- Vai esi pārliecināts, ka tas ir tas pats kaķis? Lira jautāja.
- O, jā. Ja jau te tik ļoti baidās no kaķiem, šaubos, vai vēl kāds šai pasaulē atradīsies. Šis varbūt pats nespēja atrast atpakaļceļu.
- Galīgi nojūgušies, Lira teica. Daudz netrūka, lai kaķis būtu pagalam. Savu mužu neesmu redzējusi tādus bērnus.
- Es gan, Vils iebilda.
Zēns noslēdzās sevī viņš nevēlējās par to runāt, un Lira saprata, ka labāk nejautāt. Un neapspriesties arī ar aletiometru.
Lira jutās tik nogurusi, ka uzreiz devās uz gultu un acumirklī aizmiga.
* * *
Mazliet vēlāk, tiklīdz kaķis saritinājās kamola uz gulēšanu, Vils, paņēmis kafijas tasi un zaJo ādas mapi, izgāja pasēdēt uz balkona. Pa logu nāca pietiekami daudz gaismas, lasīšanai pietika, un gribējās beidzot uzmest acis papīriem.
To bija vesels lērums. Kā jau Vils domāja, vēstules bija rakstītas ar melnu tinti uz gaisa pasta papīra. Lūk, tieši šīs zīmes vilkusi cilvēka, ko viņš tik dedzīgi vēlas atrast, roka. Vils vēlreiz un vēlreiz parlaida pār rokrakstu plaukstu, piespieda vēstuli sejai, mēģinādams tuvoties tēva būtībai. Un tad viņš sāka lasīt.
Fērbanksa, Aļaska Trešdien, 1985. gada 19. jūnijā
Mana mīļotā, te valda ierastais lietpratības un haosa sajaukums visi krājumi uz vietas, vienīgi fiziķis, ģeniāls stulbenis, vārdā Nelsons, nav parūpējies par nolāpīto balonu atgādāšanu kalnos nekas cits neatliek kā nosist laiku, kamēr viņš grabinās apkārt, meklēdams transportu. Bet tas nozīmē, ka man bija izdevība parunāties ar vecu zēnu, proti, nesen tikos ar zelta racēju, vārdā Dzeiks
Petersens izsekoju vinu līdz pat paputējušam bāram, kur, skanot beisbola spēles reportāžai televīzijā, pajautāju viņam par anomāliju. Tur viņš nevēlējās runāt aizveda mani pie sevis uz dzīvokli, kur, "Jack Daniels" pudelei piepalīdzot, runāja gari un plaši savām acīm to redzējis gan neesot, taču pazīstams eskimoss gan redzējis. Puisis apgalvojis, ka tās esot durvis uz garu pasauli, par kurām vina ļaudīm zināms jau gadsimtiem pa daļai pa teicoties medicīnas darboņu iniciatīvai, kuri vēlējusies iekļūt citā pasaulē un pārnest sava veida trofeju. Daži gan neesot atgriezusies, tomēr vecajam Džeikam atradās apkaimes karte tajā viņš bija atzīmējis, kur, pēc vina biedra vārdiem, tas atrodas. (Visādam gadījumam: 69°02'11"Z, 157° 12' 11"R, uz Sargposteņa grēdas radzes, jūdzi vai divas uz ziemeļiem no Kolvilas upes.) Un tad mēs nonācām pie citām Arktikas leģendām par norvēģu kuģi, kas bez apkcdpes dreifējot sešdesmit gadus, un tā tālāk. Arheologi ir cienījama komanda, vini ir kā sadeguši uz darbu un apvalda nepacietību, kuras cēlonis ir Nelsons un vina baloni. Pilnīgi neviens nav dzirdējis par anomāliju, un, tici man, es to tā arī atstāšu. Mana vismaigākā mīlestība jums abiem. Džonijs
Umiata, Aļaska Sestdien, 1985. gada 22. jūnijā Mana mīļotā, lai gan nokristīju vinu par ģeniālu stulbeni fiziķis Nelsons nemaz tāds nav un, ja nealojos, tiešām meklē anomāliju. Aizkavēšanās Fērbanksā esot vina paša roku darbs vai vari iedomāties? Zinādams, ka pārējie vienības dalībnieki uz gaidīšanu nebūs pierunājami, ja iegansts būs mazsvarīgāks par neapstrīdamo vajadzību pēc transporta, viņš personīgi pasteidzās nosūtīt vēsti, atsaukdams jau pasūtīto transportu. Atklāju to pavisam nejauši un grasījos viņam jautāt, ko tas, velns parāvis, nozīmē, bet tad dzirdēju, ka viņš pa rāciju ar kādu runā, raksturodams anomāliju, neko vairāk. Vienīgā nelaime, ka viņš nepazīst apkaimi. Vēlāk izpirku viņam dzērienu, tēlodams drūmu kareivi, vecu polārdarboni, vērsdams runas uz zemes un debesu lietām izlikdamies, ka ķircinu vinu par zinātnes ierobežotību sak, varu derēt, ka nespēsi izskaidrot sniega cilvēka pēdas utt., modri vinu vēroju. Pēc tam it kā starp citu izmetu par anomāliju eskimosu leģendu par durvīm uz garu pasauli neredzamām kaut kur pie Sargposteņa grēdas, vai vari iedomāties tieši tur, kur patlaban virzāmies. Un, zini, viņš noraustījies sastinga. Zinaja, par ko es runāju. Izlikos, ka neko nemanu, turpināju tik tālāk par burvestībām, pastāstīju par Zairas leopardu tad nu, cerams, šis noturēja mani par māņticīgu militāru āmurgalvu. Taču man taisnība, Elēn, arīdzan viņš to meklē. Nevaru izšķirties teikt viņam vai ne. Jānoskaidro, kas šim padomā. Maigākā mīlestība jums abiem Dzonijs.
