Dzirdot Liras jautājumu, sieviete pārlaida roku pār matiem un tad atbildēja: Jā, jūs šodien esat otrais negaidītais notikums. Esmu doktore Mērija Malone. Ko jūs vēlaties?
- Gribu, lai jūs man izstāstāt par Putekļiem, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena cita nav, Lira atzinās. Man zināms, ka jūs to zināt. Varu to pierādīt. Jums man tas jāizstasta.
- Putekļi? Par ko tu runā?
- Varbūt jūs lietojat citu nosaukumu. Elementārdaļiņas. Manā pasaulē tās sauc par Rusakova daļiņām, bet parasti par Putekļiem. Tie ir grūti saskatāmi, nāk no Visuma un pielīp cilvēkiem. Bērniem, jāsaka, ne tik bieži. Galvenokārt pieaugušajiem. Un vēl kaut kas to es atklāju tikai šodien biju muzejā viņpus ceļam, un tur stāv izlikti daži seni galvaskausi ar caurumiem galvā, kādus izsit tatāri, un ap tiem Putekļu bija krietni vairāk nekā ap vienu citu, kurā šādu caurumu nebija. Kad bija bronzas laikmets?
Sieviete, iepletusi acis, skatījās Lirā.
- Bronzas laikmets? Augstā debess, nezinu; pirms kādiem pieciem gadu tūkstošiem, viņa sacīja.
- Nu labi, gan jau, rakstīdami uz etiķetes, viņi būs kļūdījušies. Galvaskauss ar diviem caurumiem ir trīsdesmit trīs tūkstošus gadu vecs.
Lira pieklusa izskatījās, ka doktore Malone ir tuvu ģībonim. Sārtums no vaigiem bija pazudis bez pēdām, vienu roku sieviete turēja piespiestu krūtīm, ar otru bija ieķērusies krēsla atzveltnē, bet žoklis viņai bija atkaries.
Lira stavēja spītīga un samulsusi, gaidīdama, kad sieviete atgūsies.
- Kas tu esi? zinātniece beigu beigās jautāja.
- Lira Sudrab…
- Nē, no kurienes tu nāc? Kas tu esi? No kurienes tev zināms par tādām lietam?
Lira izdvesa nogurušu nopūtu ak, viņai bija piemirsies, cik liekvārdigi spēj būt zinātnieki. Tādiem patiesību iestāstīt grūti, meli viņiem saprotamāki.
- Esmu no citas pasaules, Lira iesāka. Manā pasaulē, tāpat kā šeit, arī ir Oksforda, tikai citāda, un es nāku no turienes. Un…
- Pagaidi, pagaidi… No kurienes tu nāc?
- No citurienes, jau piesardzīgāk teica Lira. Ne no šejienes.
- A, no citurienes, — sieviete novilka. Saprotu. Vismaz man tā liekas.
- Man ir jāizzina patiesība par Putekļiem, Lira skaidroja. Baznīcas cilvēkus mana pasaulē, teikšu, kā ir, Putekļi biedē, viņi tos uzskata par iedzimto grēku. Tāpēc iau tam visam piešķirts tāds svars. Un mans tēvs… Nē! Lira kvēli izsaucās, pat piesizdama kāju. Ne jau to es gribēju teikt. Esmu visu saputrojusi.
Doktore Malone lūkojās uz Liras izmisušo seju, sažņaugtajam dūrēm, nobrāzto vaigu un zilumu uz kājas _in tad teica: Apžēliņ, bērns, nomierinies…
Sagumusi zinātniece paberzēja acis, kas bija sarkanas 10 noguruma.
- Kāpēc es to visu klausos? — viņa turpināja. Laikam au esmu traka. Lieta tāda, ka šī ir vienīgā vieta pasaulē, <ur tu varētu saņemt kāroto atbildi, bet mūs grasās ilēgt… Tavs stāsts par jusu pasaules Putekļiem izklau>as radniecīgs mūsu pētījumam, ko kadu laiciņu veicam, in tas, ko teici par galvaskausiem muzejā, vedina domāt, ka… Ai nē, tas nudien ir par traku. Esmu līdz nāvei nogurusi. Gribu tevi uzklausīt, tici man, bet ne tagad, lūdzu. Vai teicu, ka mus grasās slēgt? Man atvēlējuši nedēļu, lai uzrakstu priekšlikumu finanšu komitejai, taču mums nespīd pat ne mazakais cerību stariņš…
Zinātniece izteiksmīgi nožāvājās.
- Bet kas jums bija šodienas pirmais negaidītais notikums? Lira neizturēja.
-Akjā. Cilvēks, uz ko paļāvos, kas solīja aizlikt vārdu par mūsu pieteikumu, atsauca savu atbalstu. Tomēr, manuprāt, tas nemaz nebija tik negaidīti.
Zinātniece atkal nožāvājās.
- Uzvārīšu kafiju, viņa teica, ja ne, aizmigšu. Vai tu nevēlies?
Sieviete ielēja elektriskajā kanna ūdeni, un, kamēr viņa ar karoti bēra šķīstošo kafiju divās krūzēs, Lira pētīja ķīniešu rakstus durvju iekšpusē.
