Viņu virzienā pastaigādamies nāca divi policisti vīrietis un sieviete apgaitā izmetušies baltos vasaras krekliņos, ar rācijām un stekiem, aizdomu pilnām acīm. Viņi vēl nebija pienākuši pie soliņa, kad Lira, pielēkusi kājās, tos uzrunāja.
- Vai jūs, lūdzu, nepateiktu, kur atrodas muzejs? viņa iesāka. Mums ar brāli tur jātiekas ar vecākiem, bet mēs apmaldījāmies.
Policists uzmeta skatienu Vilam, un zēns, apvaldījis dusmas, paraustīja plecus, it kā sacīdams: viņa runā patiesību, esam apmaldījušies, vai nav stulbi?
Vīrietis pasmaidīja. Sieviete noprasīja: Kurā muzejā? Ashmolean?
- Jā, tas pats vien būs, Lira atbildēja, izlikdamās, ka grasās uzcitigi ieklausīties sievietes sniegtajās instrukcijās.
Vils piecēlies pateicās, un viņi abi ar Liru devās prom. Bērni neatskatījās, taču policisti par viņiem jau bija zaudējuši interesi.
- Vai saproti? meitene teica. Ja policisti gadījumā mekleja tevi, es viņus atšuvu. Neba šie meklē tādu, kam līdzās māsa. Turpmāk palikšu kopā ar tevi, tā būs labāk.
- Tiklīdz abi nogriezās gar stūri, meitene bārdamās turpināja: Vienatnē tu neesi drošībā.
Vils klusēja. Aiz dusmām viņam iekšā viss vārījās. Patlaban abi gāja garām apaļai celtnei ar milzīgu, svina pelēku kupolu, kas skvērā bija iemūžināta vienotā ansambli ar koledžas ēkām, baznīcu un kokiem, kam vainagi pacēlās virs augstajām dārza sienām. Pēcpusdienas saule ainai piešķīra siltākus toņus, gaiss likās piesātināts, pieņemdams smagi zeltaina vīna nokrāsu. Nekustējās ne lapiņa, un skvēriņā pat satiksmes trokšņi bija klusināti.
Apjautuši Vila noskaņojumu, Lira beidzot jautāja: Kas noticis?
- Uzrunādama cilvēkus, tu tikai pievērs sev uzmanību, Vils drebošā balsī atbildēja. Tev jāizturas klusi un mierīgi, tad paliksi neievērota. Es tā uzvedos visu dzīvi. Zinu, kā tas darāms. Bet tu, tu tikai — tu sevi padari redzamu. Tā nevajadzētu. Ar tādām lietām nejoko. Tu neesi nopietna.
- Tev tā liekas? dusmās piesarkdama, Lira atcirta.
- Tev šķiet, man nav sajēgas par melošanu un tamlīdzīgi? Ja gribi zināt, melošanā esmu nepārspējama. Bet tev es nemeloju un nekad to nedarīšu, zvēru. Tu esi briesmās, un, ja es nebūtu rīkojusies tieši tā, tu būtu iekritis. Vai tad neredzēji, ka viņi skatās uz tevi? Skatījās taču. Tu neesi pietiekami piesardzīgs. Ja gribi dzirdēt manas domas, nenopietns esi tu!
Ja jau es neesmu nopietna, ko tad es te daru, tevi gaidīdama, es taču mierīgi varētu aizceļot aiz trejdeviņiem kalniem! Tad es laižos prom no svešam acīm, meklējot drošibu taja otrajā pilsētā? Man ir savas darīšanas, taču, palikdama šeit, varu tev palīdzēt. Nesaki man, ka esmu nenopietna.
Tev bija jādodas uz citu pasauli, Lira nikni pabeidza. Tā ar viņu runāt nedrīkstēja viņa taču ir aristokrāte! Viņa ir Lira! — Tev tas bija jadara, vai ari tu savu mūžu neko neuzzinātu par tēvu. Tu darbojies savā labā, nevis manā.
Abi dedzīgi strīdējās apslāpētās balsīs, jo skvērs bija kluss, tāpat arī garāmejošie cilvēki. Lirai pieminot tēvu, Vils apstājās. Viņam bija jāatbalstās pret koledžas sienu. Zēna seja bija zaudējusi pēdējo asins pilienu.
- Ko gan tu zini par manu tēvu? viņš pavisam klusi jautāja.
Lira tikpat klusi atbildēja: Nezinu itin neko. Vienīgi to, ka tu viņu meklē. Neko vairāk es arī neprasīju.
- Neprasīji kam?
- Aletiometram, protams.
Vilam vajadzēja brīdi, lai viņš aptvertu Liras teikto. Turklāt viņš izskatījās tik dusmīgs un aizdomīgs, ka meitene, izņēmusi aletiometru no mugursomas, sacīja: Labs ir, tagad skaties!
