Vils netika īsti gudrs, ko tas viss nozīmē. Tomēr bija septītajās debesis par to, ka viņiem ar tēvu ir kopīga tik nozīmīga lieta Džons Perijs un dels, katrs par sevi, atklājuši neparastu parādību. Tiekoties abi varētu to pārrunāt, un tēvs būtu lepns, ka Vils sekojis viņa pēdās.
Nakts bija klusa, jūra rāma. Salocījis un nolicis vēstules, Vils aizmiga.
6 Blāzmotie lidotāji
Grummans? pārjautāja melnbārdainais kažokādu tirgotājs. No Berlīnes Akadēmijas? Pārgalvīgs. Satiku viņu pirms pieciem gadiem Urālu ziemeļu apgabalos. Domāju, ka viņš jau miris. Sems Kansino, sens Li Skorsbija draugs, tāpat kā viņš teksasietis, sēdēja petrolejas piesmirdinātā, piesmēķētā Samirskas viesnīcas krogā un meta iekšā pa glāzītei zaigojoša, kodīgi auksta šņabja. Sems pastūma šķīvi ar sālītu zivi un rupjmaizi uz Lī pusi, kas, paņēmis mutē kumosu, pamāja, lai stāsta tālāk.
- Grummans iekrita tā idiota Jakovļeva izliktajā slazdā, kažokādu tirgotājs turpināja, pāršķēla kāju līdz kaulam. Tā vietā, lai izmantotu normālas zāles, viņš pieprasīja lāču dziedēkli asinssūnu ķērpju paveidu, kas nemaz nav īsta sūna; lai nu kā, bet viņš gulēja ragavās, pārmīšus aurodams sāpēs un izkliegdams norādījumus saviem vīriem tie pētīja zvaigžņu stāvokli. Mērījumi bija jāveic precīzi, vai arī Grummans viņus nopērtu ar mēli, un mēle tam puisim bija kā dzeloņdrāts. Kalsns vīrs, nepakļāvīgs, spēcīgs, visnotaļ zinātkārs. Vai zini, ka viņš pievienojās tatāriem?
- Ej nu ej, neticīgi novilka Lī Skorsbijs, ieliedams Semam glāzītē šņabi. Lī dēmons Hestere bija pieplakusi viņa elkonim uz letes, kā allaž, puspievērtām acīm, mugurai plakaniski piespiestam ausīm.
Lī, raganu sacelta viesuļa nests, bija ieradies pirms dažām stundām šajā pecpusdienā un, nolicis aprīkojumu, acumirklī metās uz Samirskas viesnīcu zivju konservēšanas uzņēmuma tuvumā. Tur piestāja ne viens vien polārceļotājs — apmainīties jaunumiem vai darba meklējumos, tāpat arī lai atstātu viens otram ziņu. Lī Skorsbijs savulaik šeit bija aizvadījis vairākas dienas, gaidīdams līguma noslēgšanu vai pasažieri, vai labu ceļavēju, tāpēc šeit jutās kā zivs ūdenī.
Bija jaušams, ka pasaulei tuvojas lielas pārvērtības, tāpēc cilvēki, dabiski, pulcējās kopā un tērzēja. Jo diena, jo vairāk jaunumu: Jeņisejas upē izgājis ledus turklāt šajā gadalaika; okeana ūdeņi vietvietām izžuvuši, atklādami dibenā dīvainus regulāras formas akmens veidojumus; simt pēdu garš kalmārs, no laivas pagrābis trīs zvejniekus, saplosījis tos gabalos…
Turklāt no ziemeļiem nemitīgi veļās migla bieza un auksta, dažkārt dīvainu, neiedomājamu gaismu piesātināta, kurā neskaidri varēja manīt milzu apveidus un dzirdēt noslēpumainas balsis.
Visā visumā tādā laikā darbi neiet no rokas, tāpēc Samirskas viesnīcas bars bija stāvgrūdām pilns.
- Tu pieminēji Grummanu? ierunājās līdzās pie letes sēdošais vīrs, vecāks vīrietis roņu mednieka drēbēs, kam no kabatas cēli raudzījās viņa dēmons-lemings. Viņš bija tatārs, tas nav izrunāts. Pats biju klāt, kad viņš pievienojās ciltij. Redzēju, kā viņam urba galvaskausu. Grummanam bija vēl viens vārds, tatāru, pagaidiet, tūlīt atcerēšos.
- Domāju, ka neiebildīsi, ierunājās Lī Skorsbijs, ja izpirkšu tev dzērienu, draudziņ? Es vācu ziņas par šo vīru. Kurai ciltij viņš pievienojās?
- Jeņisejas pahtariem. Semjonovas kalnu grēdas pakājē. Netālu no Jeņisejas pietekas aizmirsu, kā to isti sauc, no kalniem krītoša upe. Pie pontonsteķiem paceļas klints mājas lielumā.
- Kā tad, teica Lī. Nu jau atcerējos. Esmu pār to lidojis. Jūs teicāt, ka Grummanam urba galvaskausu? Kāpēc gan?
