Iegansts bija tik loģisks, ka acumirklī apslāpēja jebkuru ziņkāri. Sarunas virzījās uz tematu, kas dega uz lupām visiem, pēdējie notikumi, mīklainās, katastrofālās pārmaiņas.
- Zvejnieki baumo, ierunājās roņu mednieks, ka jūs varot ielidot pa taisno tajā jaunajā pasaulē.
- Kas tā par jauno pasauli? brīnījās Lī.
- Tiklīdz nokritis nolādētā migla, tā atklāsies musu acu priekšā, roņu mednieks zināja teikt. Pirmajā reizē es savā kajakā tīrās nejaušības dēļ biju pagriezis uz ziemeļiem. Līdz kapa malai neaizmirsīšu to skatiņu! Apvāršņa līnija pagaisa, zeme turpinājās bezgalīgi. Ciktāl sniedza skats, redzēju zemi vien, krasta līniju, kalnus, ostas, zaļojošus kokus un druvas, līdz pat debesīm. Saku jums, draugi, kā ir bija vērts piecdesmit gadus vergot, lai kaut ko tādu ieraudzītu. Mierīgi varēja smaiļot rāmajā
jūrā līdz pat debesu zilgmei pat neatskatoties, bet tad | uzkrita migla…
- Tāda migla savu mūžu nav redzēta, noburkšķēja Sems Kansino. Jādomā, neizklīdīs vēl mēnesi vai pat ilgāk. Bet tev, Lī, ja vēlies no Staņislava Grummana atdabūt naudu, nav paveicies viņš ir miris.
-Ai! Atminējos viņa tatāru vārdu! iesaucās roņu mednieks. Tikko atcerējos, kā viņu dēvēja urbšanas laikā. Izklausījās pēc Džopari.
- Džopari? Tāds vārds gan nav dzirdēts, atziņas Lī. Jādomā, ka japāņu. Nu, ja gribēšu atgūt naudu, varbūt sākšu vajāt Grummana mantiniekus un pēctečus. Iespējams, ka parādu var nolīdzināt Berlīnes Akadēmija. Jaaiziet pajautāt observatorijā, jāpalūko, vai viņiem nav adrese, kur es varu vērsties.
Observatorija atradās tālāk uz ziemeļiem, tāpēc Lī Skorsbijs nolīga ragavas ar suņiem un braucēju. Nebija viegli sameklēt cilvēku, kas ar prieku uzņemtos risku doties miglā, taču Lī prata pārliecināt bet varbūt tā bija viņa nauda -, pēc ilgstošas kaulēšanās pie dzerama glāzes vecs tatārs no Obas apgabala bija ar mieru gaisa kuģotāju turp aizvest.
Lī pavadonis nepaļāvās uz kompasu, varbūt domāja, ka tam nav jēgas. Tatārs vadījās pēc citām zīmēm, un viena no tām bija viņa dēmons-polārlapsa, kas tupēja ragavu priekšgalā, modri ošņādama ceļu. Lī, kas nekad nešķīrās no kompasa, jau bija aptvēris, ka zemes magnētiskais lauks, tāpat kā viss šeit, ir nepastāvīgs.
Tiklīdz viņi piestāja uzvārīt kafiju, vecais braucējs ierunājās: -Agrāk ari tā gadijas, visa tā padarīšana.
- Kas, vai debesu pavēršanās? Vai tā jau ir bijis?
- Pirms tūkstoš paaudzēm. Mani ļaudis atceras. Pavisam sen, pirms tūkstoš paaudzēm.
- Ko viņi par to saka?
- Debesis atsprāgst vaļā, un gari pārvietojas starp šo pasauli un viņējo. Visa zeme sakustas. Ledi kūst, vēlāk atkal sasalst. Pēc kāda laika gari spraugu aizver ciet. Aizzīmogo. Bet raganas zina teikt, ka te, šaipus ziemeļblāzmai, debesis esot plānas.
- Kas tagad būs, Umak?
- Tas pats, kas toreiz. Mats matā. Bet tikai pēc lielām jukām, liela kara. Garu kara.
Vairāk braucējs neko neteica, un pēc mirkļa viņi turpināja ceļu, gausi taustīdamies pār grambām un bedrēm, gar dūmakā tītiem klinšu siluetiem, kas bālajā miglā izskatījās tumšas, līdz vecais vīrs ierunājās atkaclass="underline" Observatorija ir tur augšā. Tālāk ej kājām. Ragavām ceļš pārlieku līkumains. Gribēsi nākt atpakaļ, gaidīšu.
- Tiklīdz būšu beidzis, Umak, gribēšu gan. Sakur sev uguni, mans draugs, pasēdi, atvelc mazliet elpu. Būšu tur stundas trīs, varbūt četras.
