Выбрать главу

Izrādījās, ka namā izvietots muzejs. Durvis bija vaļā, un telpās Lira uzgāja dzīvnieku izbāzņus, fosilijas un minerālu vitrīnas, mats matā kā Karaliskajā ģeoloģijas muzejā, ko viņa ar Koulteres kundzi bija apmeklējusi Londonā. Mil­zīgās, no tērauda un stikla būvētās zāles galā vīdēja ieeja citā muzeja nodaļā, un, tā kā šī telpa izskatījās patukša, Lira tur iegāja un pameta skatienu visapkārt. Lai gan ale­tiometrs meitenes domās joprojām bija pirmajā vietā, šajā telpā uzmanību piesaistīja labi pazīstami priekšmeti — vit­rīnās izkārtots ziemeļnieku apģērbs, kažoks tieši tads, kāds bija Lirai; tāpat kamanas un valzirgu kaulu grebumi, un harpūnas roņu medībām; desmitiem juku jukām sa­sviestu trofeju, relikvijas un maģijas priekšmeti; darbarīki un ieroči. Lira redzeja, ka šīs lietas nebija no ziemeļiem vien, bet no visam šīs pasaules maļam.

Nu gan joki! Ziemeļbriežu ādas tieši tādas kā Lirai, bet kamanu siksnas piestiprinātas galīgi aplam. Turpat fotogravīra ar samojedu medniekiem īsti dvīņubrāļi tiem, kas Liru sagūstīja un pārdeva Bolvangarā, skat! Tie paši! Pat virve apdriskāta un sasieta mezglā tieši ta un ne citādi, to Lira zināja pavisam noteikti, jo sasieta kamanās bija aizvadījusi vairākas izmisīgi mokošas stundas… Kas tās par mistērijām? Galu galā varbūt pasaule tiešām ir viena, bet ļaudis tikai sapņo par citām pasaulēm?

Un tad Lirai paveicās ieraudzīt ko tadu, kas atkal lika domāt par aletiometru. Vecā stikla vitrīnā ar melni krā­sotu rāmi bija novietoti vairāki cilvēka galvaskausi; daži bija izcaurumoti priekšpusē, citi sānos, vēl citi — augš­puse. Viena galvaskausa, kas staveja paša centrā, rēgojas divi caurumi. Šo procesu, ka zirnekļa tīmeklim līdzīga rokrakstā vēstīja kartīte, sauc par trepanāciju. Turpat bija paskaidrojums, ka caurumi raditi galvaskausu īpaš­nieku dzīves laikā, jo kauls sadzijis un malās nogludinājies. Par vienu galvaskausu gan to nevarētu teikt caurumu bija izlauzis bronzas bultas uzgalis, turpat arī palikdams, lūzuma malas bija asas un robainas, un ar to galvaskauss manāmi atšķīrās no pārējiem.

Tieši tā rīkojās ziemeļu tatāri. Arīdzan Staņislavs Grummans, ja var ticēt Džordanas zinātniekiem, kas Grummanu pazina. Lira pameta ašu skatienu visapkārt un, ta kā tuvumā nevienu nemanīja, izņēma aletiometru.

Visu uzmanību vēršot uz galvaskausu centrā, Lira ierī­cei pajautāja: Kas tas par cilvēku, kam galvaskauss piede­rēja, un kāpēc tajā izveidoti šie caurumi?

Stāvēdama un koncentrēdamās dūmakainajā gaismā, kas lauzās iekšā caur stikla jumtu, slīpi krītot gar augšē­jām galerijām, Lira nepamanīja, ka tiek novērota.

Stāvēdams galerijā, lejup pār metāla margām nolūkojās spēcīgi noaudzis vīrietis ap sešdesmit, ģērbies eleganti piegrieztā audekla uzvalkā, ar panamas cepuri rokās.

Vīrieša sirmie mati bija glīti atsukāti no gludās, iedegušās, viegli grumbotās pieres. Acis lielas, tumšas, garām skropstām un dedzīgas; asais, smailais mēles gals, vai ik minūti izšaudamies no lūpu kaktiņa, mitrinot ātri pārslī­dēja lūpām. Sniegbaltais mutautiņš krūšu kabatā smaržoja pēc stipra odekolona, radot asociāciju ar siltumnīcas au­giem, kam saknes pūstot visai dāsni izdala smārdu.

Vīrietis vēroja Liru vairākas minūtes. Viņš bija pārvie­tojies augšā pa galeriju līdztekus Liras kustībām lejā. Tobrīd, kad meitene apstājās pie vitrīnas ar galvaskausiem, vīrietis viņu cieši vēroja, apskatīdams no galvas līdz kājām nevīžīgi sajauktos matus, švīku uz vaiga, jauno apģērbu, atsegto, pār aletiometru noliekto kaklu, kailās kājas.

Izvilcis no krūšu kabatas nēzdogu, viņš paberzēja pieri un tad devās uz kāpnēm.

