Lī, pievērs uzmanību skrēlingam!
Skrēlings tikpat kā nerunāja. Lī nosprieda, ka viņš gluži vienkārši nav no runīgajiem, taču, Hesteres skubināts, nakamās sarunas pauzes laikā neuzkrītoši uzmeta skatienu skrēlinga dēmonam sniegbaltai pūcei, kas urbās gaisa kuģotājā spožām, oranžam acīm. Nu, pūcēm jau tāds skatiens raksturīgs, tā viņas paradušas lūkoties, tomēr Hesterei izrādījās taisnība dēmona acīs dega naids un aizdomas, ko skrēlinga seja nebūt nepauda.
Un tad Li ievēroja vēl kaut ko: skrēlingam pirksta vīdēja gredzens ar iegravētu Baznīcas simbolu. Lī pēkšņi kļuva skaidrs, kāpēc vīrs klusē. Ikvienā zinātniskā iestādē, kā Lī bija dzirdējis, darbinieku vidū bija jāiekļauj Maģisterija pārstāvis, kas darbojās cenzora loma, nobloķēdams jebkādas ziņas par ķecerīgiem atklājumiem.
Ņemdams vēra šo apstakli un atcerēdamies šo to no Liras stāstītā, Lī tagad jautāja: Sakiet man, kungi, vai Grummans jelkad pievērsās Putekļu jautājumam?
Smacīgajā istabā uzreiz iestājās klusums, un visu uzmanība pievērsās skrēlingam, lai gan tieši viņu neviens neuzlūkoja. Li zināja, ka Hestere paliks neizdibināma, pa pusei aizvērusi acis un pieglaudusi ausis mugurai, bet viņš pats, skatīdamies no sejas sejā, pieņēma aušīgu nevainības izteiksmi.
Beidzot Lī skatiens apstājās pie skrēlinga, un viņš tam pavaicāja: Atvainojiet vai jautādams esmu pieskāries aizliegtai tēmai?
Skrēlings uz to atvaicāja: Skorsbija kungs, kur jūs par tiem dzirdējāt?
- Pirms laiciņa, lidojot pāri jūrai, dzirdēju pasažieru sarunu, Li nepiespiesti atbildēja. Vārdā viņi tos nesauca, taču, spriežot pēc apraksta, nopratu, ka doktoru Grummanu šādi jautājumi varētu interesēt. Toreiz nodomāju, ka tā ir debesu parādība kā, teiksim, rītablāzma. Taču biju neizpratnē, jo, būdams gaisa kuģotājs, debesis pārzinu pietiekami labi un neko tamlīdzīgu redzējis neesmu. Kas gan tas varētu būt?
- Jūs jau pats tikko pateicāt debesu parādība, skrēlings atbildēja. Bez kādas būtiskas nozīmes.
Lī apķērās, ka laiks doties projām neko vairāk te neuzzināt, un negribējās likt Umakam gaidīt. Atstājis astronomus miglas tītajā observatorijā, Lī laidās lejup pa taciņu, sekodams savam dēmonam, kam acis bija tuvāk zemei.
Viņi bija gājuši pa taku tikai desmit minūtes, kad miglā kaut kas nošvīkstēja pār Li galvu un metās virsū Hesterei. Skrēlinga dēmons-pūce.
Taču Hestere, paredzēdama pūces uzbrukumu, laikus pieplaka zemei, un pūces ķetnas gāja viņai secen. Hestere bija laba cīnītāja — izveicīgām ķepām, arīdzan izturības un drosmes viņai netrūka. Zinādams, ka skrēlingam jābūt tuvumā, Lī ķēra pēc revolvera sev pie jostas.
- Tev aiz muguras, Lī, Hestere brīdināja, un Lī, bultai aizšvīkstot pār plecu, pieliekdamies aši no tās izvairījās.
Lī nekavēdamies raidīja šāvienu. Skrēlings ņurdēdams nogāzās lode bija ietriekusies viņam kājā. Mirkli vēlāk demons-pūce, mēmi plivinādamās un zaudēdama samaņu, neveikli nokrita līdzās skrēlingam un nu pusguļus izmisīgi centās sakļaut spārnus.
Lī, pacēlis revolveri, piespieda to vīrieša galvai.
- Klausies, tu, aptaurētais nejēga, viņš teica. Kāpēc tev tā bija jārīkojas? Vai tiešam nesaproti, ka pēc tā, kas noticis debesīs, mēs visi esam vienā laivā?
- Par vēlu, atbildēja skrēlings.
- Par vēlu kam?
- Par vēlu, lai to visu apturētu. Maģistērijs uzzinās par tavu ziņkārību un nopriecāsies par Grummanu…
- Kāpēc gan?
- Uzzinot, ka citi viņu meklē. Mūsu aizdomas apstiprināsies. Proti citi zina par Putekļiem. Tu esi Baznīcas ienaidnieks, Li Skorsbij. Pēc viņu augļiem tie taps zināmi. Pēc viņu jautājumiem tu redzēsi, ka čūska kož tiem sirdi…
Pūce klusi brēca, drudžaini paceldama un nolaizdama spārnus. Spožās, oranžās acis klāja sāpju migla. Sniegā ap skrēlingu klājās sārtas asinis pat biezajā miglas dūmakā Li redzēja, ka vīrs mirst.