Nosēdusies skvēra vidū uz viena no akmeņiem, kas rindojās ap zālienu, Lira nolieca galvu pār zelta ierīci un sāka pārvietot rādītājus. Viņas pirksti kustējās tik aši, ka acij ne izsekot, tad dažas sekundes palika mierā, bet slaidā adata tikmēr šaudījās apkārt skalai, viegli noraustīdamās un apstādamās vispirms vienā vietā, pēc tam citā, nākamajā mirklī tikpat aši pagriezdama rādītājus jaunā pozīcijā. Vils pameta piesardzīgu skatienu visapkārt, taču tuvumā nevienu nemanīja turistu grupa aplūkoja ēku ar kupolu, saldējuma pārdevējs ielas malā stūma ratiņus ar saldējumu uzmanības centrā Lira ar Viļu nebija.
Lira samirkšķinaja acis, kā mozdamās no miega, un tad nopūtās.
- Tava māte ir slima, meitene klusā balsī sacīja. Bet drošībā. Kāda kundze viņu pieskata. Bet tu, paķēris vairākas vēstules, aizlaidies lapās. Vēl tur bija virs, manuprāt, zaglis, un tu viņu nogalinaji. Tu meklē savu tēvu un…
- Labi, apklusti, Vils neizturēja. Pietiek! Kādas tev tiesības tā ielūkoties manā dzīvē? Nekad vairs tā nedari! Tā taču ir tīrā spiegošana.
- Es zinu, kad jāpieliek punkts, Lira atbildēja. Redzi aletiometrs ir gandrīz kā cilvēks. Es, ja tā varētu teikt, zinu, kurā brīdī pārkāpju robežu un kad aletiometrs nevēlas man kaut ko atklāt. Es to it kā jūtu. Taču vakar, kad tu uzradies nezin no kurienes, man bija jāpajautā, kas tu tāds esi, jo citādi es nejustos droši. Man bija jāzina. Un aletiometrs pavēstīja… Lira turpināja vēl klusāk, pavēstīja, ka tu esi slepkava, un es nodomāju: labi, viss kārtībā, viņš ir no tiem, kam var uzticēties. Bet vairāk gan neko tam nejautāju līdz pat šim brīdim un, ja nevēlies, apsolu vairs arī nejautāt. Aletiometrs jau nav personīgais kinetoskops. Ja es to vien darītu kā izspiegotu cilvēkus, tas pārstātu darboties. Aletiometru es pazīstu tikpat labi kā savu Oksfordu.
- Tev labāk vajadzēja pajautāt man, nevis tai lietai. Vai ierīce nepateica par manu tēvu dzīvs viņš vai ne?
- Nē, bet es jau to nemaz neprasīju.
Patlaban viņi abi sēdēja. Vils aiz noguruma saņēma | galvu rokās.
- Labi, viņš beigās sacīja, laikam jau mums jauzticas viens otram.
- Tā ir. Es tev uzticos.
Vils drūmi pamāja. Viņš jutās bezgala noguris, bet šai pasaulē jau nav ne mazākās iespējas pagulēt. Lira parasti nemaz tik apķērīga nebija, taču šoreiz Vila izturēšanās vedinaja domāt, ka viņš baidās, taču prot bailes iegrožot līdzīgi, kā to mācīja Joreks Bērnisons, līdzīgi, kā rīkojās viņa pati zvejnieku būdiņā pie aizsalušā ezera.
- Un vēl, Vil, Lira piebilda, es nevienam neizpļāpāšos, to es tev apsolu.
- Labi.
- Vienreiz man tā gadījās. Es nodevu kādu. Tas ir vissliktākais, ko es jebkad esmu izdarījusi. Ievedu cilvēku pa taisno briesmās. Gribēju sevi par savu stulbumu vai nosist. Tāpēc tagad centīšos no visa spēka un nebūšu vairs tik bezrūpīga un aizmāršīga, darīšu visu, lai tevi nenodotu.
Vils neteica ne vārda. Viņš berzēja acis, bieži tās mirkšķinādams un par varītēm cenzdamies neaizmigt.
- Doties atpakaļ pie loga varēsim tikai pēc laba brīža, viņš sacīja. Mums vispār nevajadzētu ceļot dienas gaismā. Nedrīkstam riskēt, kāds taču var ieraudzīt. Bet tagad stundām ilgi jāblandās riņķī…
- Man gribas ēst, ierunājās Lira.
Vilam kaut kas ienāca prātā: Izdomāju! Mēs varam aiziet uz kino!
- Uz kurieni?
- Redzēsi! Tur var arī šo to iekost.
Kinoteātris atradās netālu, desmit minūšu gājienā no pilsētas centra. Vils nopirka divas ieejas biļetes un maizītes ar karstu cīsiņu, popkornu un kokakolu; ēdamo viņi paņēma līdzi un apsēdās līdz ar filmas sākumu.
Lira bija stāvā sajūsmā. Viņa gan bija skatījusies diapozitīvus, bet nekā līdzīga kinofilmai meitenes pasaulē tomēr nebija. Ar rīšanu aprijusi maizīti un popkornu, malkodama kokakolu, Lira, līksmi elsodama, smējās līdz ar ekrāna varoņiem. Par laimi, kinozālē valdīja troksnis, skatītāju vidū bija daudz bērnu, un Liras sajūsma citu vidū pārāk neizcēlās. Savukārt Vils, uzreiz aizvēris acis, aizmiga.