. Bet trauks izrādījās tukšs. Galva bija pazudusi. Nebija vairs, no kā baidīties.

Tomēr Lira mazaja, tveicīgajā guļamistabā ostas puse pamodās vienās asarās un sviedros. Logā lija mēness gaisma, meitene gulēja svešā gultā, sagrābusi svešu spil­venu, un sermuliņš Panteleimons, izdvesdams mierino­šas skaņas, bikstīja saimnieci ar purnu. Ak kungs, kā viņa bija izbijusies! Jocīgi gan īstajā dzīvē Lira, vēlē­damās redzēt Staņislava Grummana galvu, dedzīgi lūdza lordu Ezrielu vēlreiz atvērt trauku un ļaut paskatīties, savukārt sapnī viss rādījās tik baismi!

No rīta Lira pavaicāja aletiometram, ko sapnis nozīmē, taču instruments atbildēja tikai un vienīgi: Tas bija sap­nis par galvu.

Lirai gribējās pamodinat svešo zēnu, taču viņš gulēja tik saldi, ka meitene pārdomaja. Tad jau labāk nokāpt uz virtuvi un mēģināt uzcept omleti; ta nu divdesmit minūtes vēlāk Lira sēdēja pie āra galdiņa, visai lepni ēzdama samelnējušu, graudainu masu, bet zvirbulis Panteleimons uzknabāja čaumalu gabaliņus.

Aiz muguras atskanēja troksnītis tur nāca Vils miega pilnām acim.

-    Es maku pagatavot omleti, meitene dižojās, ja vēlies, uzcepšu tev arī.

Ieskatījies Liras šķīvī, Vils atbildēja: Nē. Labak jau pārslas. Ledusskapī vēl ir piens, tam nav ne vainas. Izska­tās, ka šīs mājas iemītnieki šeit bijuši vēl pavisam nesen.

Lira vēroja, kā Vils ber bļoda graudu pārslas un pielej tām pienu, tas viņai bija kas jauns.

Iznesis bļodu ārā, zēns jautāja: Ja tu neesi no šīs pasaules, kur tad ir tavējā? Kā tu šeit nokļuvi?

-    Pāri tiltam. Tēvs būvēja tiltu, un… es pārgāju tam pāri kopā ar viņu. Bet tēvs kaut kur aizgāja. Nezinu, kur. Tas nav svarīgi. Kamēr tiku pāri, uzkrita bieza migla, un es, jādomā, nomaldijos. Vairākas dienas klīdu pa miglu, ēdu ogas un visu, kas gadījās pa rokai. Viendien migla izklīda un mēs aiztikām līdz, rau, tai klintij…

To sacīdama, meitene pameta ar galvu atpakaļ. Vils pārlaida skatienu krastam, garām bākai, un redzēja, ka jūras malā tālā dūmakā paceļas un gaist klinšu virkne.

-    Redzējām šeit pilsētu, atnācām, taču nevienu nesa­tikām. Kaut tik labuma, ka atradās ēdamais un gulta. Nezinājām, ko darīt tālāk.

-    Bet vai nevarētu būt tā, ka tu vienkārši nonāci citā savas pasaules daļā?

-    Par to nu gan es nešaubos. ŠI nav mana pasaule, to es zinu pavisam droši.

Vils atcerējās savu nesatricināmo pārliecību, ka aiz gaisā izcirstā loga redzamais zāles laukumiņš pieder citai pasaulei, un pamāja ar galvu.

-   Tātad cita citai līdzās pastāv vismaz trīs pasaules, zēns secināja.

-    Miljonu miljoniem, atbildēja Lira. Man to izstās­tīja kāds dēmons. Raganas dēmons. Pasauļu ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Tās visas atrodas vienā un tai pašā telpā, un neviens nespēja tikt no citas citā, kamēr mans tēvs neuzcēla tiltu.

-   Un kā ar to logu, ko es atradu?

-   To nu gan es nezinu. Varbūt pasaules sākušas iespies­ties cita citā.

-    Bet kāpēc tu meklē putekļus?

Meitene uzmeta Vilam vēsu skatienu. Varbūt reiz pastāstīšu, viņa teica.

-   Norunāts. Kā tu domā tos meklēt?

-    Gribu atrast zinātnieku, kas zina par Putekļiem.

-    Kā, vai jebkuru zinātnieku?

-   Nē. Eksperimentejošu teologu, Lira atbildēja. Manas pasaules Oksfordā viens otrs par Putekļiem zināja. Būtu loģiski, ja tāpat būtu ari tavā Oksfordā. Vispirms došos uz Džordanas koledžu, Džordanas zinātnieki ir vislabākie.

-   Man par eksperimentālo teoloģiju pirmā dzirdēšana, Vils atzinās.

-    Viņiem zināms itin viss par elementārdaļiņām un fundamentālajiem spēkiem, Lira skaidroja. Un dzimtermagnētismu un tādām lietām. Atomenerģiju.

-    Kādu magnētismu?

-     Dzimtermagnētismu. No vārda dzimters. Rau, tās gaismas, Lira, pamādama uz dekoratīvo laternu, teica, tās ir dzimterspuldzes.