- Tumšo matēriju? viņš pārjautāja. Cik aizraujoši! Šorīt Times slejās manīju rakstu par to. Visums ir pilns ar šo noslēpumaino parādību, un neviens nezina, kas tā īsti ir. Jūsu draudzene ir tikusi tai uz pēdām, vai ne?
- Jā. Viņai par to daudz kas zināms.
- Bet ko jūs pati domājat darīt nākotnē, Lizij? Arī pievērsīsieties fizikai?
- Varētu jau, atbildēja Lira, tas atkarīgs no vairākiem apstākļiem.
Šoferis, viegli nokāsējies, samazināja ātrumu.
- Nu, esam jau Sammertaunā, sacīja vecais vīrs. Kur jūs vēlētos izkāpt?
- Ak, tepat aiz veikaliem, tālāk varu aiziet kājām, teica Lira. Paldies!
- Iegriez pa kreisi Dienvidu parādē, tad mazliet pievelc uz labo pusi. Vai spēsi, Alan? teica vecais vīrs.
- Miera vējos, ser, šoferis atbildēja.
Minūti vēlāk mašīna klusītēm apstājās pie publiskās bibliotēkas. Vecais vīrs savā pusē turēja atvērtas durvis tā nu Lirai nācās rāpties pari viņa ceļiem, lai tiktu laukā. Vienas bija daudz, taču Liru parņēma ērmota sajūta, negribējās vīram pieskarties, lai cik jauks viņš bija.
- Neaizmirstiet mugursomu, virs, to pasniegdams, teica.
- Paldies! Lira pateicās.
- Ceru, ka vēl tiksimies, Lizij, vecais vīrs atvadījās. Pasveiciniet no manis savu draudzeni!
- Uz redzēšanos! Lira atvadījusies palika stāvam uz ietves, kamēr mašīna nogriezās gar stūri un pazuda skatienam, un tikai tad devās uz skābaržu pusi. Meitenei bija nelāga nojauta par baltmataino vīru, tāpēc viņa gribēja izjautāt aletiometru.
Vils pārlasīja tēva vēstules. Sēdēdams uz terases (tālumā skanēja bērnu klaigas, viņi nira ostas grīvā), zēns lasīja skaidro rokrakstu uz gaisa pasta zīdpapīra lapām, mēģinādams iztēloties vīru, kas raksta vēstuli, atkal un atkal atgriezdamies pie rindām, kur bija minēts mazulis, proti, Vils.
Kaut kur tuvumā nodipēja Liras ašie soļi. Iebāzis vēstules kabatā, Vils piecēlās, un tai pašā brīdi Lira bija klāt niknu skatienu, ar Panteleimonu mežonīgi ņurdoša kaķa veidolā, pārlieku apjukušu, lai slēptos. Lira, kas raudāja reti, patlaban sirdīgi šņukstēja un, krūtīm cilājoties, grieza zobus, tad metās pie Vila un kliegdama satvēra viņu aiz rokām: Nogalini viņu! Nogalini viņu! Gribu, lai viņš mirst! Ak, kaut šeit būtu Joreks ai, Vil, esmu rīkojusies aplam un gauži nožēloju…
- Kas? Kas noticis?
- Tas vecis ir tikai nelietīgs zaglis viņš to nozaga, Vil! Nozaga manu aletiometru! Tas smirdīgais vecis lepnajā uzvalkā un ar kalpu pie mašīnas stūres ai, šorīt esmu savārījusi tādu putru ai, es…
Lira šņukstēja tik izmisīgi, ka Vilam šķita te nu tiešām sirdis var lūzt, un meitenes sirds patlaban arī lūza vaimanādama un drebēdama viņa nokrita zemē, bet Panteleimons līdzās kļuva par vilku un, pavisam izmisis, gaudoja.
Tālumā, ūdens otrā pusē, bērni, rokām pieseguši acis, lūkojās šurp viņi gribēja redzēt, kas notiek. Apsēdies blakus Lirai, Vils meiteni sapurināja aiz pleca.
- Beidz! Beidz vienreiz raudāt! viņš mierināja. Sāc no sākuma! Kas par veci? Kas notika?
- Tu būsi ļoti dusmīgs — apsolīju par tevi neizpļāpāties, apsolīju, bet tagad… Lira šņukstēja, tikmēr Panteleimons, kļuvis par lempīgu kucēnu ar nolaistām ausīm, luncināja asti zemodamies un likņādams; un Vilam kļuva skaidrs, ka tā izpaužas Liras kauns par savu rīcību, ka viņa nespēj izstāstīt, kas noticis, tāpēc viņš uzrunāja dēmonu.
- Kas notika? Pasaki man, viņš lūdza.
Panteleimons atbildēja: Devāmies pie zinātnieces, un
mums priekšā bija sveši cilvēki vīrietis un sieviete. Viņi mūs apmuļķoja izprašņāja bez sava gala un tad pajautāja par tevi ieskrējušies mēs izpļāpājām, ka tevi pazīstam, un pēc tam aizbēgām…
Lira, paslēpusi seju rokās, spieda galvu pie ietves. Panteleimons zibenīgi mainījās, kļūdams par suni, putnu, kaķi, tad sniegbaltu sermuliņu.
