Parakņājusies papīru juceklī uz rakstāmgalda, sieviete atrada ar zaļu tinti aprakstītu papīra strēmeli un sāka lasīt: "… spēja atrasties nenoteiktības, noslēpumainības, šaubu stāvoklī bez uzbudināmās tieksmes pēc faktiem un saprāta…" Jāieslīgst īpašā prāta stāvoklī. Tas, starp citu, ņemts no Kitsa dzejas. Viendien atradu. Tātad nostādi sevi īstajā prāta stāvoklī un pec tam iemet skatienu Alā…
-Alā? pārjautāja Lira.
-Ak, atvaino. Datorā. Mes to iedēvējām par Alu. Ēnas uz alas sienām, vai saproti, kā Platonam. Tur jau atkal vainojams mūsu arheologs. Caur un caur intelektuālis. Patlaban aizbraucis uz Ženēvu, uz darba interviju, un šobrīd man šķiet, ka uz viņa atgriešanos nav ko cerēt… Kur es paliku? Ak jā, pie Alas, vai ne? Tiklīdz tu iesaisties ķēdē, kolīdz sāc domāt, Ēnas atsaucas. Neapstrīdami. Ēnas spurdz tavās domās kā putni…
- Bet kā ar galvaskausiem?
- Es jau grasījos teikt. Olivers Peins, tas mans kolēģis, vienudien blēņodamies Alā šo to pārbaudīja. Tas bija tik ērmoti! Nekādas jēgas, ja ņem no fiziķu redzes viedokļa. Sadabūja ziloņkaula gabalu, vienkāršu atgriezumu, un Ēnu tajā nebija. Nekādās reakcijas. Savukārt ziloņkaula šaha figūra reaģēja. Pamatīga koka dēļa skaida bija mēma, bet koka lineāls atsaucās. Turklāt koka statuja vēl jo vairāk… Es te runāju par elementārdaļiņām, Dieva dēļ! Sīki, nenozīmīgi gabaliņi, tikpat kā nekas. Tās zināja, kas ir šie priekšmeti. Ēnas ielenca jelko, kas saistījās ar cilvēka roku meistarību un domu…
Pēc tam Olivers, doktors Peins, no sava drauga muzeja darbinieka dabūja fosilus galvaskausus un tos testēja, lai redzētu, cik tālu laikā sniedzas šī iedarbība. Ņēmām laika posmu no apmēram trīsdesmit četrdesmit tūkstoš gadu senas pagātnes. Pirms tam nekādu Ēnu. Vēlāk tās mudžēt mudžēja. Un tas viss ap laiku, kad, domājams, parādījās mūslaiku cilvēks. Es domāju tos mūsu tālos senčus, cilvēkus, kas īstenībā no mums nemaz tik ļoti neatšķiras…
- Tie ir Putekļi, Lira nešaubīdamās teica. Luk, kas.
- Bet, saproti, neko tādu priekšlikumā finanšu komitejai jau rakstīt nevar, ja vēlies, lai tevi ņem nopietni. Tas izklausās bezjēdzīgi. Kaut kas tāds nevar eksistēt! Tas nav iespējams, bet, ja tomēr ir, tad nav būtisks, un, ja nav ne vienādi, ne otrādi, tas ir mulsinoši.
- Es gribu apskatīt Alu, Lira pieceldamās teica.
Doktore Malone izlaida pirkstus caur matiem un vienā
laidā mirkšķinajas, cenzdamās sasprindzināt nogurušās acis.
- Labi, kāpēc ne, viņa sacīja. Rīt mums Alas var vairs nebūt. Nāc!
Zinātniece ieveda Liru blakustelpā. Tā bija plašāka un pilna ar elektroniskām iekārtām.
- Te nu tā ir. Tur, doktore Malone sacija, pamādama uz ekrānu, kas blāvoja pelēki tukšs, — tur, aiz visa tā vadu mudžekļa, stāv detektors. Lai redzētu Ēnas, tev jāpievieno vairāki elektrodi. Līdzīgi, kā mērot smadzeņu viļņus.
- Gribu pamēģināt, teica Lira.
- Tu neko neredzēsi. Turklāt es jūtos nogurusi. Tas ir pārāk sarežģīti.
- Lūdzu! Es zinu, ko daru!
- Vai tiešām? Ai, kaut es zinātu! Nē, pasarg' Dievs! Tas ir dārgs, sarežģīts zinātnisks eksperiments. Tu nevari tā vienkārši te nākt un to uzlādēt kā pinbola automātu… Un no kurienes tu tomēr esi? Vai tev nav jābūt skolā? Kā tu vispār atradi ceļu uz šejieni?
Sieviete jau atkal berzēja acis, it kā tikai tagad pamozdamās.
Lira drebēja. Saki patiesību, pavīdēja doma. Es atradu ceļu ar šo, meitene atzinās un izņēma aletiometru.
- Apžēliņ, kas tad tas? Kompass?
Lira ļāva zinātniecei aletiometru paņemt. Jūtot instrumenta svaru, doktores Malones acis iepletās.
-Augstā debess, zelts! Kur gan, Dieva dēļ…
- Man šķiet, tas darbojas tāpat kā jūsu Ala. Tieši par to es gribu pārliecināties. Ja spēšu precīzi atbildēt uz jautājumu, Lira izmisīgi lūdza, uz kuru jūs atbildi zināt, bet es ne, vai tad laidīsiet mani pie Alas?
