- Eņģeļi? pārjautāja Serafina. Jūs jau viņus pirmīt pieminējāt. Mums par eņģeļiem nekas nav zināms. Kas tie tādi?
Vēlaties dzirdēt par eņģeļiem? pārprasīja Joahims ■ Lorencs. — Lai notiek! Viņi paši sevi sauc, ka stāsta, par bene elim. Dažs labs viņus dēvē arī par Sargiem. Tādas miesas kā mums eņģeļiem nav, viņi ir garīgas būtnes; iespējams, ka fiziskās uzbūves ziņā smalkāki par mums, vieglāki un tīrāki nezinu teikt. Lai nu kā, mēs esam atšķirīgi. Eņģeļi nes vēstis no debesim tāds, lūk, ir viņu aicinājums. Dažkārt redzam tos debesīs ceļā no šīs pasaules uz citu, mirdzošu spīdvaboļu ceļu ceļu, kas vijas augšup. Klusā naktī dzirdama pat spārnu švīkstoņa. Viņu rūpes atšķiras no mūsējām, lai gan senos laikos eņģeļi laidās lejā, slēdza darījumus ar vīriešiem un sievietēm, un, viens otrs teic, sakrustojās ar cilvēkiem.
Reiz pēc niknas vētras uzkrita migla, un es ceļā uz mājām Santeljas pilsētas tuvumā netiku laukā no kalniem. Atradu patvērumu ganu būdiņā līdzās strautam un koku audzei un cauru nakti miglā virs galvas dzirdēju balsis, trauksmes un niknuma pilnus saucienus, arīdzan spārnu plīkšķus tuvāk, nekā jelkad bija gadījies dzirdēt. Pret rītausmu atskanēja bruņotas sadursmes trokšņi bultu švīksti un zobenu šķinda. Neuzdrošinājos iet laukā skatīties, tomēr mani dedzināja ziņkāre, ari bailes. Biju pārbijies kā diegs, ja vēlaties zināt. Kad debesis noskaidrojās, cik jau nu tādā miglā iespējams, riskēju palūkoties laukā un ieraudzīju, ka pie strauta guļ milzīgs, ievainots augums. Pārņēma sajūta, ka redzu to, ko man redzēt neklājas, svētumu. Man bija jānovēršas, un, kad atkal paskatījos, neviena tur vairs nebija.
Toreiz atrados eņģelim tuvāk nekā jelkad. Taču, kā jau pirmīt teicu, viennakt redzējām viņus augstā lidojumā zvaigžņu vidū, ceļā uz Ziemeļpolu, tikpat kā varenu buru kuģu floti… Kaut kas notiek, un mums te, lejā, par to nav ne jausmas. Varbūt tas ir kara sākums. Kādreiz jau debesis karš esot bijis, nu, pirms tūkstošiem gadu, neiedomājami senā pagātnē, tikai nezinu, kā tas beidzās. Iespējams, ka patlaban atkal sācies karš. Tādā gadījumā postījumi būs vērienīgi, bet sekas, kas mūs piemeklēs… Nevaru ne iedomāties.
Tomēr, Joahims turpināja, pieliekdamies, lai pabikstītu ugunskuru, — varbūt beigās viss nebūs tik drūmi, kā man liekas. Var jau gadīties, ka debesu karš no šīs pasaules visus Rēgus aizslaucīs atpakaļ bedrē, no kurienes tie nākuši. Ai, kas par svētlaimi tā būtu! Varētu dzīvot ar pilnu krūti, laimīgi un brīvi no baisas miltrasas!
Lai nu kā, bet Joahima Lorenča skatienā, lūkojoties liesmās, cerību nemanīja. Sejā plaiksnīja gaismas ņirboņa, taču stingro vaibstu izteiksme palika nemainīga viņš izskatījās drūms un noskumis.
Ierunājās Ruta Skādi: Par Ziemeļpolu, ser. Jūs teicāt, ka eņģeļi lidoja uz Ziemeļpolu. Vai zināt, kāpēc viņi turp devās? Vai tieši tur atrodamas debesis?
- Nezinu gan. Neesmu mācīts vīrs, tas jums skaidrs bez teikšanas. Taču mūsu pasaulē ziemeļi, ja tic ļaužu valodām, ir garu mājoklis. Ja eņģeļi pulcētos vienkop, tad dotos tieši turp, un, ja viņi nodomājuši izdarīt triecienu debesīm, tad uzdrošinos apgalvot, ka tieši ziemeļos viņi būvētu cietoksni, no kurienes uzbrukt.
Joahims pacēla skatienu, un raganas sekoja viņa acīm. Zvaigznes šeit bija tādas pašas ka raganu pasaulē Piena Ceļš spoži mirdzēja debesu jumā, neskaitāmas zvaigznes un zvaigznītes mirdzēdamas līdzinājās putekļiem tumsā, spožumā tikpat kā neatpalikdamas no mēness…
- Ser, ierunājās Serafina, vai jums nav gadījies dzirdēt par Putekļiem?
