Lai nu kā, viens no augiem izrādījās ēdams; turpat raganas nomedīja arī nelielus, trušiem līdzīgus radījumus no tiem sanāca garda maltīte, un arī ūdens bija atliku likām. Šai pasaulē varētu dzīvot zili zaļi, ja ne rēgainie veidoli, kas līdzīgi miglai klajas pār pļavām un pulcējās upju un citu salīdzinoši seklu udeņu tuvumā. No citas puses tie nebūtu pat saskatāmi, varēja vien jaust, ka gaismā kaut kas peld, ritmiski gaistot kā caurspīdīgs plīvurs, grozoties spoguļa priekšā. Neko tādu raganas agrāk nebija redzējušas un uzreiz sajuta neuzticību.
- Kā tev šķiet, Serafina Pekkala, vai tās ir dzīvas būtnes? jautāja Ruta Skādi, viņām riņķojot augstu virs parādību bara, kas stingi turējās meža joslas malā.
— Dzīvas tās vai mirušas, bet izstaro ļaunprātību, atbildēja Serafina. Varu to just no šejienes. Un, iekams nezinu, kads ierocis spēj tās ievainot, man negribētos tām tuvoties.
Raganām par laimi, izskatījās, ka Rēgi piesaistīti zemei un palidot nevar. Dažas stundas vēlāk viņas redzēja, ko tie spēj.
Tas notika, šķērsojot upi vietā, kur putekļains ceļš līdzās koku audzei veda pāri zemam akmens tiltam. Vēlīnā pēcpusdienas saule lēja slīpus staru kūļus pār pļavu, izvilinādama no zemes koši spilgtu zaļumu un bārstīdama gaisā putekļainu zeltu, un šajā dāsnumā raganas redzēja, ka tiltam tuvojas ceļinieku pulciņš: daži gāja kājām, citi brauca zirgu vilktos divričos, divi jāja zirgos. Ceļinieki neredzēja raganas, jo lūkoties augšup nebija vajadzības, toties raganām viņi bija pirmie šai pasaulē ieraudzītie cilvēki, un Serafina jau grasījās laisties lejā parunaties, kad gaisu pāršķēla trauksmes sauciens.
Brīdinājumu raidīja cilvēks zirgā, kas jāja priekšgalā. Viņš rādīja uz kokiem, un raganas, pametušas skatienu lejup, redzēja, ka rēgaino veidolu straume klājas pāri pļavai, bez redzamas piepūles lidojot uz cilvēkiem savu laupījumu.
Cilvēki metās kur kurais. Serafina neticēja savām acīm, redzot, ka vadošais jātnieks, daudz nedomādams, uzgriež muguru un auļo projām, pamezdams likteņa biedrus briesmās, un otrais jātnieks rīkojas tāpat, mezdamies uz citu pusi.
Nolaidīsimies zemāk, māsas, paskatīsimies, Serafina kolēģēm teica. Tomēr, pirms neteikšu, neko neuzsāciet!
Raganas redzēja cilvēku vidū arī bērnus: daži sēdēja divričos, citi soļoja tiem blakus. Bija skaidri noprotams, ka bērni Rēgus neredz, turklāt Rēgi pret tiem bija vienaldzīgi viņi metās virsū pieaugušajiem. Kādos divričos sēdēja večiņa ar diviem mazuļiem klēpī, un Ruta Skādi vārījās dusmās par večiņas nodevīgo rīcību sieviņa lūkoja aiz bērniem slēpties, grūzdama tos pretī Regiem, kas viņai tuvojās; izskatījās, ka, piedāvādama uzbrucējiem bērnus, večiņa cenšas glābt savu dzīvību.
Abi mazuļi, izrāvušies no vecenītes rokām, izlēca no divričiem un tagad, tāpat kā pārējie bērni visapkārt, izbiedēti skraidelēja turp un atpakaļ vai arī, cieši saspiedušies kopā, stāvēja un raudāja, bet Rēgi tikmēr uzbruka pieaugušajiem. Divričos sēdošo večiņu drīz vien apņēma caurspīdīga mirgoņa, kas drudžaini kustējās. Rēgi kaut kādā neizprotamā veidā darbojās un barojās, tā ka Rutai Skādi, jau skatoties vien, sametās šķērmi. Tāds pats liktenis piemeklēja citus pieaugušos, izņemot tos divus, kuri aizauļoja zirgos.
Gluži kā apburta, šausmās trīcēdama, Serafina nolaidās vēl zemāk. Tur bija tēvs ar bērnu, kas lūkoja tikt projām, pārbrienot braslu, taču Rēgs abus panāca. Tēvs ar bērnu uz muguras, kas raudādams kļāvās viņam klāt, palēnināja gaitu un nu sastindzis un bezpalīdzīgs stāvēja līdz vidum ūdenī.