Lira bija iegrimusi nepazīstamu lietu apgūšanā. Gal­vaskausi bija neiedomājami seni; uzraksti uz vitrīnas vienkārši vēstīja: Bronzas laikmets, savukārt aletiometrs, kas nekad nemeloja, ziņoja, ka vīrietis, kam piederējis gal­vaskauss, skaitot no šodienas, dzīvojis pirms trīsdesmit trim tūkstošiem divi simti piecdesmit četriem gadiem un bijis burvis, bet caurums izlauzts, lai ielaistu galvā die­vus. Un tad aletiometrs pavisam nejauši kā tas dažkārt mēdza atbildēt uz jautājumu, ko Lira nebija uzdevusi, piebilda, ka ap trepanētajiem galvaskausiem Putekļu ir krietni vairāk nekā ap to ar bronzas bultas uzgali.

Ko gan tas, augstā debess, varētu nozīmēt? Lira iz­kļuva no spriegā miera stāvokļa, kas bija vajadzīgs, lai apspriestos ar aletiometru, un pamanīja, ka vairs nav viena. Blakusvitrmu vērīgi pētīja vecāks, saldi smaržo­jošs vīrietis gaišā uzvalkā. Viņš Lirai kaut ko atgādināja, taču meitene nevarēja atcerēties, ko īsti.

Vīrietis, sajuzdams sev pievērsto skatienu, smaidī­dams pacēla acis.

-   Jūs apskatāt trepanētos galvaskausus? viņš ieru­nājās. Ko tik tie cilvēki sev nenodara.

-   Mm, Lira neizteiksmīgi attrauca.

-   Vai zināt, ka cilvēki turpina to piekopt?

-   Jā, viņa atbildēja.

-   Hipiji, vai zināt, un viņiem līdzīgie. Vispār jau jūs ssat par jaunu, lai atcerētos hipijus. Stāsta, ka trepanā­cija iedarbojoties labāk par narkotikām.

Lira bija ielikusi aletiometru mugursomā un tagad pra| toja, kā tikt projām, galveno jautājumu viņa aletiometram vēl nebija uzdevusi, un nu večuks uzsācis sarunu. Izskatās gan pietiekami jauks un smaržot, neapšaubāmi, smaržo patīkami. Nu jau pienācis tuvāk. Noliecoties pār vitrīnu, vīrieša roka pieskārās Liras rokai.

-   Jums brīnums, vai ne? Nekādas anestēzijas, nekādās dezinfekcijas, iespejams, veikts ar akmens rīkiem. Tie no­teikti bija izturīgi, vai ne? Manuprāt, neesmu jūs agrāk redzējis. Nāku šurp visai bieži. Kā jūs sauc?

-   Lizija, Lira mierīgā balsī atbildēja.

-    Lizija. Sveika, Lizij! Es esmu Čārlzs. Vai mācāties kādā skolā Oksfordā?

Lira nezināja, ko īsti atbildēt.

-   Nē, viņa teica.

-   Ak tad ciemojaties? Nu, labu vietu esat izvēlējusies apskatīt. Kas jūs īpaši interesē?

Liru jau sen neviens nebija tā mulsinājis kā šis vīrietis. No vienas puses, laipns un draudzīgs, ļoti tīrīgs un smalki ģērbies, no otras -, Panteleimons Liras kabatā raustījas, pievērsdams sev uzmanību un lūgdams piesargāties, arīdzan viņam kaut kas bija kā atausis atmiņa. Nu Lira sajuta nezin no kurienes nākam smārdu ne smārdu, bet nojausmu par to -, tā bija mēslu un trūdēšanas smaka. Ienaca prātā Jofura Raknisona pils, kur gaiss bija iesmaržināts, bet grīdu klāja bieza netīrumu karta.

-    Kas mani interesē? Lira teica. Ak, pilnīgi viss. Par šiem galvaskausiem man radās interese, līdzko tos ieraudzīju. Maz ticams, ka jelkādam gribas, lai viņam kaut ko tādu nodara. Drausmīgi!

-   Jā, man pašam arī nepatiktu, taču, varat man ticēt, tā notiek. Es varētu jūs iepazīstināt ar kādu, kas to ir

darījis, vīrietis teica, izskatīdamies tik draudzīgs un izpalīdzīgs, ka daudz netrūka, lai Lira kārdinājumam padotos. Taču, pamanījusi smailo, tumšo mēles galu, kas aši kā čūskai mitri aplaizīja lupas, Lira papurināja galvu.

-   Man laiks iet, viņa teica. Paldies par piedāvājumu, bet labāk jau ne. Un vispār man jāiet uz satikšanos. Ar draugiem, viņa piebilda. Pie kuriem esmu apmetusies.

-    Jā, protams, vīrietis laipni atbildēja. Bija tiešām jauki ar jums parunāties. Uz redzēšanos, Lizij!

-   Sveiki, atņēma Lira.

-    Ak visādam gadījumam te būs mans vārds un adrese, vīrs sacīja, pasniegdams Lirai šauru papīra kartītes strēmeli, ja nu tev gribētos uzzināt ko vairāk par tamlīdzīgām lietām.

-   Paldies, Lira mīlīgi pateicās un, ielikusi kartīti mu­gursomas aizmugures kabatiņā, devās prom. Lira juta, ka vīrieša skatiens pavada viņu līdz pašām durvīm.