- Es nezinu, kā to dara, — Lira teica, — savu mužu neesmu mazgājusi matus. Džordanā to darīja saimniecības vadītāja, bet vēlāk man tas nebija vajadzīgs.
- Nu, tas tev jāizdomā pašai, Vils atbildēja. Nomazgājies no galvas līdz kājām. Manā pasaulē cilvēki staigā tīri!
- Hm, Lira novilka un devās augšā pa kāpnēm. Meitenei pār plecu nikni glūnēja žurkas ģīmis, bet Vils vēsi lūkojās tam pretī.
Viena daļiņa Vila kāroja saulaini liegajā rītā doties pastaigā, iepazīt pilsētu; cita noraizējusies trīcēja par māti, vēl cita joprojām stinga šokā par nāvi, kam viņš bija par iemeslu. To visu pārklāja priekšā stāvošais uzdevums. Labi, ka vismaz ir, ar ko nodarboties. Tad nu, gaidot Liru, Vils virtuvē notīrīja visas darba virsmas, uzmazgāja grīdu un iznesa atkritumus uz tvertni alejas galā.
Pēc tam, izcēlis no somas zaļo mapi, zēns uzmeta tai ilgpilnu skatienu. Japarāda Lirai, kā caur logu iekļūt Oksfordā, un uzreiz jāatgriežas izpētīt mapes saturu. Vils pabāza to zem gultas matrača, uz kā bija gulējis. Šajā pasaulē mape būs drošībā.
Kad Lira nonāca lejā tīra un mikla -, abi devās meklēt meitenei apģērbu. Viņi uzgāja universālveikalu noplukušu — kā jau visur. Tērpu modeļi Vila acij gan šķita mazliet vecmodīgi, tomēr rūtaini svārki un blūze bez piedurknēm, ar kabatu Panteleimonam atradās. Lira atteicās ģērbt džinsus viņa pat neticēja Vilam, ka vairums meiteņu tos valkā.
- Tās ir vīriešu bikses, viņa teica, es esmu meitene. Nedzen velnu!
Vils paraustīja plecus; rūtainie svārki neizskatījās uzkrītoši, un tas bija galvenais. Pirms aiziešanas Vils iemeta kases aparātā līdzās letei dažas monētas.
- Ko tu tur dari? Lira brīnījās.
- Maksāju. Par preci jāmaksā. Vai tava pasaulē tās izsniedz par brīvu?
- Šajā pasaulē noteikti ne! Varu derēt, ka citi bērni ne par ko nemaksā.
- Viņi varbūt ne, bet es maksāju.
- Ja sāksi uzvesties kā pieaugušais, nokļūsi Rēgu nagos, Lira brīdināja, īsti nezinādama, vai drīkst Viļu ķircināt vai arī no viņa jābaidās.
Dienas gaismā Vils ievēroja, cik vecas ēkas rēgojas pilsētas sirdī un cik tuvu sagrūšanai dažas no tām ir. Bedres uz ielām nebija aizlāpītas, logi bija izdauzīti, apmetums nolobījies. Un tomēr šeit savulaik bijis skaisti un krāšņi aiz izliektajām arkam vīdēja plaši, apzaļumoti pagalmi, lieli nami, kas, par spīti saplaisājušiem pakāpieniem, līdzinājās pilīm. Radās iespaids, ka Čigaces pilsoņiem netīk jaukt nost vecu ēku, lai tās vietā celtu jaunu, viņiem labāk patika to bezgalīgi pielāpīt.
Tad Vils ar Liru nonāca nelielā skvērā, pie savrup stāvoša torņa. Tā bija senākā celtne, kādu viņi redzējuši, vienkāršs, laikazoba sagrauzts tornis trīsstāvu mājas augstumā. Torņa nesatricināmais miers spožaja saules gaismā šķita intriģējošs gan Vils, gan Lira juta aicinājumu ieiet pa pavērtajām durvīm plato kāpņu galā, taču, nebilduši ne vārda, abi it kā negribīgi pagāja tām garām.
Sasniedzot plašo bulvāri ar palmām, Vils pieteica Lirai lūkoties pēc vasaras kafejnīciņas uz ielas stūra ar ielas malā izliktiem zaļi krāsotiem metāla galdiņiem. Meitene to atrada minūtes laikā. Dienas gaismā kafejnīca izskatījās vēl mazāka un necilāka, taču tā, neapšaubāmi, bija tā pati vieta niķelētā lete, kafijas aparāts, pusizēstais risoto šķīvis, kas tveicē jau bija sācis smakot.
- Vai logs ir šeit iekšā? — Lira jautāja.
- Nē. Tas ir ceļa vidū. Pārliecinies, vai tuvumā nav bērnu…
Nevienas dzīvas dvēseles. Aizvedis Liru līdz laukumam zem palmām, Vils apmeta skatienu visriņķī, lai orientētos.