Piespiedis sev zem mēteļa pie krūtīm Hesteri, Lī Skorsbijs kāpa kalnā un pēc pusstundas kokaina gājiena negaidot ieraudzīja parādāmies ēku puduri likās, ka tās tur nolikusi milža roka. Šāds iespaids radās, jo migla aši pacēlās augšup; pēc minūtes migla atkal sablīvējās. Acu priekša parādījās milzīgais galvenās observatorijas kupols, gabaliņu tālāk vēl viens mazāks, bet vidū administrācijas ēkas un dzīvojamais masīvs. Nemanīja ne mazāko gaismiņu, logi bija pienācīgi aptumšoti, lai nemazinātos darbam ar teleskopu nepieciešamā tumsa.
Dažas minūtes pēc ierašanās Lī jau tērzēja ar astronomu grupu, kas alkatīgi tvēra ik jaunumu, ko viņš tiem varēja pavēstīt; reti kuru citu dabaszinātņu nozares speciālistu migla sarūgtina vairāk nekā astronomu. Lī pastāstīja par visu redzēto un, kad temats bija pilnībā izsmelts, apvaicājās par Staņislavu Grummanu. Jau nedēļām pie astronomiem neviens nebija nācis, un viņi labprāt iesaistījās sarunā.
- Grummans? Jā, šo to jau es jums varu pastāstīt, iesāka direktors. Viņš bija anglis, lai gan vārds īsti angliski neskan. Atceros…
- Diez vai tā būs, iebilda direktora vietnieks. Grummans bija imperiālās Vācijas akadēmijas loceklis. Tikos ar viņu Berlīnē. Manī nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir vācietis.
- Es gan nešaubos, ka viņš bija anglis. Katrā gadījumā angļu valodu pārvaldīja nevainojami, turpināja direktors. Bet to, ka viņš bija Berlīnes Akadēmijas loceklis, neapstrīdu. Ģeologs…
- Nē, nē, jūs kļūdāties, ierunājās vēl kāds. Viņš pētīja zemi, bet nejau kā ģeologs. Mums ar viņu vienreiz sanāca gara saruna. Viņa joma, manuprāt, bija paleoarheoloģija.
Lī sarunu biedri, piecu cilvēku sabiedrība, sēdēja pie galda telpā, ko izmantoja ikdienā, taču tā bija arī dzīvojamā istaba un ēdamzāle, bārs, atpūtas stūrītis un gan jau ne tas vien. Divi no astronomiem bija maskovieši, vēl bija polis, jorubietis un skrēlings. Li Skorsbiju pārņēma sajūta, ka cilvēku pulciņš par ciemiņu priecājas kaut vai tāpēc, ka viņš dažādo sarunu tematiku. Pēdējais bija runājis polis, bet patlaban sarunā iesaistījās jorubietis: Kā to lai saprot: paleoarheoloģija? Arheoloģija taču pētī senatni, kāpēc tai priekšā vēl papildus jāliek vārds ar nozīmi sens?
- Grummana pētījumu lauks iesniedzās daudz senākā pagātnē, nekā tev šķiet, lūk, kāpēc. Viņš meklēja civilizācijas atliekas divdesmit trīsdesmit tūkstoš gadu tālā senatnē, skaidroja polis.
- Muļķības! iejaucās direktors. Pilnīgi aplam! Grummans tevi iznesa cauri. Trīsdesmit tūkstoš gadu veca civilizācija? Jāsmejas! Kur ir pierādījumi?
- Zem ledus, teica polis. Tur jau tā lieta! Pēc Grummana, pagātnē Zemes magnētiskais lauks vairākkārt piedzīvojis dramatiskas izmaiņas, patiesībā arī Zemes ass pārvietojusies, tāpēc mērenās joslas tika iekaltas ledū.
- Bet ka viņš to zināja?
- Nu, Grummans bija izstrādājis sarežģītu teoriju. Viņš to pamatoja ar domu, ka ikviena iespējamā liecība par aizvēsturiskām civilizācijām sen apbedīta zem ledus kārtas. Grummans apgalvoja, ka viņa rīcībā esot vairākas fotogrammas, kurās redzami neparasti klinšu veidojumi…
- Jāsmejas! Un tas būtu viss? — neiztureja direktors.
- Es tikai sniedzu ziņas. Es viņu neaizstāvu, polis atbildēja.
- Cik ilgu laiku jūs, kungi, bijāt ar Grummanu pazīstami? Lī Skorsbijs painteresējas.
- Nu, jāparēķina, atbildēja direktors. Pirmoreiz ar viņu tikāmies pirms septiņiem gadiem.
- Grummana vārds kļuva pazīstams gadu, divus agrāk, pēc publikācijas par magnētiskā pola variācijām, piebilda jorubietis. Taču neviens nezina, no kurienes viņš ieradās. Gribu teikt, ka nav tāda cilvēka, kas pazītu Grummanu no studiju gadiem vai butu redzējis viņa agrākos pētījumus…
Saruna kadu bridi vēl turpinājās. Viņi ziedoja laiku atmiņām un izvirzīja hipotēzes par Grummana likteni, lai gan vairums klātesošo sliecās domāt, ka viņš jau ir miris. Kamēr polis aizgāja uzvārīt kafiju, Li dēmonszaķene Hestere pačukstēja: