- Tas viss ir sīkums, viņš sacīja. Kas ir ar bērnu? furgona vadītājs uzrunāja Viļu, kas sakņupis tupēja līdzās Lirai. Vils pacēla skatienu, palūkojās visapkārt, bet, kur tu liksies, atbildība jāuzņemas. Lira, gulēdama zālē, pakustināja galvu un aši samirkšķināja acis. Vils pamanīja lapseni Panteleimonu, kas apstulbis rāpās augšā pa zāles stiebru līdzās Lirai.
- Vai ar tevi viss labi? Vils prasīja. Pakustini rokas un kājas.
- Stulbums! iesaucās mašīnas vadītāja. Izskrien taisni priekšā. Pat nepaskatījusies. Kas man tagad būtu jādara?
- Vai atguvies, mīļumiņ? apjautājās furgona šoferis.
- Jā, Lira atmurmināja.
- Rokas, kājas darbojas?
- Pakustini pēdas un plaukstas, Vils uzstāja.
Lira paklausīja. Nekas nebija lauzts.
- Meitenei nekas nekaiš, sacīja Vils, es par viņu parūpēšos. Viss ir kārtībā.
- Vai tu viņu pazīsti? jautāja furgona vadītājs.
- Viņa ir mana māsa, Vils atbildēja. Viss kārtībā. Mēs dzīvojam tepat aiz stūra. Vedīšu tagad mājās.
Lira jau sēdēja, un, tā kā viņa acīmredzami nebija smagi savainota, sieviete atkal pievērsās mašīnai. Pārējie satiksmes dalībnieki apbrauca stāvošos transportlīdzekļus, garāmbraucošie šoferi ziņkārīgi nolūkojās ainiņā, kā jau tas ļaudīm pieņemts. Vils palīdzēja Lirai piecelties: jo ātrāk no šejienes prom, jo labāk. Sieviete un furgona vadītājs bija nonākuši pie secinājuma, ka strīds jāizskata apdrošinašanas kompānijām, un patlaban apmainījās adresēm, te pēkšņi dama ievēroja, ka Vils palīdz Lirai steberēt projām.
- Uzgaidiet! viņa iesaucās. Jums būs jāliecina! Man jāpieraksta jūsu vārds un adrese.
- Es esmu Marks Ransoms, pagriezies atpakaļ, sacīja Vils, bet manu māsu sauc Lisa. Mēs dzīvojam Robežlaukumā 26.
- Kāds ir jūsu pasta indekss?
- Nekad nevaru atcerēties, Vils teica. Paklausieties, es gribu vest viņu mājās.
- Leciet vāģī, piedāvāja furgona šoferis, es jūs aizvedīšu!
- Nē, neuztraucieties, kājām būs ātrāk, tik tiešām.
Lira pārāk manāmi nekliboja. Līdzās Vilam viņa tagad
devās prom gar zālienu zem skābaržiem, un pēc brīža abi pazuda aiz pirmā stūra, kas gadījās ceļā.
Nu viņi piesēda uz zemas dārza sienas.
- Vai sāp? Vils apvaicājās.
- Ieblieza, kā nākas, pa kāju. Un krītot sakratīju galvu, Lira atbildēja.
Likās, ka meiteni vairāk uztrauc mugursoma. Iebāzusi tajā roku un visu iztaustījusi, Lira izvilka smagu, melnā samtā ievīstītu priekšmetu un attina to. Vila acis, ieraugot aletiometru, iepletās sīki, skalai visriņķi uzkrāsoti simboli, zelta rādītāji, meklēšanas adata, smagais, greznais futrālis redzot to visu, Vils gandrīz vai zaudēja valodu.
- Kas tas tāds? viņš beigu beigās pajautāja.
- Mans aletiometrs. Patiesības rādītājs. Simbolu hrestomātija. Cerams, ka nebūs salūzis…
Lai nu kā, aletiometrs nebija cietis. Pat meitenes drebošajās rokās garā adata šūpojās vienmērīgi. Nolikusi ierīci, Lira teica: Savu mūžu neesmu redzējusi tik daudz ratu, un vispār… Nekad nebūtu domājusi, ka tie skrien tik aši.
- Vai tavā Oksfordā mašīnu un kravas auto nav?
- Tik daudz ne. Citādas. Man tas bija kas neparasts. Bet nu jau viss kārtībā.
- Turpmāk esi piesardzīgāka! Ja paskriesi zem autobusa vai pazudīsi, vai notiks vēl kaut kas, cilvēki atklās, ka neesi no šīs pasaules, un sāks meklēt ceļu…
Vila dusmām nebija robežu. Lai nu kā, beidzot zēns teica: Nu, bet tagad klausies. Izliekoties par manu māsu, tu palīdzēsi man slēpties, jo puikam, ko meklē policija, māsas nav. Savukārt es, būdams līdzās, varēšu tev parādīt, kā šķērsot ceļu bez nāves briesmām.
