- No Vinčestras, Lira atbildēja.
- Lira, vai tu piedzīvoji kauju? jautāja inspektors. No kurienes šie nobrāzumi? Viena švīka uz vaiga, otra uz kājas vai kāds tevi iekaustīja?
- Nē, atbildēja Lira.
- Vai skolā tu ej, Lira?
- Jā. Reizēm, meitene atbildēja.
- Vai šodien skolā nav jābūt?
Lira neatbildēja. Metās aizvien neomuligāk. Meitene pameta skatienu uz doktori Maloni zinātnieces seja bija saspringta un nelaimīga.
- Es tikai atnācu satikties ar doktori Maloni, Lira teica.
- Lira, tu esi apmetusies Oksfordā? Kur tieši?
- Pie dažiem cilvēkiem, meitene atbildēja, nu, draugiem.
- Kāda ir viņu adrese?
- īsti nezinu, kā to vietu sauc. Atrast varu viegli, bet ielas nosaukumu gan neatceros.
- Kas tie par cilvēkiem?
- Mana tēva draugi, Lira teica.
- Labi, skaidrs. Kā tu uzzināji par doktori Maloni?
- Mans tēvs ir fiziķis un viņu pazīst.
Nu jau daudz vieglāk, meitene nodomāja. Viņa jau sāka iejusties, meli plūda vieglāk.
- Un viņa tev rādīja, tieši pie kā strādā, vai ne?
- Jā. Iekārtu ar ekrānu… Jā, to visu.
- Tevi tādas lietas interesē, vai ne? Zinātne un tamlīdzīgi?
- Jā. īpaši fizika.
- Kad izaugsi, kļūsi fiziķe?
Šads jautājums bija pelnījis neizteiksmīgu skatienu, un tādu vīrietis arī saņēma. Tomēr viņš neapjuka. Gaišās acis uzmeta īsu mirkli jaunajai sievietei un pēc tam atgriezās pie Liras.
- Vai tas, ko doktore Malone parādīja, tevi nepārsteidza?
- Nu, zināmā mērā jā, taču kaut ko tādu jau es gaidīju.
- Pateicoties tēvam?
- Jā. Tāpēc, ka viņš pēta tos pašus jautājumus.
- Jā, tiešām. Vai tu pati to visu saproti?
- Šo to.
- Tātad tavs tēvs peta tumšo matēriju? -Jā.
- Vai viņš ir ticis tikpat tālu kā doktore Malone?
- Tieši tā ne. Dažās jomās viņam sokas labāk, bet iekārtas ar burtiem uz ekrāna tās gan viņam nav.
- Vai arī Vils apmeties pie taviem draugiem?
- Jā, viņš…
Un tad Lira apklusa. Jo saprata, ka pieļāvusi liktenīgu kļūdu.
Arī viņi apķērās un acumirklī pielēca kājās, lai Liru aizturētu, tomēr neizprotamā kārtā ceļā gadījās doktore Malone; seržante paklupa un nokrita, nosprostodama ceļu inspektoram. Lirai neko vairāk nevajadzēja — viņa izmetās laukā, aizcirzdama aiz sevis durvis, un, cik atri vien varēdama, noskrēja lejā pa kāpnēm.
Durvīs parādījās divi vīri baltos virsvalkos. Lira viņiem uzgrūdās, bet Panteleimons pēkšņi kļuva par vārnu, kas tagad ķērkdama sita spārnus. Viņš tā pārsteidza vīrus, ka tiem nācās steigšus spert soli atpakaļ. Tikmēr Lira, izrāvusies no tvēriena, noskrēja pēdējo kāpņu posmu un iemetās vestibilā brīdī, kad sargs, nolicis klausuli, slampāja savā aizgaldā, kliegdams: Klau! Stāvi! Tu!
Taču letes durvis atradās viņā galā, sargs nepaspēja iznākt un Liru satvert, un nu viņa jau bija pie virpuļdurvīm.
Meitenei aiz muguras atvērās lifta durvis, un pa tam izskrēja baltmatis tik ātrs, tik spēcīgs…
Bet Liras priekšā durvis neatvērās! Panteleimons uzbrēca: Mēs grūžam uz nepareizo pusi!
Izbīlī iekliegdamās, Lira metās otrajā nodalījumā, ar savu niecīgo svaru spiezdamās pret smago stiklu, gribēdama durvis atvērt, un paspēja tās iekustināt pēdējā brīdī, tādējādi izvairīdamās no durvju sarga tvēriena, kas nu gadījās taisni ceļā baltmatim. Galu galā Lira tika cauri sveikā un aizlaidās, bet abi vajātāji sāka noskaidrot attiecības.
Lira dragāja pāri ceļam, nelikdamās ne zinis par mašīnām, bremzēm, riepu kaukšanu, pēc tam metās spraugā starp garajām ēkām, tad atkal pāri ceļam ar mašīnām, kas traucās abos virzienos, taču viņa bija veikla un izlocījās starp velosipēdiem, bet baltmatis tikmēr neatlaidīgi mina uz papēžiem ai, cik baisi!