- Kas tie tādi? meitene jautāja.
- Ķīna. I Ching simboli. Vai tev tie ir pazīstami? Vai jūsu pasaulē tādi ir?
Lira piemiedza acis: ja nu zinātniece velk viņu uz zoba? Un tad atbildēja: Šis tas liekas redzēts, bet ko nu es tur daudz varu teikt. Par savu pasauli es jau visu nezinu. Var jau but, ka tie Ching elementi sastopami arī pie mums.
-Atvaino, teica doktore Malone. Var būt, ka tiešām.
- Ko nozīmē tumšā matērija? Lira neiztureja nepavaicājusi. Tā pati, kas minēta uz plāksnītes?
Doktore Malone atkal atsēdās un, aizāķējusi aiz potītes, izvilka krēslu Lirai.
Viņa atbildēja: Tumšā matērija ir mūsu vienības izpētes objekts. Neviens gan īsti nezina, kas tā ir. Izplatījumā sastopams ne tas vien, ko derētu apskatīt, tur tas suns aprakts. Redzam zvaigznes, galaktikas un spīdošas parādības, taču, lai viss turētos kopā un nesašķīstu gabalos, jābūt kam vairāk saproti, jādarbojas gravitātei. Taču neviens nespēj to atklāt. Tad nu tika izstrādāts vesels lērums pētniecības projektu ar mērķi visas šīs lietas celt gaismā, un mūsējais ir viens no tiem.
Lira bija pati uzmanība. Beidzot zinātniece sākusi runāt nopietni.
- Un kā jums šķiet, kas tas varētu būt?
- Nu, mēs domājam, ka… viņa iesāka, taču ūdens kannā uzmeta mutuli, un zinātniece piecēlās, lai sagatavotu kafiju. Pēc brīža viņa turpināja: Mūsuprāt, tās ir specifiskas elementārdaļiņas. Kaut kas pavisam atšķirīgs no tā, kas bijis zināms līdz šim. Taču atklāt tās ir neiedomājami grūti… Kurā skola tu mācies? Vai jums ir fizikas stundas?
Lira juta Panteleimona kniebienu plaukstā brīdinājumu, lai nemānās. Nav jau slikti, ja aletiometrs ieteic neblēdīties, taču Lira labi zināja, kas notiks, ja pateiks visu patiesību. Ik vārds rūpīgi jāizsver un, galvenais, jāizvairās no klajiem meliem.
- Jā, viņa atbildēja, šo to zinu. Taču ne par tumšo matēriju.
- Nu, mēs grasāmies atklāt šo teju netveramo parādību citu krakšķošu daļiņu trokšņu vidu. Parasti detektorus uzstāda simtiem metru dziļā pazemē, savukārt mēs ap detektoru ierīkojām elektromagnētisko lauku, kas izslēdz nevēlamus faktorus un neaizkavē mums vēlamos. Pēc tam, signālu pastiprinājuši, laižam to caur datoru.
Sieviete sniedza Lirai kafijas krūzi. Piena nebija, cukura arī ne, taču atvilktnē atradās pāris piparkūku, un vienu Lira kāri paķēra.
- Mēs atklājām daļiņu, kas atbilst, — doktore Malone turpināja. Mums vismaz tā šķiet. Taču tas ir tik dīvaini… Kāpēc gan es tev visu to klāstu? Nevajadzētu tā darīt. Nekas vēl nav publicēts, nav nolasīts referāts, nekas nav pat pierakstīts. Šodien tik tiešām esmu ķerta.
- Labi, viņa turpināja, nožāvādamās tik gari, ka Lirai šķita žāvas ilgs mūžīgi, mūsu atrastās daļiņas ir īsti velnēni un nav nekāds parpratums. Mēs tās iedēvējām par ēnu daļiņām, par Ēnām. Vai zini, kurā brīdī es gandrīz vai novēlos no krēsla? Kad tu pieminēji muzeja galvaskausus. Viens no mūsu darba grupas, vai zini, taču ir tāds kā arheologs amatieris. Viendien viņš atklāja kaut ko, mūsuprāt, pilnīgi neiespējamu. Lai nu kā, ignorēt to nevarējām, jo atklājums iederas trakākajā Ēnu shēmā. Vai zini? Daļiņām piemīt apziņa. Tik tiešām. Ēnas ir apziņas daļiņas. Vai esi dzirdējusi kaut ko vēl stulbāku? Nav brīnums, ka nespējam panākt stipendijas atjaunošanu.
Sieviete sūca kafiju. Lira dzerdama tvēra ik vārdu kā izslāpis zieds.
- Jā, doktore Malone turpināja, daļiņām zināms, ka mēs te esam, un viņas atsaucas. Bet tagad sekos pats trakākais: ja tu tās negaidi, tad arī neredzi. Iekams nenostādi prātu noteikta stāvoklī. Tev jājūtas pārliecinātam un vienlaikus atslābinātam. Jābūt spējīgam kur gan palika tas citāts…