- Tālab, ka laiki citi. Kas tie par radījumiem, kas uzbruka jūsu ļaudīm?
- Nu, Rēgi… vīrs nodrebinādamies mazliet pārsteigts atbildēja. Vai tad neesat redzējušas Rēgus?
- Mūsu pasaulē nav manīti. Redzot tevi bēgam, nezinājām, ko domāt. Tagad man viss skaidrs.
- No viņiem nekur nav glābiņa, skaidroja Joahims Lorencs. Neskarti paliek vienīgi bērni. Katrā ceļinieku pulkā jāiek]auj vīrietis un sieviete zirgā, tā nosaka likums; jātnieku uzdevums ir tas, ko redzējāt darām mūs, citādi nebūs, kas pieskata bērnus. Laiks patlaban nelāgs, pilsētas mudž no Regiem, bet savulaik nebija vairāk par duci katrā vietā.
Ruta Skādi aplaida skatienu visapkārt un ieraudzīja, ka otrais jātnieks atgriezies pie ratiem tā tiešām bija sieviete. Bērni skrēja viņai pretī.
- Tagad pasakiet, kas jums te meklejams, Joahims Lorencs turpināja. Pirmīt jūs man neatbildējāt. Tāpat vien jūs šurp nebūtu lidojušas. Atbildiet man!
- Meklējam bērnu, teica Serafina, meiteni no mūsu pasaules. Viņu sauc Lira Belakva, dēvēta par Liru Sudrabmēli. Mums nav ne jausmas, kur tieši šajā pasaulē viņa varētu būt. Vai neesat manījuši svešu bērnu, kas staigā savā vaļā?
- Nē. Toties viennakt redzējām eņģeļus ceļā uz Ziemeļpolu.
- Eņģeļus?
- Veselu pulku eņģeļu apbruņotus un mirdzošus. Pēdējā laikā eņģeļus tik bieži vairs neredz, bet mana vectēva laikos gan tie pasauli šķērsojuši itin bieži, tā viņš mēdza stāstīt.
Pielicis acīm roku, vīrs nolūkojās uz ratiem, uz aizkavētajiem ceļiniekiem. Sieviete, nokāpusi no zirga, tagad mierināja dažus bērnus.
Serafina sekoja vīra skatienam un jautāja: Ja šonakt apmetīsimies līdzās jums un sargāsim jūs no Rēgiem, vai pastāstīsiet ko vairāk par šo pasauli un eņģeļiem, ko redzējāt?
- Protams, pastāstīšu. Nāciet man līdzi!
Raganas palīdzēja vilkt ratus tālāk pa ceļu, pāri tiltam, tālāk no koku pudura, no kurienes iznira Rēgi. Satriektajiem pieaugušajiem nācās palikt uz vietas, lai gan sāpīgi bija noskatīties, kā mazuļi piekļaujas mātei, kas vairs neatsaucas, vai rausta aiz piedurknes tēvu, kas klusēdams neko neredzošām acīm veras tukšumā. Mazākie bērneļi nespēja saprast, kāpēc jāpamet vecāki. Lielākie, no kuriem daži jau bija bāreņi un to visu jau bija pieredzejuši, izskatījās drūmi un klusēdami stāvēja. Serafina paņēma uz rokām puisēnu, kas bija iekritis upe un patlaban apraudāja tēti, par Serafinas plecu stiepdamies pretim mēmajam ķermenim, kas joprojām vienaldzīgs stāvēja ūdenī. Serafina juta zēna asaras krītam sev uz ādas.
Sieviete zirgā, kas bija ģērbusies raupjas audekla biksēs līdz ceļiem un jāja kā vīrietis, raganām neveltīja ne vārda. Seja viņai bija drūma. Bērnus sieviete mudināja ar skarbu vārdu, nelikdamās ne zinis par asarām. Vakara saule pāri pasaulei dāsni lēja zeltainu gaismu, skaidri izceldama ik sīkumu un nemaz nežilbinādama, un arīdzan bērnu, vīrieša un sievietes sejas izskatījās nemirstīgas, spēcīgas un daiļas.
Vēlāk, ugunskura oglēm gailot pelnpelēku klinšu un augstu kalnu ielokā, kas nesatricināmi slējās pretim mēnesim, Joahims Lorencs Serafinai un Rutai Skādi stāstīja savas pasaules vēsturi.
Kādreiz pasaule bija laimīga, viņš teica. Pilsētas plašas un elegantas, lauki rūpīgi kopti un auglīgi. Tirdzniecības kuģi rindām vien turp un atpakaļ šķēla zilos okeānu ūdeņus, zvejnieki laivās vilka tiklus, pilnus ar mencām un tunčiem, asariem un kefalēm; mežos skraidīja medījami dzīvnieki, neviens bērns nepazina izsalkumu. Lielpilsētu laukumos un skvēros Brazīlijas un Beninas, Īrijas un Korejas vēstnieki iejuka pūlī līdz ar tabakas pārdevējiem, kumēdiņu rādītājiem no Bergāmas un aizņēmuma obligāciju tirgoņiem. Naktīs mīlētāji maskās tikās zem rozēm apvītam kolonādēm vai laternu gaismas pielietos dārzos un gaisā virmot virmoja jasmīnu smarža un trīsēja no mandaronas stīgām izvilinātās melodijas.
