- Kā, kā? Lira nesaprata.
- Pupu mizas! ierunājas meitene. Mana vecmāmiņa teica, ka viņi uzradas tamdēļ, ka cilvēki uzvedās slikti, un Dievs tos atsūtīja, lai mūs sodītu.
- Tava vecmāmiņa neko nezina! teica zēns. Viņai aug bārda, tai tavai vecmāmiņai. īsta kaza, nudien.
- Kas tā par ģildi? Lira nelikās mierā.
- Torre degli Angeli taču zini? prasīja zēns. Nu, akmens tornis pieder Ģildei, un tajā ir slepena vietiņa.
Ģilde tie ir vīri, kas pārzina visvisādas lietas. Filozofiju, alķīmiju un ne to vien. Un tieši viņi ielaida pie mums Rēgus.
- Nav tiesa, iebilda cits zēns. Rēgi ieradas no zvaigznēm.
- Ir gan! Viss notika, lūk, tā: Ģildes vīrs pirms vairākiem gadsimtiem graizīja metālu. Svinu. Grasījās pārvērst to zeltā. Grieza un grieza arvien mazāku, līdz gabals saruka tik niecīgs, ka sīkāk vairs nevarēja sagriezt. Par to nav nekā mazāka. Tik sīks, ka neredz. Taču viņš sagrieza ari to, un paša niecīgāka gabaliņa vidū bija ieslodzīti visi Regi saliekti un salocīti tik cieši, ka vispār neaizņēma vietu. Bet, tiklīdz viņš iegrieza bam! -, šamie izšāvās lauka, un kopš tā laika viņi te ir. Tā, lūk, stāstīja mans paps.
- Vai arī tagad tornī ir kāds Ģildes vīrs? jautāja Lira.
- Nav! Aizbēga projām kā visi pārējie, teica meitene.
- Torni nav neviena. Tur spokojas, piebilda zēns. Tāpēc jau kaķis no turienes iznāca. Mēs tur iekšā neiesim, ne par kadu naudu. No sīkajiem tur neviens nav bijis. Tur ir baisi.
- Ģildes vīri iet iekšā bez bailēm, ierunājās kāds cits.
- Viņiem ir burvju vārdi vai kaut kas tāds. Viņi ir alkatīgi, dzīvo uz nabago ļaužu rēķina, stastija meitene.
- Visus darbus padara nabagie, bet Ģildes viri dzīvo dīkā.
- Bet tagad tornī taču neviena nav? pārprasīja Lira.
- Neviena pieaugušā?
- Visā pilsētā nav, ne tikai tornī!
- Viņi jau neuzdrošinās, tā gan.
Bet Lira taču bija redzējusi torni jaunekli! Viņa par to nešaubījās. Un arī bērni runāja ka rūdīti meļi Lira, pati būdama mele, uzreiz saprata bērni mānījās.
Te pēkšņi meitenei ienāca prātā mazais Paolo viņš taču izrunājās, ka viņiem ar Andželiku ir vecākais brālis Tulio, kas arī uzturas pilsētā, bet Andželika puisēnu apklusināja… Vai jauneklis torni būtu viņu brālis?
Atstājusi bērnus lai velk savus braucamos drošā vietā un minas atpakaļ krastā -, Lira iegāja uzvārīt kafiju un paskatīties, vai Vils nav pamodies, taču zēns vēl gulēja ar kamolā savilkušos kaķi kājgalī. Lira dega nepacietībā vēlreiz satikt zinātnieci, tāpēc, uzrakstījusi zīmīti, viņa nolika to uz grīdas blakus Vila gultai un, paņēmusi mugursomu, devās meklēt logu.
Lira izvēlējās ceļu cauri nelielam skvēram, kurā viņi bija aizvadītajā vakarā. Patlaban tas bija tukšs, saules gaisma lāsmoja uz senā torņa, atkladama neskaidrus grebumus uz sienas līdzās durvīm cilvēkiem līdzīgas būtnes ar sakļautiem spārniem, kuru sejas izteiksmi gadsimtiem bija drumstalojuši laika apstākļi, taču kaut kas šajos klusējošajos stāvos pauda varenību, līdzjūtību un garīgu spēku.
- Eņģeļi, ierunājās Panteleimons-sienāzis viņai uz pleca.
- Vai tik nebūs Rēgi, teica Lira.
- Nē! Viņi runāja par kaut kādiem angeli, dēmons uzstāja, varu derēt, ka tie ir eņģeļi.
- Vai ieiesim?
Viņi pacēla skatienu uz milzīgajām ozolkoka durvīm ar melnām, greznām eņģēm. Pusducis pakāpienu, kas veda uz tām, bija pamatīgi nostaigāti, un durvis stāvēja viegli pavērtas. Nekas nekavēja Liru tur ieiet, vienīgi pašas bailes.