- Norunāts, Lira padevīgi piekrita.
- Un kā ar naudu? Varu derēt, ka tev tās nav, bet lai nu paliek, kur gan lai tu to ņemtu? Kā tu domā pārvietoties un ēst, un vispār iztikt?
- Nauda man ir, — meitene teica, izkratīdama no maka vairākas zelta monētas.
Vils neticēja savām acīm.
- Vai tās ir zelta? Ir taču, vai ne? Cilvēki, kā likts, sāks izprašņāt. Un ar tavu drošību būs cauri. Iedošu tev naudu.
Nobāz savas monētas un nevienam nerādi. Ielāgo tu esi mana māsa, tevi sauc Lisa Ransoma!
- Lizija. Šad tad es uzdodos par Liziju. Būs vieglāk atcerēties.
- Labi, lai paliek Lizija. Bet es būšu Marks. Neaizmirsti!
- Norunāts, Lira miermīlīgi atbildēja.
Kāja Lirai noteikti sagādās sāpes trieciena vietā miesa bija sarkana un pietūkuši un jau sāka veidoties milzīgs, tumšs zilums. Tas un vēl švīka uz vaiga Vila iepriekšējās nakts sitiena pēdas, kāds varētu nospriest, ka Lirai nodarīts pāri. Ari tas Viļu uztrauca ja nu kādam policistam rodas aizdomas?
Zēns centās tādas domas atvairīt, un viņi devās ceļā, šķērsojot brauktuvi pie luksofora gaismas, tikai vienreiz atskatīdamies uz logu zem skābaržiem. Bērni to tur vairs nemanīja. Atvērums bija pazudis, un satiksme atkal plūda līdzīgi upes straumei.
Sammertaunā, desmit minūšu gājienā no Benberijas ceļa, Vils apstājās pie bankas.
- Ko tu domā darīt? brīnījās Lira.
- Izņemšu naudu. Iespējams, ka vajadzētu no tā atturēties, tomēr, jādomā, pirms darbdienas beigām mani nepiereģistrēs.
Ielicis mātes bankas karti bankomāta spraugā, zēns uzsita PIN kodu. Viss gāja kā pa notīm; Vils izņēma simt mārciņas automāts tās izdeva bez aizķeršanās. Lira vēroja atplestu muti. Vils sniedza meitenei divdesmit mārciņu banknoti.
- Vēlāk varēsi izmantot, viņš sacīja. Nopērc kaut ko, un saņemsi atlikumu. Bet tagad skatīsimies pēc pilsētas autobusa.
Lira atļāva Vilam nokārtot formalitātes autobusā un sēdēja pavisam rāmi, vērodama pilsētas namus un dārzus viss likās it kā pazīstams, it kā ne. Kā sapnī. Viņi izkāpa pilsētas centrā, blakus senai akmens baznīcai, kas Lirai bija pazīstama, un iepretī milzu lielveikalam tas gan meitenei bija svešs.
- Viss te ir mainījies, viņa teica. Izskatās… Vai tas nav Graudu tirgus? Bet tā, lūk, ir Broda. Un tur Beiliolas koledža. Bet tur lejā Bodlija bibliotēka. Bet kur gan pazudusi Džordana?
Liru kratīja nejauks drebulis. Varbūt tā bija novēlojusies reakcija pēc negadījuma, bet varbūt spējš satricinājums, vietā, kur Liras pilsētā pēc viņas pārliecības atradās Džordanas koledža, ieraugot pavisam citu ēku.
- Viss ir citāds, Lira teica. Viņa runāja klusu Vils taču bija aizrādījis, lai tik skaļi nereaģē uz to, kas viņai šķiet aplams. Tā ir cita Oksforda.
- Mēs taču to zinājām, zēns atbildēja.
Vils nebija gaidījis ieraudzīt bezpalīdzību Liras plaši ieplestajās acīs. Viņš taču nevarēja zināt, cik daudz stundu bērnībā meitene pavadījusi, skraidīdama gandrīz vai pa tādām pašām ielām kā šīs, cik ļoti viņa lepojās ar piederību pie Džordanas koledžas, kur zinātnieki ir visgudrākie, griestu ornamenti viskrāšņākie un skaistums visbrīnišķīgākais; te pēkšņi tā visa vairs nav un viņa pati vairs nav Džordanas Lira, bet maza, svešā pasaulē iemaldijusies meitenīte bez jebkādām saknēm.
- Jā, Lira drebošā balsī sacīja, ja jau te nav pat tās…
Tik ātri, kā viņa bija domājusi, šeit neiejusties tas nu bija skaidrs.
4 Trepanācija [5]
Tiklīdz Lira aizgāja savu ceļu, Vils sameklēja telefona būdiņu un, skatīdamies līdzpaņemtajā vēstulē, uzgrieza advokātu biroja tālruņa numuru.