- Viņš bija šamanis, paskaidroja vecais roņu mednieks. Man liekas, cilts atzina viņu par samani jau pirms pieņemšanas savā saimē. Tas ir pienākums, tā urbšana. Process ilgst divas naktis un dienu. Viņi izmanto loka urbi, līdzīgi kā šķiļot dzirksteli.
- Ā, tad jau skaidrs, kāpēc Grummana vienība bija tik paklausīga, sacīja Sems Kansino. Rupjākais blēžu bars, kādus jelkad gadijies redzēt, taču viņa pavēles pildīja, tekalēdami kā pārbiedēti bērni. Domāju tāpēc, ka viņš lamājās. Ja jau viņi uzskatīja to par šamani, viss top vēl skaidrāks. Bet, ziniet, Grummana zinātkāre bija spēcīga kā vilka žokļi, viņš neatlaidās. Piespieda aprakstīt katru man zināmo apkaimes zemes stūrīti, āmriju un lapsu paradumus. Turklāt vēl tā nolādētā Jakovļeva slazda radītās sāpes kaja rēgojās vaļēja brūce, bet viņš tikmēr aprakstīja asinssūnas dziedināšanas rezultātus, mērīja sev temperatūru, vēroja rētas formu, pierakstīja katru nolādēto sīkumu… Dīvainis. Viena ragana noskatīja viņu sev par mīļāko, bet viņš to atraidīja.
- Vai tiešām? pārjautāja Lī, iedomādamies daiļo Serafinu Pekkalu.
-Viņam nevajadzēja ta darīt, turpināja roņu mednieks. Ja ragana piedāvā mīlu, tev tā jāpieņem. Ja ne, vaino pats sevi, ja notiek kas ļauns. Tas ir tikpat kā izvēlēties vai nu svētību, vai lāstu. Vienīgi tu pats nevari izvēlēties.
- Varbūt viņam bija savi iemesli, teica Lī.
- Ja bija, tad pamatoti.
- Viņš bija stūrgalvīgs, piebilda Sems Kansino.
- Varbūt uzticīgs citai sievietei, — Lī minēja. Man viņa sakarā ausīs nāca vēl kaut kas: reiz dzirdēju runas, ka Grummans aptuveni zinot, kur atrodas kāds burvju priekšmets. Nezinu, kas īsti, taču ar to varot aizsargāt ikvienu, kura rokās tas nonāk. Vai esat kaut ko tādu dzirdējis?
- Esmu gan, atsaucās roņu mednieks. Pašam Grummanam šī priekšmeta nebija, tomēr viņš zināja, kur to meklēt. Viens gan gribēja izvilkt noslēpumu ar varu, bet Grummans viņu nogalināja.
- Nu, bet viņa dēmons, teica Sems Kansino, tas gan bija kā nevienam. Ērglis, melns ērglis ar baltu galvu un krūtīm, tada suga savu mūžu nav redzēta, es pat nezinu tās nosaukumu.
- Zivju ērglis, bārmenis ieklausījies atsaucās. Jūs runājat par Staņislavu Grummanu? Viņa dēmons bija zivju ērglis. Zivju mednieks.
- Kas ar Grummanu beigās notika? jautāja Lī Skorsbijs.
-Ak vai, viņu ievilka skrēlingu karos līdz pat Bēringa zemei. Pēdējais, ko par Grummanu dzirdēju: viņš esot nošauts, teica roņu mednieks, nogalināts uz vietas.
- Dzirdēju, ka Grummanam nocirsta galva, piebilda Lī.
- Nē, jūs abi alojaties, iejaucās bārmenis, es to zinu pavisam droši, jo runāju ar inuitu, kas bija kopa ar Grummanu. Viņi bija apmetušies, šķiet, Sahalīnā, un tur gadījās nogruvums. Grummanu apraka simt tonnu smags klintsbluķis. Inuīts savām acīm redzējis, kā tas notika.
- Vienu es nesaprotu, teica Li Skorsbijs, piedāvādams līdzbiedriem pudeli, ar ko tas virs īsti nodarbojās? Izlūkoja naftas atradnes? Varbūt bija militārists? Vai arī ņēmās ar filozofiju? Tu, Sem, kaut ko minēji par mērījumiem. Kas tie varētu but par mērījumiem?
- Viņi mērīja zvaigžņu gaismu. Un rīta blāzmu. Grummanam piemita vājība uz rīta blāzmu. Tomēr vairāk par visu viņu saistīja drupas. Senas lietas.
- Zinu, kas jums varētu pastāstīt vairāk, ierunājās roņu mednieks. Kalnā ir observatorija, kas pieder Imperiālās Maskovijas akadēmijai. Viņi mācēs teikt ko vairāk. Zinu, ka viņš tur piekāpa ne vienu reizi vien.
- Kāda nolūkā tu par to visu interesejies? jautāja Sems Kansino.
- Grummans palika man parādā zināmu summu, — paskaidroja Lī Skorsbijs.