Uztipinājusi augšā pa kāpnēm, Lira ielūkojās atvērto durvju spraugā. Viss, ko viņa tumsā varēja saskatīt, bija akmens plāksnēm izklāta zāle, un arī no tās viņa neredzēja pārāk daudz, tikmēr Panteleimons nobažījies plivinājās Lirai uz pleca tieši kā Džordanas koledžas kapenēs, kad viņa dzina jokus ar galvaskausiem, vienīgi šoreiz Lira bija mazliet gudrāka. Šeit kaut kas nebija lāgā. Noskrējusi lejā pa kāpnēm, viņa metās laukā no skvēra projām uz saules pielieto palmu bulvāri. Pārliecinājusies, ka neviens neredz, Lira nekavēdamas iekapa pa logu tieši Vila Oksfordā.
Jau pēc četrdesmit minūtēm Lira, izstrīdējusies ar durvju sargu, atkal iegāja fizikas nodaļā un šoreiz viņai rokā bija trumpis.
- Jums tikai jāpajautā doktorei Malonei, Lira saldā balstiņā čiepstēja. Vairāk nekas nav vajadzīgs, pajautājiet viņai. Viņa jums pateiks.
Sargs pievērsās tālrunim, un Lira līdzjūtīgi noskatījās, kā viņš spiež taustiņus un runā klausulē. Viņam nebija pat kārtīgas būdiņas, kur sēdēt, kā pieklātos īstā Oksfordas koledžā, tikai milzīga koka lete tikpat kā veikalā.
- Labi, pagriezies teica sargs. Viņa saka, lai kāp augšā. Pielūko, citur nekur neej!
- Neiešu, nē! Lira liekuļotā kautrībā atbildēja -, krietna meitenīte, kas dara, ko viņai liek.
Kāpņu galā Liru tomēr gaidīja pārsteigums kad viņa gāja gar durvīm ar sievietes simbolu, tās pavērās, un doktore Malone klusēdama ar rokas mājienu aicināja viņu iekšā.
Lira samulsusi iegāja. Tā nebija laboratorija, bet tualete, turklāt doktore Malone izskatījās satraukta.
Zinātniece ierunājās: Lira, laboratorijā ir svešinieki policisti vai kas tamlīdzīgs -, viņi zina, ka tu vakar biji pie manis. Nevaru iedomāties, kas šiem vajadzīgs, bet man tas nepatīk. Kas īsti notiek?
- No kurienes viņiem zināms, ka biju pie jums?
- Nav ne jausmas! Tavu vārdu viņi neminēja, taču zinu, kuru ar to domāja…
- Nekas. Varu taču samelot. Tik vien tā darba.
- Bet kas notiek?
Ārpusē gaiteni atskanēja sievietes balss: Doktore Malone? Vai bērnu satikāt?
- Jā, doktore Malone atsaucās. Es tikai parādīju, kur ir tualete…
Kas tur ko uztraukties Lira nodomāja, bet varbūt viņa nebija radusi pie briesmām.
Sieviete gaitenī bija jauna un visai smalki ģērbusies un, kad Lira iznāca laukā, centās smaidīt, tomēr viņas acis palika skarbas un aizdomu pilnas.
- Sveika! sieviete teica. Tu esi Lira, vai ne?
- Ja. Bet kā sauc jūs?
- Es esmu seržante Kliforde. Nāc man līdzi!
Lira nodomāja: "Tai nu gan ir aknas izrīkojas kā personīgajā laboratorijā," tomēr lēnprātīgi pamāja. Vienubrīd negaidot uzplaiksnīja nožēla. Lira labi zināja, ka nevajadzēja šurp nākt, zināja, ko no viņas gaida aletiometrs ne jau to, ko viņa dara tagad. Šaubīdamās Lira apstājas durvīs.
Istabā jau bija spēcīgs gara auguma vīrietis ar baltām uzacīm. Lira zināja, kā izskatās zinātnieki, un no atnācējiem zinātnieks nebija ne viens, ne otrs.
- Ienāc, atkārtoja seržante Kliforde. Nebaidies! Tas ir inspektors Valterss.
- Sveika, Lira! teica vīrietis. Uzzināju par tevi no doktores Malones. Gribu ar tevi iepazīties, uzdot dažus jautājumus, ja tev nav iebildumu.
- Kas tie par jautājumiem? prasīja Lira.
- Nekas sarežģīts, vīrietis smaidot teica. Nāc, apsēdies, Lira!
Viņš pastūma krēslu uz meitenes pusi. Lira piesardzīgi apsēdās, dzirdēdama, ka durvis aizveras. Doktore Malone tepat vien bija. Panteleimons circeņa veidolā Liras kabatā uztraucās meitene juta viņu sev pie krūtīm, cerēdama, ka trīsas no ārpuses nav redzamas. Domās viņa centās dēmonu mierināt.
- Lira, no kurienes tu ieradies? inspektors Valterss jautāja.
Ja teiks, ka no Oksfordas, to var viegli pārbaudīt. Teikt, ka no citas pasaules, arī nevar uzreiz gribēs zināt vairāk. Prātā ienāca vienīgais vietas nosaukums, ko vēl viņa šajā pasaulē zināja vieta, no kurienes nāca Vils.