- Jādomā, ka lode trāpījusi artērijā, viņš teica. Ziedošu piedurkni, uzlikšu žņaugu.
- Nē! skrēlings skarbi iesaucās. Nāve man sagādā prieku! Iegūšu mocekļa palmas zaru. To nu tu man atņemt nevari!
- Mirsti ar, ja vēlies. Tikai pasaki man…
Taču jautājumam nebija lemts izskanēt baisi notrīcējusi, dēmons-pūce pazuda. Skrēlinga dvēsele bija aizceļojusi. Lī savulaik bija redzējis gleznu ar svētā attēlu, kam uzbrūk slepkavas. Kamēr tie ar nūjām dauzīja mirstošo ķermeni, ķerubi, uznesuši augšā svētā dēmonu, piedāvāja tam ziedošu palmas zaru mocekļa zīmi. Skrēlinga sejā patlaban vīdēja tā pati izteiksme, kas gleznā svētajam, ekstāzē saspringusi tiekšanās pretī aizmirstībai. Lī atstāja skrēlingu ar nepatiku.
Hestere noklakšķinaja mēli.
- Jānodrošina, lai šis nenosūta vēsti, Lī dēmons teica. Novelc viņam gredzenu!
- Kāda velna pēc? Mēs kādi zagļi, vai?
- Nē, mēs esam renegāti, Hestere atbildēja. Nejau pēc brīvas gribas viņa ļaunprātības deļ. Tiklīdz Baznīca to uzzinās, ar mums tūliņ būs cauri. Šobrīd savā labā jāizmanto katrs apstāklis. Negaidi, novelc to gredzenu, kaut kur noglabā, kazi, varēsim likt to lietā.
Sapratis, ka dēmonā vērts ieklausīties, Lī noņēma mirušajam no pirksta gredzenu. Cieši ieskatījies tumsā, viņš pamanīja takas malā krītam stāvu, klinšainu nogāzi un nogrūda skrēlinga ķermeni lejā. Tikai pēc laba brīža, tam atsitoties pret šķērsli, atskanēja būkšķis. Lī savu mužu nebija jūsmojis par vardarbību, viņam riebās nogalināt, lai gan pagātnē to bija nācies darīt trīs reizes.
- Nelauzi galvu, — teica Hestere. Viņš mūs iedzina strupceļā, un šāvām, ne jau gribēdami nogalēt. Sasodīts, viņš taču vēlējās mirt! Klausies, Lī, tie ļaudis ir nojūgušies.
- Laikam jau tev taisnība, gaisa kuģotājs piekrita, nolikdams pistoli vietā.
Takas galā viņi ieraudzīja braucēju ar suņu pajūgu, gatavu ceļam.
- Saki man, Umak, Lī atpakaļceļā uz zivju konservēšanas uzņēmumu teica, vai esi kādreiz dzirdējis par vīru, vārdā Grummans?
- Bet protams, skanēja atbilde. Kurš tad nepazīst doktoru Grummanu?
- Vai zini, ka viņam bija tatāru vārds?
- Ne jau tatāru. Tu domā Džopari? Tas nav tatāru vārds.
- Kas ar Grummanu notika? Vai viņš ir miris?
- Ja tu tā jautā, man jāteic, ka nezinu. No manis tev patiesību neizdibināt.
- Skaidrs. Bet kam tad es varētu jautāt?
- Labāk pavaicā viņa ciltij. Labak dodies uz Jeņiseju, pajautā tiem.
- Viņa ciltij… Tu domā ļaudis, kas viņu pieņema? Tos, kas urba viņam galvaskausu?
- Jā. Labāk pajautā tiem. Varbūt viņš nemaz nav miris, bet varbūt ir. Varbūt nedz miris, nedz dzīvs.
- Kā var būt nedz miris, nedz dzīvs?
- Garu pasaulē. Varbūt viņš mīt garu pasaulē. Jau tā esmu par daudz izrunājies. Vairs neteikšu ne vārda.
Un neteica arī.
Tiklīdz viņi atgriezās, Lī nekavedamies devās uz dokiem lūkot kuģi, kas varētu viņu nogādāt līdz Jeņisejas grīvai.
Tikmēr arī raganas bija pievērsušās meklejumiem. Latviešu spīganu karaliene Ruta Skādi kopā ar Serafinu Pekkalu un viņas kolēģēm daudzas dienas un naktis lidoja cauri miglai un viesuļiem, pari plūdu un zemes nogruvumu izpostītiem apgabaliem. Tā raganām, neapšaubāmi, bija pilnīgi nepazīstama pasaule ar dīvainiem vejiem, svešām smaržām gaisā, milzīgiem, neredzētiem putniem, kas, viņas ieraugot, metās uzbrukumā un bija jāatvaira ar bultu zalvi. Kad raganas beidzot ieraudzīja zemi, kur varēja atpūsties, pat augi tām šķita dīvaini.