- Hallo? Es gribētu runāt ar Perkinsa kungu.
- Kas, lūdzu, zvana?
- Saistībā ar Džonu Perija kungu. Esmu viņa dēls.
- Lūdzu, mirkli uzgaidiet…
Aizritēja minūte, un tad vīrieša balss teica: Hallo! Te Alans Perkinss. Ar ko es runāju?
- Mani sauc Viljams Perijs. Atvainojiet par traucējumu! Zvanu jums sakarā ar savu tēvu Džonu Periju. Reizi trijos mēnešos jūs tēva vārdā pārskaitāt naudu uz mātes kontu.
-Jā…
- Tad nu es, lūdzu, gribētu zināt, kur mans tēvs patlaban atrodas. Viņš ir dzīvs vai miris?
- Cik jums gadu, Viljam?
- Divpadsmit. Es gribu par viņu zināt!
- Jā… Vai tava māte… vai viņa… vai viņai zināms, ka tu man zvani?
Vils piesardzīgi apdomājās.
- Nē, zēns atbildēja. Taču mātei nav pārāk labi ar veselību. Viņa man necik daudz nevar pastāstīt, bet es vēlos zināt.
- Skaidrs. Kur tu tagad esi? Vai mājās?
- Nē. Esmu… Esmu Oksfordā.
- Uz savu roku? -Jā.
- Tava māte, tu saki, jūtas nevesela?
- Tā ir.
- Vai viņa ir slimnīcā vai kur citur?
- Kur citur. Paklausieties, jūs varat man atbildēt vai ne?
- Nu, kaut ko jau varu, taču ne pārāk izsmeļoši un ne tagad, un pa tālruni man to negribētos stāstīt. Pēc piecām minūtēm pie manis ieradīsies klients… Vai tu nevarētu pats atnākt uz manu biroju, teiksim, pustrijos?
- Nē, Vils atbildēja. Tas būtu pārlieku riskanti līdz tam laikam advokāts var uzzināt, ka Viļu meklē policija. Aši padomājis, zēns turpināja: Man jāpaspēj uz Notingemas autobusu, negribas nokavēt. Bet to, ko vēlos zināt, jūs taču man varētu pateikt pa telefonu, vai ne? Gribu tikai zināt, vai mans tēvs ir dzīvs un, ja ir, kur varu viņu meklēt. To taču jūs man varat pateikt?
- Tas nav tik vienkārši. Es tiešām nedrīkstu sniegt personīga rakstura ziņas par klientu, iekams neesmu pārliecinājies, vai viņš to vēlas. Un man galu galā vajag ari tavas identitātes apstiprinājumu.
- Jā, es saprotu, bet vai jūs nevarētu kaut vai pateikt, vai viņš ir dzīvs vai miris?
- Nu… Nē, tas nebūtu konfidenciāli. Diemžēl es tomēr nevaru tev pateikt es to nemaz nezinu.
-Ko?
- Nauda nāk no ģimenes fonda. Man norādīts veikt pārskaitījumus, līdz klients lūgs to pārtraukt. Kopš tā laika neesmu ar viņu runājis. Vai man būtu jāsaprot, ka tavs tēvs… Nu, jādomā, viņš ir pazudis. Tāpēc uz tavu jautājumu atbildēt nevaru.
- Pazudis? Tiešām… pazudis?
- Patiesībā tas ir arhīva jautājums… Paklausies, kāpēc tev neatnākt uz biroju un…
- Es nevaru. Man jabrauc uz Notingemu.
- Labi, tad uzraksti man, vai arī lai tava māte uzraksta, un es došu ziņu, ko varu lietas labā darīt. Taču tev jāsaprot, ka pa telefonu neko daudz pastāstīt nevar.
- Jā, droši vien. Bez šaubām. Bet vai jūs nepateiktu man, kur tieši viņš pazuda?
- Es jau teicu, ka tas ir arhīva jautājums. Tolaik vairākos laikrakstos parādījās publikācijas. Vai zini, ka viņš bija pētnieks?
- Māte man šo to stāstīja, jā…
- Nu, viņš vadīja ekspedīciju, tā pazuda, un tas arī viss. Pirms kādiem desmit gadiem.
- Kur tieši?
- Tālajos ziemeļos. Manuprāt, Aļaskā. Vari pameklēt publiskajā bibliotēkā. Kāpēc gan tev…
Tieši tobrīd bija jāpiemet monētas, un vairāk sīknaudas Vilam nebija. Klausulē ņurrāja telefona signāls. To nolicis, zēns palūkojās visapkart.
Vairāk par visu kārojās parunāt ar māti. Lai kā gribējās, Kūperes kundzes tālruņa numuru griezt nedrīkstēja, jo, dzirdot mātes balsi, būs pārāk grūti neatgriezties pie viņas, bet tas abus pakļautu briesmām. Taču viņai varēja aizsūtīt pastkarti.
Izvēlējies atklātni ar pilsētas skatu, zēns uzrakstīja: Mīla mamma, esmu drošībā un vesels, drīz tiksimies. Ceru, ka Tev viss labi. Es Tevi mīlu. Vils. Pēc tam viņš uzrakstīja adresi, nopirka pastmarku un pirms iemešanas pastkastītē atklātni labu bridi paturēja, cieši piespiestu pie krūtīm.