- Ar ko mēs te nodarbojamies ar zīlēšanu, vai? Kas ta par ierīci?
- Lūdzu! Uzdodiet man jautājumu, neko vairāk!
Doktore Malone paraustīja plecus. Nu labi, viņa padevās. Pasaki man: kas es biju, pirms pievērsos zinātnei?
Aši paķērusi aletiometru no sievietes rokām, Lira to sagrozīja. Meitenei vēl pirms rādījuma prātā atausa skaidri tēli, viņa juta garākās adatas raustīšanos, atbildi meklējot. Kad adata sāka kustēties pa skalu, Liras acis tai sekoja, vērojot, rēķinot, garo atbilžu ķēdēs meklējot posmu, no kā izlobīt patiesību.
Tad meitene samirkšķināja acis, nopūtās un iznāca no pagaidu transa.
- Jūs bijāt mūķene, Lira atbildēja. Kas to būtu domājis. Mūķenēm lemts palikt klosterī uz visiem laikiem. Taču jūs zaudējāt ticību Baznīcai, un viņi jums šķēršļus ceļā nelika. Manā pasaulē gan tā nenotiek, ne uz to pusi.
Doktore Malone iesēdās vienīgajā krēslā un stingi lūkojās uz viņu.
Lira jautāja: Tā ir patiesība, vai ne?
- Jā. Un tu to uzzināji ar to…
- Ar aletiometru. Manuprāt, tas darbojas ar Putekļu palīdzību. Mēroju visu garo ceļu, lai uzzinātu ko vairāk par Putekļiem, un aletiometrs man ieteica doties pie jums. Tāpēc uzskatu, ka jūsu tumšā matērija noteikti būs tie paši Putekļi. Vai tagad drīkstu izmēģināt jūsu Alu?
Doktore Malone purināja galvu, tomēr nevis noliedzoši, bet bezpalīdzīgi. Viņa noplātīja rokas.
- Neticami, zinātniece teica, vai tik es nesapņoju? i Nejūties traucēta.
Pagriezusies krēslā, viņa nospieda vairākus slēdžus, un gaiss elektriski iedūcās atskanēja datora dzesētājsistēmas troksnis. To dzirdot, Lirai izlauzās apslāpēta nopūta. Tieši tādu skaņu viņa bija dzirdējusi baismi mirdzošajā Bolvangaras kambarī, kad sudraba giljotīna gandrīz vai bija šķīrusi viņu no Panteleimona. Meitene kabatā juta dēmonu trīsam un mierinādama viņu viegli paspieda.
Doktore Malone to pat neievēroja viņa bija pārāk iegrimusi slēdžu regulēšanā un burtu klikšķināšanā uz vienas no ziloņkaula paplātēm. Viņai rīkojoties, ekrāns mainīja krāsu, uz tā parādījās burtiņi un cipari.
- Tagad sēdies tu, doktore Malone sacīja, atdodama Lirai krēslu. Atskrūvējusi nelielu krūku, viņa turpināja: Man jāieziež tava āda ar želeju elektriskā kontakta veicināšanai. Ta viegli nomazgājas. Tagad nekusties!
Paņēmusi sešus vadus katram galā bija pa plakanam spilventiņam zinātniece tos piestiprināja dažādās vietās pie Liras galvas. Meitene sēdēja apņēmīgi rāma, bet elpot gan elpoja ātri, un viņas sirds dauzījās jo skaļi.
- Viss kārtībā, savienošanās notikusi, paziņoja doktore Malone. Istaba pilna ar Ēnām. Visums pilns ar Ēnām, tiktāl viss kārtībā. Tomēr ieraudzīt tās varam, vien iztukšojot prātu un blenžot ekrānā. Aiziet!
Lira skatījās. Stikls bija tumšs ne vismazāko dzīvības pazīmju. Meitene neskaidri manīja savu attēlu, un tas bija viss. Eksperimentu Lira iztēlojās kā aletiometra nolasīšanu, un mēles galā jau kņudēja jautājumi: Ko ši sieviete zina par Putekļiem? Kādus jautājumus uzdod viņa?
Domās meitene lika aletiometra rādītājiem virzīties pa skalu, un, viņai tā smadzeņojot, ekrāns iezibsnījās. Pārsteigumā Lira zaudēja uzmanību, un mirgošana apdzisa. Viņa pat nemanīja pārsteigumā vilni, kas lika doktorei Malonei saslieties; saraukusi pieri, meitene saliecās uz priekšu un atkal centās koncentrēties.
Šoreiz atbilde nāca zibenīgi. Ekrāna uzvirpuļoja mirdzoša straume, kā zaigojošs rīta blāzmas aizkars tur nolaidās visa pasaule. Raksti, mirkli parādījušies, sašķīda un atkal radās no jauna dažādos salikumos un atšķirīgās krāsās, cilpas mezdami un līgodamies, pēc tam izklīstot, sasprāgstot mirdzošās šaltis, kas negaidot metās uz vienu pusi, tad otru kā putnu kāsis, kas debesīs maina lidojuma virzienu. Visu to vērojot, Liru pārņēma tā pati sajūta, ko viņa iepazina, kad sāka darboties ar aletiometru: trīsas uz sapratnes un neziņas robežas.