Tikusi beidzot no muzeja laukā, Lira iegāja parkā, kas viņai bija zināms kā kriketa un citu sporta veidu vieta, un, sameklējusi klusu stūrīti koku paēnā, atkal ķērās pie aletiometra.
Šoreiz Lira pajautāja, kur meklējams zinātnieks, kas var pastāstīt par Putekļiem. Atbilde bija vienkārša aletiometrs norādīja uz noteiktu telpu garajā taisnstūrveida Ēškā Lirai aiz muguras. Īstenībā atbilde bija tik tieša un nāca tik negaidīti, ka Lira nešaubījās aletiometram sakāms kas vairāk. Meitene sāka apjaust, ka ierīcei, tāpat kā cilvēkam, var būt dažādi dvēseles stāvokļi, un ziņa jau prata noteikt, kad tas vēlas atklāt ko vairāk.
Šobrīd tieši tā ari bija. Aletiometrs vēstīja, lūk, ko: Tev 'ādomā par zēnu! Tavs uzdevums ir palīdzēt viņam atrast ■ēvu. Ielāgo to!
Lira samirkšķināja acis. Nu gan zili brīnumi! Vils uzradās nezin no kurienes, lai palīdzētu viņai tas taču bija skaidrāks par skaidru. Iedomājoties, ka viņa visas grūtības pārvarējusi tikai tāpēc, lai palīdzētu viņam, Lirai aizrāvās elpa.
Bet aletiometrs vēl nebija beidzis. Adata jau atkal noraustījās, un meitene izlasīja: Nemelo zinātniekam!
Ietīstījusi aletiometru samtā, Lira iemeta to mugursomā prom no acīm. Pēc tam piecēlusies pameta skatienu uz ēku, kurā jāmeklē zinātnieks, un devās taisni uz turieni, juzdamās gan neveikli, gan izaicinoši.
Bibliotēku Vils visā visumā atrada viegli. Uzziņu nodaļas bibliotekārs uz līdzenas vietas noticēja, ka Vils kaut ko pēta ģeogrāfijas projektam, un palīdzēja sameklēt iesietos Vila dzimšanas gada Times eksemplārus tieši togad zēna tēvs bija pazudis. Vils apsēdies sāka vērīgi šķirstīt laikrakstus. Nebija ne mazāko šaubu, ka saistībā ar arheoloģisko ekspedīciju atradīsies ne viena vien atsauce uz Džonu Periju.
Izrādījās, ka ik mēnesis izvietots atsevišķā mikrofīlmas rullī. Ielicis projekcijas aparātā vienu rulli, pēc tam nākamo, zēns tos ritināja uz priekšu, meklēdams rakstus un ar kvēlu interesi lasīdams. Pirmais raksts vēstīja par ekspedīcijas izbraukšanu uz Aļaskas ziemeļiem. Pasākumu finansēja Oksfordas Universitātes Arheoloģijas institūts, un ekspedīcijai bija paredzēts aptvert zināmu teritoriju, kur pētnieki cerēja atrast liecības par pirmatnējo cilvēku apmetnem. Ekspedīciju pavadīja Džons Perijs, nesenais Karaliskās flotes virsnieks, profesionāls pētnieks.
Nākamais raksts bija datēts sešas nedēļas vēlāk. Tas bija īss ziņojums par to, ka ekspedīcija sasniegusi Ziemeļamerikas polārpētnieku staciju Noatakā Aļaskā.
Trešais raksts bija parādījies pēc divu mēnešu klusuma. Varēja noprast, ka polārpētniecibas stacijas signāli palikuši bez atbildes un Džons Perijs un viņa līdzbiedri tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem.
Pēc tam sekoja īsas rakstu sērijas par grupām, kas nesekmīgi devušās meklēt pazudušo ekspedīciju, par izluklidojumiem virs Bēringa juras, Arheoloģijas institūta nostāju, intervijas ar radiniekiem…
Vila sirds sažņaudzās lūk, fotoattēls ar viņa māti. Rokās viņa turēja mazuli. Viļu.
Reportieris bija sacerējis sirdi plosošu standartrakstu par vēsti gaidošu cietēju sievu, taču rakstā, pēc Vila domām, bija bezcerīgi maz patiesu faktu. īsa rindkopa vēstīja par Džona Perija sekmīgo karjeru Karaliskajā flotē un tās atstāšanu ar mērķi specializēties ģeogrāfijas un arheoloģijas ekspedīciju organizēšanā, un tas arī viss.
Citu atsauču rādītāja nebija, un Vils no mikrofilmu projektora piecēlās ar vilšanās izjūtu. Kaut kur taču noteikti ir vairāk informācijas, bet kur lai tagad iet? Un, ja meklējumi ieilgst, viņam var tikt uz pēdām…
Nododot mikrofilmu ruļļus, Vils pajautāja bibliotekāram: Vai jums, lūdzu, ir zināma Arheoloģijas institūta adrese?