- Ka tas vīrs izskatījās? Vils prasīja.
- Milzīgs, Lira apslāpētā balsī teica, spēcīgs kā reti kurš, gaišām acīm…
- Vai viņš redzēja, ka tu atgriezies pa logu?
- Nē, taču…
- Labi, bet tad jau viņš nezina, ka mēs te esam.
- Bet aletiometrs! strauji uzsliedamās sēdus, meitene iesaucās. Viņas sāpēs savilkta seja līdzinājās sengrieķu teātra maskai.
- Labi, teica Vils. Stāsti visu pēc kārtas!
Šņukstēdama un zobus klabinādama, Lira stāstīja par
notikušo: kā vecais vīrs iepriekšējā dienā novērojis viņu muzejā lietojam aletiometru, ka šodien apturējis mašīnu un viņa tāpēc varējusi aizbēgt no bālā vīra, kā mašīna piestājusi ceļa pusē, kurā, viņai izkāpjot, būtu jāraušas vīram pāri, un cik veikli viņš, pasniedzot mugursomu, jādomā, paķēris aletiometru…
Vils redzēja, cik satriekta ir meitene, taču nesaprata, kāpēc viņai jājūtas tik vainīgai. Un tad Lira pateica: Un vēl, Vil, lūdzu, esmu rīkojusies draņķīgi. Aletiometrs taču brīdināja, lai metu mieru Putekļu meklēšanai, ka jāpalīdz tev. Jāpalīdz tev atrast tēvu. Un ar aletiometra palīdzību es to varētu, varētu tevi turp aizvest, lai kur arī viņš būtu. Bet es jau neklausījos. Darīju, kas iešāvās prātā, man nevajadzēja…
Vils bija redzējis, kā Lira darbojas ar ierīci, zināja, ka šādi var tikt pie patiesības. Viņš novērsās. Lira sagrāba zēnu aiz rokas locītavas, bet viņš izrāvās un gaja uz udensmalu. Ostā jau atkal rotaļājās bērni. Lira, pieskrējusi Vilam klāt, teica: Vil, man tik ļoti žēl…
- Kāda jēga? Man vienalga, žēl tev vai ne. Tu to izdarīji!
- Bet, Vil, mums jāpalīdz, tev man un man tev, jo neviena cita jau mums nav!
- Nezinu, kādā veidā.
- Es arī nezinu, bet… Lira aprāvās pusvārdā, un viņas acīs atgriezās gaisma.
Pagriezusies viņa metās pie mugursomas, kas bija pamesta uz ietves, un drudžaini sāka pa to rakņāties.
- Es zinu, kas viņš ir! Un kur dzīvo! Skaties! Lira teica, paceldama šauru papīra karti. Viņš man to iedeva muzejā. Mēs varam aiziet un dabūt aletiometru!
Vils, paņēmis karti, izlasīja:
Sers Čārlzs Letroms; CBE [8] laimfīldhausa Oldhedingtona Oksforda
- Viņš ir sers, Vils teica. Bruņinieks. Tas nozīmē, ka cilvēki nedomājot ticēs viņam, nevis mums. Ko tu no manis īsti gribi? Lai eju uz policiju? Policija taču mani meklē! Un, ja vakar vēl ne, tad šodien noteikti. Savukārt, ja iesi tu, viņi taču tagad zina, kas tu esi, un zina, ka pazīsti mani, tāpēc arī tas neiet cauri.
- Mēs varētu aletiometru nozagt. Aiziet uz viņa mājām un nozagt. Es zinu, kur atrodas Hedingtona, manā Oksfordā arī ir Hedingtona. Tas nav tālu. Pa stundu varētu mierīgi aiziet.
- Tu nu gan esi stulba!
- Joreks Bērnisons taisnā ceļā dotos turp un norautu šim galvu. Ai, kaut nu viņš būtu šeit! Viņš gan…
Tomēr Lira pieklusa. Pietika Vilam uzmest skatienu meitenei, un viņai visa dūša saskrēja papēžos. Tieši tāpat Lira justos, ja viņai šādu skatienu veltītu bruņotais lācis, Vila acīs, lai cik jauniņš viņš bija, vīdēja kaut kas no Joreka.
- Neko stulbāku neesmu dzirdējis, Vils teica. Tev liekas, ka mēs varam tā vienkārši aiziet pie viņa uz mājām un aletiometru nozagt? Padomā labi! Ja viņš ir bagāts virs, mājā noteikti ievilktas visneiedomājamākās pretielaušanās signalizācijas, ies vaļā zvani, īpašas slēdzenes un gaismas ar infrasarkaniem automātiskajiem slēdžiem…
- Man tas ir kas jauns, atzinās Lira. Mūsu pasaulē nekā tamlīdzīga nav. No kurienes lai es to zinātu, Vil…