- Putekļiem? Noprotu, ka jūs nedomājat lielceļu putekļus. Nē, nav gadījies. Rau patlaban tur slīd eņģeļu pulks…
Joahims pamaja uz Cuskas zvaigznāju. Un tiešām, kaut kas tur virzījās, smalks mirdzošu butņu spiets. Vienmērīgā, mērķtiecīga lidojuma kā zosis vai gulbji.
Ruta Skādi piecēlās.
- Māsa, viņa uzrunāja Serafinu, pienācis laiks no jums šķirties. Gribu ar eņģeļiem parunāt, lai kādi viņi būtu. Ja eņģeļi ir ceļā pie lorda Ezriela, es viņiem pievienošos. Ja ne, meklēšu ceļu saviem spēkiem. Paldies par sabiedrību, un lai jums labi klājas!
Abas apmainījās skūpstiem, un Ruta Skādi, paņēmusi mākoņpriedes zaru, uzšāvās debesīs. Raganas dēmons Serdži, zilkrūtītis, izsteidzās laukā no tumsas līdz ar viņu.
- Vai lidosim augstu? dēmons-putns jautāja.
- Tik augstu kā mirdzošie lidotāji Čūskas zvaigznājā. Tie, Serdži, lido aši. Ķersim viņus rokā!
Ruta Skādi ar visu dēmonu traucās augšup, laižoties ātrāk par ugunskura dzirkstelēm gaiss caur mākoņpriedes zariņiem švīkstēja vien, raganas melno matu vilnis plīvoja viņai aiz muguras. Uz nelielo ugunskuru bezgalīgajā tumsā, guļošajiem bērniem un kolēģēm raganām Ruta Skādi pat neatskatījās. Šis ceļa posms bija garām, un ari zaigojošās būtnes priekšā nekļuva lielākās; arīdzan skatienu novērst nedrīkstēja, jo milzīgajos zvaigžņu plašumos eņģeļus varēja viegli pazaudēt.
Tad nu Ruta, nenovērsdama skatienu no eņģeļiem, lidoja un maz pamazitēm tuvojās būtnēm, kas raganas acis ieguva aizvien skaidrāku veidolu.
Eņģeļu mirdzums nebija liesmains, bet līdzīgs saules spīdumam, lai kur tie būtu un lai cik melna tumstu nakts. Eņģeļi atgādināja cilvēkus, vienīgi bija spārnoti un daudz slaidāki, un, tā kā tie bija kaili, ragana varēja izšķirt trīs vīriešus un divas sievietes. Spārni aizsākās pie lāpstiņām, bet mugura un krūtis bija spēcīgi muskuļotas. Ruta Skādi brīdi turējās eņģeļiem aiz muguras, vērodama tos un lēsdama viņu spēku: ja nu nonāk līdz cīniņam? Apbruņoti eņģeļi nebija, tomēr bez piepūles lidoja saviem speķiem: ja nonāktu līdz vajāšanai, Rutai, iespējams, klātos plāni.
Visādam gadījumam uzvilkusi loka stiegru, spīgana izrāvās uz priekšu un nu, lidodama plecu pie pleca ar mirdzošajām būtnēm, uzsauca:
Eņģeļi! Piestājiet jel, uzklausiet mani! Es esmu ragana Ruta Skādi un vēlos ar jums parunāt!
Būtnes pagriezās. Milzīgie spārni, palēninot gaitu, sakļāvās, bet ķermeņi slīga zemāk, līdz eņģeļi stāvēja gaisā vertikāli un, spārnus plivinādami, noturēja līdzsvaru. Rutu aplenca pieci milzīgi, nakts tumsā neredzamas saules apblāzmoti silueti.
Ragana, lepna un bezbailīga, sēdēdama mākoņpriedes zarā, spītējot sirdij, kas neparastajā situācijā skrēja kā negudra, pameta skatienu visapkārt, bet viņas dēmons lidinājās turpat blakus, vēlēdamies but raganas ķermeņa siltumā.
Katra būtne-eņģelis pati par sevi bija spilgts indivīds, un tomēr tās bija līdzīgākas cita citai nekā jebkuram cilvēkam, ko Rutai bija gadījies sastapt. Tās vienoja mirdzums izteiksmīga inteliģences un jūtu saspēle, kas šķita pāršalcam visas būtnes vienlaikus. Eņģeļi bija kaili, taču viņu skatiena priekšā Ruta pati jutās kaila tik caururbjošs un pētījošs tas bija.
Tomēr Ruta par sevi nekaunējās un eņģeļu skatienam atbildēja ar lepni paceltu galvu.
- Jūs tātad esat eņģeļi, viņa teica, jeb Sargi vai bene elim. Kurp lidodami?
- Mēs sekojam aicinājumam, eņģelis atbildēja.
Ruta īsti nesaprata, kurš tieši. Viens vai otrs, bet varbūt visi runāja reizē.
- Kas jūs aicina? ragana jautaja.
- Cilvēks.
- Lords Ezriels?