- Manuprāt, tam jābūt kaut kur šeit, viņš teica. Kad izgāju cauri, redzēju tikai lielo kalnu aiz, rau, tās ēkas, bet, skatoties no šejienes, tur bija kafejnīca un…
- Kāds tas logs izskatījās? Es neko neredzu.
- Garām nepaiesi. Neko tādu agrāk nebūsi redzējusi.
Vils paskatījās uz vienu pusi, uz otru. Vai tiešām logs
izgaisis? Aizvērts? Atvērums bija pazudis.
Un tad Vils to pamanīja. Zēns pagāja uz priekšu, tad pakāpās atpakaļ, neizlaizdams no acīm leņķi. Gluži kā iepriekšējā naktī Oksfordas pusē atklājās, ka to var redzēt tikai no vienas puses mazākā novirzīšanās, un logs pazūd. Saules apmirdzētā zāle viņā pusē likās tieši tāda pati ka šeit, tomēr neizskaidrojami citāda.
- Redz, kur tas ir! pārliecinājies Vils teica.
-Ā! Ieraudzīju gan!
Lira dega nepacietībā un izskatījās ne mazāk pārsteigta kā Vils, kad viņš izdzirdēja Panteleimonu runājam. Liras dēmons, nespēdams ilgāk nosēdēt kabatā, izlidoja ārā jau kā lapsene un vairākas reizes aizdūca līdz gaisa caurumam un atpakaļ, tikmēr Lira bružāja vēl neizžuvušos matu galus.
- Turies malā! Vils pamācīja. Ja nostāsies tieši pretī, cilvēki uzreiz pamanīs kāju pāri, un tas viņos modinās ziņkāri. Negribu, lai kāds mūs ievēro.
- Kas tas par troksni?
- Satiksme. Oksfordas loka ceļam tas nav nekas jauns. Ceļam jābūt noslogotam. Pieliecies un palūkojies uz to no malas! Jā, patlaban nav īstais bridis turp doties cilvēku ka biezs. Tomēr, atnākot uz šejieni nakts melnumā, nevarētu īsti saprast, kurp iet. Vismaz tik labuma, ka, tikuši cauri, varam viegli iejukt drūzmā. Tu iesi pirmā. Ātri meties cauri un pēc tam paej nost no loga!
Lirai kopš kafejnīcas atstāšanas plecos bija zila mugursomiņa. Meitene to nocēla no pleciem un paņēma rokās, lai pirms rāpšanās caurskatītu.
-Ak vai, viņa nopūtās, tātad tava pasaule ir šāda? It nemaz neizskatās pēc man pazīstamās Oksfordas. Vai esi pārliecināts, ka esi no Oksfordas?
- Bez šaubām! Tiklīdz izkļūsi cauri, priekšā ieraudzīsi ceļu. Ej pa kreisi, pēc gabaliņa nogriezies uz ceļa pa labi, kas ved lejup. Tas aiziet uz pilsētas centru. Centies stingri iegaumēt, kur tieši atrodas logs, un neaizmirsti, labi? Tas ir vienīgais ceļš, pa kuru iespējams atgriezties.
- Labi, meitene teica, neaizmirsīšu.
Satvērusi mugursomu rokās, viņa ienira gaisa logā un pazuda. Vils pieplaka zemei, lai redzētu, kur Lira aiziet.
Nu jau Lira ar visu Panu joprojām lapsenes veidolā uz pleca stāvēja zālienā Oksfordas pusē, un neizskatījās, ka šo ierašanos kāds butu pamanījis. Mašīnas un kravas automobiļi traucās garām pāris pēdu atstatu, taču rosīgajā ceļu krustojumā nevienam šoferim nebūtu laika skatīties sāņus uz dīvainu gaisa veidojumu pat tad, ja tas būtu redzams, turklāt satiksme aizsedza gaisa logu ikvienam, kas pa gabalu varētu pamest skatienu no ceļa pretējās puses.
Te pēkšņi iekaucās bremzes, atskanēja kliedziens un būkšķis. Vils aši metās pie zemes, lai paskatītos, kas noticis.
Zālienā gulēja Lira. Mašīna apstājās tik spēji, ka saņēma triecienu no aizmugurē braucošā furgona, kas to pagrūda uz priekšu. Turpat bez jebkādām dzīvības pazīmēm gulēja Lira…
Vils steidzās pie meitenes. Neviens nebija pamanījis viņa ierašanos visu acis bija pievērstas mašīnai, salocītajam buferim, furgona vadītājam, kas kāpa lauka, un meitenītei.
- Man nebija, kur sprukt, viņa izskrēja priekšā, taisnojās mašīnas vadītāja, pusmūža sieviete. -Jūs braucāt pārlieku tuvu, pagriezusies pret furgona šoferi, viņa teica.