Dārzā iekšā — pāri žogam cauri krūmiem Panteleimons viegli švīkstēja Lirai virs galvas, uzsaukdams, kur tieši jāiet. Lira sarāvās čokurā aiz ogļu kastes, un baltmatainā vīrieša soļi aiztraucās garām; elsot viņš neelsoja viņš bija tik ātrs, tik trenēts -, bet Panteleimons tikai izrīkoja: Tagad atpakaļ atpakaļ uz ceļa…
Lira, pametusi slēptuvi, metās atkal pāri zālienam, arā pa dārza vārtiem, atpakaļ uz Benberijas ceļa brīvajiem laukumiem, jau atkal izlocīdamās šķērsoja to, un kārtējo reizi uz šosejas kauca riepas, bet nu jau viņa dieba augšā pa Norhemas dārziem, klusu, koku alejas ieskautu ceļu un gar Viktorijas laikmeta ēkām parka tuvumā.
Lira apstājās ievilkt elpu. Kāda dārza priekša stiepās garš dzīvžogs ar zemu mūri pakājē, meitene tagad tur notupās, cieši pieplūkdama ligustram [7] .
- Viņa mums izpalīdzēja! ierunājās Panteleimons. Doktore Malone aizšķērsoja ceļu. Viņa ir mūsējā, nevis viņu pusē.
-Ai, Pan, Lira atsaucās, — negribētos to stāstīt Vilam man vajadzēja piesargāties…
- Nevajadzēja iet, dēmons skarbi piebalsoja.
- Es zinu. Arī tas…
Taču Lira nepaguva sevi sabārt, jo Panteleimons, uzspurdzis viņai uz pleca, sacīja: Piesargies, tev aiz muguras… — un, acumirklī kļuvis par circeni, atkal ienira Liras kabatā.
Meitene sastinga, grasīdamās kuru katru brīdi mesties projām, bet tad ieraudzīja milzīgu, tumšzilu automašīnu, kas klusītēm slīdēja viņai blakus gar ietves malu.
Lirai gribējās mesties uz visam četrām debespusem, taču nolaidās mašīnas loga stikls un tajā parādījās pazīstama seja.
- Lizij, teica muzejā satiktais vecais vīrs. Cik jauki atkal jūs sastapt! Varbūt varu jūs kaut kur aizvest?
Atvēris mašīnas durvis, vīrs pavirzījās, atbrīvodams vietu sev līdzās. Panteleimons caur plāno katunu knieba Lirai krūtīs, taču meitene, sagrabusi mugursomu, nevilcinādamās iekāpa, un vīrs pārliecās pār viņu, lai aizvērtu mašīnas durvis.
- Izskatās, ka jūs steidzaties, viņš sacīja. Kurp vēlaties braukt?
- Uz Sammertaunu, ludzu, Lira atbildēja.
Šoferim galvā bija cepure ar nagu. Mašīnā viss likās
gluds, mīksts un izturīgs, un slēgtajā telpā vecā vīra odekolona smarža šķita sevišķi spēcīga. Automašīna, atrāvusies no ielas malas, pavisam nedzirdami izkustējās no vietas.
- Kā ar jūsu iecerēm, Lizij? vecais vīrs jautāja. Vai uzzinājāt ko jaunu par galvaskausiem?
- Jā, Lira atbildēja, pagriezdamās un pamezdama skatienu pa sānlogu. Baltmataino vīrieti tuvumā nemanīja. Izdevās! Nu viņš vairs Lirai klāt netiks, tagad, kad viņa sēž lepnā mašīnā, drošībā, līdzās naudasmaisam. Lira juta, ka aiz lielas sajūsmas sāk žagoties.
- Ievācu šādas tādas ziņas, vecais vīrs turpināja. Mans draugs antropologs saka, ka viņu kolekcijā līdzās jau izstādītajiem parādījušies vēl daži eksemplāri. Daži no tiem ir sevišķi seni. Vai zināt, neandertālieši.
- Jā, es arī par to dzirdēju, Lira teica, pat nenojauzdama, par ko vecais virs runā.
- Un kā klājas draudzenei?
- Kādai draudzenei? Lira uztraucās. Vai tiešam viņa būtu izpļāpājusies arī par Viļu?
- Pie kuras tu apmeties.
-Ak viņai. Lieliski, paldies.
- Ar ko viņa nodarbojas? Arheoloģe?
-Ak… Viņa ir fiziķe. Pētī tumšo matēriju, vēl gluži neattapusies, izmeta Lira. Melot šai pasaulē, kā izrādās, nebija tik viegli, kā sākumā likās. Liru urdīja ne tas vien vecais vīrs šķita pazīstams kaut kādā senā, aizmirstā sakarībā, un Lira nespēja izskaitļot, tieši kādā.