Kolvilas bārs, Aļaska
1985. gada 24. jūnijā Mīļotā, kādu laiciņu nebūs iespējas nosūtīt vēstuli šī ir pēdējā pilsēta pirms došanās kalnos uz Bruksas grēdu arheologi kā sadeguši vēlas tur nokļūt. Viens zellis ir svētā pārliecībā, ka atradīs liecības par daudz senākām apmetnēm, nekā vispār varam iedomāties. Pajautāju, cik senākām un kā viņš var būt tik pārliecināts. Viņš pastāstīja par dažiem iepriekšējos izrakumos atrastiem jūras vienradžu kaula grebumiem oglekļa metode 14, datējums attiecas uz neiedomājamu laikmetu, kas neiekļaujas agrāk pieņemtajā klasifikācijas posmā faktiski tā ir anomālija. Būtu jocīgi, ja vinu anomāli ja krustotos ar manējo, kas nāk no citas pasaules, starp citu, fiziķis Nelsons tagad ir mans sirdsdraugs nes mani cauri, dod mājienus, likdams just, ka viņš zina, ka man zināms tas, ka vins zina, utt., savukārt es tēloju skarbo majoru Periju, izturīgu zelli krīzes situācijā, tomēr neaptēstu, un zinu, ka vins to meklē. Viens man ir skaidrs: lai gan vins ir bona fide [6] akadēmikis, finansējumu īstenībā saņem no Aizsardzības ministrijas man pazīstami vinu lietotie kodi. Un vēl vina tā sauktie meteoroloģiskie baloni nemaz tādi nav aplūkoju taru radiācijas apvalks, pietika uzmest vienam aci. Mīklaina lieta, mana mīļotā. Turēšos pie sava darbības plāna aizvedīšu arheologus, kur vajag, bet pats uz pāris dienām dosos brīvsolī pameklēt anomāliju gadījumā, ja uzskriesu virsū Nelsonam, kas pastaigāsies pa Sargposteņa grēdu, improvizēšu uz vietas.
Vēlāk cūkas laime. Satiku Džeika Petersena draugu eskimosu Mcittu Kigaliku. Dzeiks pateica, kur vinu varu sastapt, bet es neuzdrīkstējos cerēt, ka viņš tur būs. Eskimoss pastāstīja, ka par anomāliju interesējoties arī padomisti pirms dažiem mēnešiem viņš augstu kalnos nejauši ieraudzījis vīru, ko nemanīts vērojis vairākas dienas. Radušās aizdomas par vīra darbību, un izrādījies, ka eskimosam taisnība atklājās, ka tas ir krievu spiegs; neko vairāk eskimoss man neteica. Man radās nojausma, ka viņš krievu novācis. Taču galveno gan šis vīrs man pateica. Tā esot tāda kā sprauga gaisā, tāds kā logs. Ielūkojoties tajā, redzi citu pasauli. Lai nu kā, atrast to nav viegli, jo viņpus logam pasaule izskatās mats matā tāda pati klintis, sūna un tā tālāk. Logs atrodas neliela līča ziemeļu daļā, aptuveni piecdesmit solus uz rietumiem, kur paceļas klints stāvoša lāča veidolā, un Dzeika sniegtās koordinātas nav gluži precīzas drīzāk 12"Z, nevis 11.
Novēli man labu veiksmi, mīļotā. Atvedīšu Tev trofeju iz garu pasaules mīlēšu Tevi vienmēr noskūpsti zēnu no manis Dzonijs.
Vilam burtiski kūpēja galva.
Tēvs aprakstīja to, ko Vils bija atradis zem skābaržiem. Ari tēvs bija uzgājis logu turklāt nosauca to tieši kā Vils! Tātad viņš, neapšaubāmi, atrodas uz pareizā ceļa. Gan jau arī svešie meklē to pašu… Briesmas uzglūn arīdzan no viņu puses.
Vēstules rakstīšanas brīdi Vilam bija gadiņš. Sešus gadus vēlāk kādu rītu lielveikalā zēns saprata, ka mātei draud nopietnas briesmas un viņam tā jāaizstāv. Pēc tam lēnām, ritot nākamajiem mēnešiem, Viļā nobrieda pārliecība, ka briesmas slēpjas mātes galvā un viņa jāaizsargā vēl vairāk.
Un tad nāca satriecošais atklājums, ka galu galā briesmas mīt ne tikai mātes galva vien. Māti tiešām vajāja. Šo vēstuļu, šīs informācijas dēļ.