Bija vēla rīta stunda. Vils atradās uz galvenās tirdzniecības ielas, kur autobusi ar grūtībām līkumoja gājēju drūzmas vidū. Zēns apķērās, cik neaizsargāts viņš ir, bija darbdiena, kad Vila vecuma bērniem jābūt skolā. Kur tagad lai iet?
Lai paslēptos, Vilam daudz laika nevajadzēja. Tas nenācās grūti uz to zēnam bija nags, un ar šo prasmi viņš pat lepojās. Vila metode līdzinājās Serafinas Pekkalas paņēmienam, kad viņa uz kuģa darīja sevi neredzamu, Vils kļuva neuzkrītošs. Kļuva par ainavas sastāvdaļu.
Labi pazīdams savu pasauli, zēns iegaja kancelejas preču veikalā, kur nopirka lodīšu pildspalvu, rakstāmpapīra bloku un paliktni. Skolās bieži bērnu grupas sūtīja veikt pētījumus par iepirkšanos vai kaut ko tamlīdzīgu, un, radot iespaidu par iesaistīšanos šādā projektā, Vils neizskatītos pēc bastotāja.
Zēns nesteigdamies izmeta loku, tēlodams, ka izdara piezīmes, bet vienlaikus vērīgi pētīdams, vai tuvumā nemana publisko bibliotēku.
Tikmēr Lira meklēja klusu vietiņu, kur apspriesties ar aletiometru. Viņas Oksfordā atrastos dučiem stūrīšu piecu minūšu gājiena attālumā, bet šī Oksforda bija tik mulsinoši atšķirīga līdz asarām tuva un zināma, bet arī kliedzoši dīvaina. Kāpēc ceļam uzkrāsotas dzeltenas svītras? Kas tie par baltiem punktiem vai uz katras ietves? (Liras pasaulē košļājamā gumija nebija pazīstama.) Ko nozīmē sarkanās un zaļās gaismas ielu krustpunktos? Tas viss šķita daudz grūtāk izprotams nekā aletiometrs.
Patlaban Lira stāvēja pie Sv. Džona koledžas vārtiem, pār kuriem viņa kopā ar Rodžeru tumsa savulaik pārrausās, lai puķu dobes iestādītu petardes; un, rau, kur zīmīgi apdilušais akmens Ketstrītas galā redz, kur iniciāļi SP, tos bija ieskrapejis Saimons Pārslovs, tie paši! Lira savām acīm redzēja, kā viņš to izdarīja! Kāds ar tādiem pašiem iniciāļiem šai pasaulē droši vien dīki bija stāvējis, darīdams to pašu.
Pilnīgi iespejams, ka šajā pasaulē ir kāds Saimons Pārslovs.
Varbūt ir arī kāda Lira.
Pār muguru parskrēja šermuļi, un peļveidīgais Panteleimons meitenes kabatā notrīsēja. Ari Lira nodrebinājās noslēpumu bija tik daudz, ka jebkura iedoma tiem līdzās nobālēja.
Šī Oksforda no Liras Oksfordas atšķīrās vēl ar kaut ko: visās ielās spietoja cilvēku drūzma, vai ik ēkā kāds gāja iekšā vai ārā, visdažādākie cilvēki sievietes vīriešu drēbēs, nēģeri, pat tatāru bariņš, kas rāmi sekoja savam vadītājam, visi, kārtīgi ģērbušies, dīki soļoja ar melnām somiņām rokās. Pirmajā acumirkli Lira viņos noskatījās nikni, izbiedēti viņiem nebija dēmonu. Liras pasaulē tadi radījumi tiktu uzskatīti par rēgiem vai vēl ko ļaunāku.
Taču (un tas bija pats dīvainākais) visi izskatījās pavisam dzīvi. Šīs būtnes kustējās pietiekami mundri, kā jau cilvēki, un Lirai bija japieļauj iespēja, ka viņi tiešām ir cilvēki un dēmoni mīt tajos iekšā tāpat kā Viļā.
Nostaigājusi apmēram stundu un izvērtēdama, viņasprāt, parodēto Oksfordu, Lira sajuta izsalkumu un par savu divdesmit mārciņu banknoti nopirka šokolādes tāfeli. Veikalnieks meitenē savādi noskatījās, taču viņš bija indietis un varbūt nesaprata Liras izrunu, lai gan jautāt meitene jautāja ļoti skaidri. Par naudas atlikumu Lira tirgus paviljonā nopirka ābolu tas krietni vairāk atgādināja īsto Oksfordu un pastaigadamās devās uz parku. Tur viņa nonāca līdz iespaidīgai ēkai, kas nudien izskatījās pēc īsta Oksfordas nama, lai gan Liras pasaulē tāda nemaz nebija. Lai nu kā, bet nams Liras Oksfordā visnotaļ iederētos. Apsedusies zālē paēst, meitene atzinīgi aplūkoja ēku.