- Es to varētu sameklēt… No kuras skolas jūs esat?
- Sv. Pītera, atbildēja Vils.
- Tā nav Oksfordā, vai ne?
- Nē, Hempšīrā. Mūsu klase vāc ziņas par apdzīvotām vietām. Tāda kā vides aizsardzības pētniecības studiju prasmju apgūšana…
- Skaidrs. Kas tieši jūs interesē? Arheoloģija… Lūdzu.
Vils norakstīja adresi un tālruņa numuru un, tā kā
tagad atzīties Oksfordas nepazīšanā vairs nebija bīstami,
pajautaja, ka institutu atrast. Talu tas nebija. Pateicies bibliotekāram, zēns devās ceļā.
Iegājusi ēkā, Lira kāpņu pakajē ieraudzija platu galdu, aiz kura sēdēja durvju sargs.
- Kurp jūs ejat? viņš jautāja.
Nu jau tikpat kā mājās! Lira juta, ka Pans kabatā līksmo.
- Man jānodod vēsts trešajā stāvā, meitene atbildēja.
-Kam?
- Doktoram Listeram, Lira paskaidroja.
- Doktors Listers ir ceturtajā stāvā. Ja jums kaut kas viņam nododams, varat atstat šeit, es paziņošu.
-Jā, bet viņam tas vajadzīgs nekavējoties. Pasūtījums. Īstenībā tā nemaz nav lieta man tikai kaut kas viņam jāpasaka.
Sargs uzmanīgi Liru nopētīja, taču, nespēdams pretoties Liras mīlīgajai, bezsaturīgajai pakļāvībai, ko viņa pie labas gribēšanas prata iemiesot, pamājis beidzot atkal iegrima avīzes lasīšanā.
Personvārdus aletiometrs Lirai, protams, nenosauca. Doktora Listera uzvārdu meitene izlasīja uz mazas atvilktnītes durvju sargam aiz muguras radot iespaidu, ka tev iestādē ir paziņas, pastāv lielāka iespēja tur iekļūt. Viena otrā ziņā Lira Vila pasauli pazina labāk neka viņš pats.
Pa visu trešo stāvu stiepās garš gaitenis, no kura vienas atvērtas durvis veda tukšā lekciju auditorijā, citas mazāka telpā, kur divi zinātnieki, stāvēdami pie tāfeles, kaut ko apsprieda. Telpas, gaiteņa sienas viss likās pliekans un noplucis un, pēc Liras domām, liecināja par nabadzību un nepiestāvēja zinātnes pasaulei un Oksfordas krāšņumam. Lai nu kā, bet ķieģeļu sienas bija glīti nokrāsotas, durvis no smaga koka, margas gluds tērauds. Kārtējā šīs pasaules dīvainība!
Lira bez grūtībām atrada durvis, kuras aletiometrs viņai bija norādījis. Durvīm piestiprinātā plāksne ziņoja: Tumšās matērijas pētniecības nodala, apakšā kāds bija uzkricelējis R. I. R Cita roka ar zīmuli bija pierakstījusi klāt Direktors: Lazaruss.
Lira uzrakstiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņa tikai pieklauvēja, un sievietes balss aicināja: Ienāciet!
Telpa bija maza, pārblīvēta ar grīļīgām papīru un grāmatu grēdām, baltās tāfeles pie sienām bija norakstītas ar skaitļiem un vienādojumiem. Durvju iekšpusē bija piesprausts ornaments, kas šķita ķīniešu izcelsmes. Pa atvērtām durvīm Lira varēja ielūkoties citā telpā, kur dīki stāvēja kaut kāda sarežģīta dzimtera iekārta.
Liru personīgi nedaudz pārsteidza atklājums, ka zinātnieks, ko viņa meklēja, izrādījās sieviete, bet aletiometrs jau nebija teicis, ka tas būs vīrietis, un šī kā nekā bija dīvaina pasaule. Sieviete sēdēja pie ierīces, kas uz neliela stikla ekrana rādija figūras un aprises, bet ekrāna priekšā uz maziem, netīriem kvadrātiņiem ziloņkaula paplātē bija sakārtoti visi alfabēta burti. Zinātniece vienam uzsita, un ekrāns izbālēja.
- Kas jūs esat? sieviete jautāja.
Lira pievēra aiz sevis durvis. Paturēdama prātā aletiometra teikto, meitene par varītēm centās nedarīt to, ko parasti darīja, proti, teica patiesību.
- Lira Sudrabmēle, viņa atbildēja. Kā sauc jūs?
Sieviete piemiedza acis. Viņai bija ap četrdesmit, tā
Lirai likās, varbūt mazliet vecāka par Koulteres kundzi, īsiem, melniem matiem un sārtiem vaigiem. Zem baltā virsvalka vidēja pelēka blūze un tās zilās audekla bikses, ko šajā pasaulē nēsā tik daudz cilvēku.