Kas ar viņu notika? Serafina planēja virs ūdens pāris pēdu atstatu un, šausmu pārņemta, noskatījās. Savā pasaulē ragana no ceļotājiem bija dzirdējusi leģendu par vampīriem, un patlaban viņu stāstītais atausa atmiņā. Serafina vēroja, kā Rēgs lietišķi rij kaut ko cilvēkam piemītošu dvēseli, varbūt dēmonu; šajā pasaulē dēmoni acīmredzot bija cilvēkam iekšā, nevis ārpusē. Tēva rokas nošļuka gar sāniem, un bērns no viņa muguras nogāzās ūdenī, veltīgi tvarstīdams pēc tēva rokas, elsodams un raudādams, taču vīrietis, tikai gausi pagriezis galvu, pavisam vienaldzīgi noskatījās, kā dēlēns turpat līdzās slīkst.
Serafina nespēja ilgāk izturēt. Aši nolaidusies zemāk, viņa izcēla bērnu no ūdens. Ruta Skādi iekliedzās: Uzmanies, mās! Tev aiz muguras…
Serafina, vienlaikus sirds kaktiņā juzdama derdzīgu trulumu, sniedzās pēc Rutas Skādi rokas, kas izrāva kolēģi no nāves briesmām. Abas spīganas cēlās augstāk. Bērns, krampjainiem pirkstiem pieķēries Serafinai pie vidukļa, brēca, un pagriezusies ragana aiz muguras ieraudzīja Regu virs ūdens riņķojošu miglas virpuli, kas izmisīgi meklēja nu jau zaudēto laupījumu. Ruta Skādi raidīja bultu tieši Rēga sirdī, taču bez panakumiem.
Serafina nolika bērnu zemē upes krasta, parūpēdamās, lai to neapdraudētu Rēgi, un abas raganas veiksmīgi atkapās gaisā. Ceļotāju bariņš bija apstājies; zirgi plūca zāli vai, atvairīdami mušas, purināja galvu; bērni brēca vai, cits citam pieķērušies, iztālēm vēroja notiekošo, bet pieaugušie visi kā viens bija sastinguši. Daži stāvēja vaļējām acīm, lai gan vairums sēdēja, bet pāri visam klājās baiss klusums. Kad pēdējais Rēgs piesatinājies aizlaidās projām, Serafina uzreiz metās lejā un piezemējās blakus zālē sēdošai spēcīgai, veselīgai sievietei ar sārtiem vaigiem un spoži gaišiem matiem.
Sieviete! Serafina viņu uzrunāja. Nekādas atbildes. Vai tu mani dzirdi? Vai redzi mani?
Serafina paraustīja viņu aiz pleca. Pielikdama milzu pūles, sēdošā pacēla skatienu. Likās, ka viņa tikpat kā neredz. Acis blāvoja tukšums, un, kad Serafina ieknieba sievietei apakšdelma ādā, viņa, gausi nolaidusi skatienu, tikai novērsās.
Pārējās raganas aplūkoja izmētātos ratus, ar šausmām noskatoties upuros. Tikmēr bērni pulcējās uz tuvējā paugura, vērodami raganas un tramīgi sačukstēdamies.
- Vīrs zirgā skatās uz mums, ierunājās viena no raganam. To sacīdama, viņa pamāja uz ceļu, kas ievijās kalnos. Aizbēgušais jātnieks, pievilcis pavadu, griezās atpakaļ un, pielicis roku acīm, patlaban skatījās, kas notiek.
- Mēs ar viņu parunāsim, teica Serafina un pacēlās gaisā.
Lai kāda bija vīra rīcība, sastopoties ar Rēgiem, tomēr gļēvulis viņš nebija. Ieraudzījis tuvojamies raganas, viņš noņēma no pleca šauteni un skubināja zirgu projām uz pļavu, kur varēja pagriezties, šaut un sastapt raganas klajā laukā; tikmēr Serafina, lēnām nolaidusi loku, paturēja to priekša un tad nolika zemē sev pie kājām.
Ej nu sazini, vai tāds paradums šajā pasaulē bija pazīstams, bet pārprast to gan nevarēja. Vīrs, noņēmis šauteni no pleca, gaidīja, noskatīdamies uz Serafīnu un citām raganām, tāpat arī uz dēmoniem, kas riņķoja gaisā virs tām. Jaunas un niknas sievietes, tērpušās melna zīda sterbelēs, kas uz priežu zariem jaj debesīs, nekas tamlīdzīgs šai pasaulē vēl nebija pieredzēts, tomēr vīrs raudzījās viņām pretī ar rāmu piesardzību. Serafina, tuvojoties jātniekam, vīrieša sejā ieraudzīja gan skumjas, gan spēku. Tas likās savādi, atceroties, kā viņš uzgrieza muguru un laidas lapās, atstadams līdzcilvēkus iznīcībai.
- Kas jūs tādas? — vīrs jautāja.
- Mani sauc Serafina Pekkala. Esmu Enara ezera raganu karaliene un nāku no citas pasaules. Kā sauc tevi?
- Joahims Lorencs. Jūs sakāt, raganas? Ja tā, vai tad saejaties ar nelabo?
- Un, ja tā ari būtu, vai tamdēļ mēs esam jusu ienaidnieces?
Dažus mirkļus padomājis, vīrs uzlika šauteni šķērsām pār augšstilbiem. Savulaik tas tā būtu, viņš sacīja, taču tagad ir citi laiki. Kālab esat ieradušās šai pasaulē?