Raganas ieplestām acīm klausījās stāstā par pasauli, kas bija tik līdzīga viņējai un tomēr tik atšķirīga.
Taču vēlāk viss sagaja grīstē, Lorencs turpināja. Pirms trim gadsimtiem viss sagāja grīstē. Daži uzskata, ka pie visa vainojama Torre degli Angeli filozofu ģilde, Eņģeļu tornis pilsētā, ko nule atstājām. Citi teic, ka tas mums esot sods par lieliem grēkiem, lai gan nav gadījies dzirdēt stingru uzskatu, kas tas varētu būt par grēku. Lai nu kā, nezin no kurienes saradās Rēgi, un kopš tā laika viņi mūs vajā. Pašas redzējāt, ko Rēgi dara. Padomājiet, kas tā par dzīvi pasaulē, kurā ir Rēgi? Ka gan var zelt, ja nevar paļauties ne uz ko pastāvīgu, kā bija iepriekš? Kuru katru brīdi var tikt nolaupīts tēvs vai māte, un ģimene izput, tirgotājs un uzņēmums panīkst, visi ierēdņi un darbinieki zaudē darbu, un kā lai mīlnieki tic zvērestiem? Visa uzticēšanās un visi tikumi, uzrodoties Rēgiem, sašķobījās.
- Kas tie par filozofiem? jautāja Serafina. Un kur atrodas jūsu pieminētais tornis?
- Pilsētā, ko atstājām, Čitagacē. Žagatu pilsētā. Vai zināt, kāpēc pilsētai tāds nosaukums? Žagatas zog, un arī mēs neko citu vairs nemākam. Neko jaunu neradām, simtiem gadu neko neesam cēluši, spējam vien apzagt citas pasaules. O, jā, citas pasaules mēs pazīstam! Torre degli Angeli filozofi atklāja visu, kas mums šim nolūkam nepieciešams. Viņiem zināmi burvju vārdi, kurus izrunājot tu izej pa durvīm, kuru nav, un ierodies citā pasaulē. Daži teic, tie nemaz neesot vārdi, bet atslēga, ar kuru var atdarīt pat tad, ja nav sledzenes. Ej nu sazini! Lai nu kā, bet Rēgi tika ielaisti. Un visi filozofi, ciktāl saprotu, turpina piekopt vecās mākslas. Viņi iekļūst citās pasaulēs un tur atrasto un salaupīto pārnes mājās. Protams, zeltu un dārglietas, bet daudz ko citu arīdzan kaut vai idejas, miltu maisus un zīmuļus. Viņi ir mūsu bagātības avots, Joahims rūgti piebilda, visa šī zagļu ģilde.
- Kāpēc Rēgi nedara pāri bērniem? brīnījās Ruta Skādi.
- Tā ir mistēriju mistērija. Bērnu nevainībā jābūt īpašam spēkam, kas Rēgus atvaira un sēj viņos vienaldzību. Taču ir vēl kaut kas. Bērni Rēgus gluži vienkārši neredz, lai gan nav saprotams, kāpēc. Nekādi nespējam to izskaidrot. Lai nu kā, Rēgi bērnus bieži padara par bāreņiem, kā varat iedomāties, bērnus, kuru vecāki tiek paņemti. Vēlāk tie, sapulcējušies baros, klīst pa valsti, dažkārt pieaugušie nolīgst viņus pārtikas un citu labumu meklējumiem Rēgu apsēstajos apgabalos, citreiz bāreņi vienkārši ļaujas pašplūsmai un rakņājas atkritumos.
Tāda, lūk, ir mūsu pasaule. Ak vai, kā esam iemanījušies sadzīvot ar šo lāstu. Viņi ir gatavie parazīti upuri gan nenogalina, tomēr izsūc no tā visu dzīvību. Vēl nesen, pirms lielās vētras, viss bija puslīdz ciešami. Ai, kas par vētru tā bija likās, pasaule brakšķ un krakšķ un tūlīt izjuks, neatceros, ka agrāk butu piedzīvojis tādu vētru.
Pēc tam uzkrita migla un neatkāpas četras dienas no vietas, pārklādama visas man zināmās pasaules daļas, neviens nevarēja ceļot. Kad migla izklīda, lielpilsētas jau mudžēja no Rēgiem, to tur bija simtiem un tūkstošiem. Mēs tad aizbēgām kalnos un jūrā, taču šoreiz, ej kurp iedams, glābiņa nebija nekur. Jus jau pašas redzējāt.
Tagad jūsu kārta. Izstāstiet man par savu pasauli, kāpēc to atstājāt un kādēļ ieradāties šeit.
Serafina godprātīgi izstāstīja visu, ko zināja. Joahims bija krietns vīrs, un slēpt no viņa neko nenācās. Viņš vērīgi klausījās, izbrīnā purinādams galvu, un, kad ragana beidza, sacīja:
- Pastāstīju jums par spēku, kas, kā runā, piemīt mūsu filozofiem, par ceļa uz citām pasaulēm atvēršanu. Nu, viens otrs uzskata, ka laiku pa laikam filozofi tīrās izklaidības dēļ durvis atstāj atvērtas; nebūtu brīnums, ja ceļotāji no citām pasaulēm ik pa brīdim šo ceļu uzietu. Kurš tad nezina, ka eņģeļi ceļo no pasaules uz pasauli.