- Labi, bet nu apdoma to ar skaidru galvu: viņam ir liela māja, kur aletiometru paslēpt, un cik ilgu laiku vajadzēs kramplauzim, lai izskatītu katru trauku skapi un atvilktni, slēptuvi katrā nama stūrī? Tie vīri, kas atnāca uz mūsmājām, varēja rakņāties stundām, tomēr meklēto neatrada. Nešaubos, ka viņa nams ir krietni plašāks par manējo. Un gan jau ir arī seifs. Tātad, ja arī tur iezagsimies, necik tālu netiksim, kad jau būs klāt policija.
Lira nokāra galvu. Ko tur lai saka.
- Kas tad mums atliek? viņa jautāja.
Vils neatbildēja. Nu, protams, mums. Tagad viņš ar Liru ir saistīts, gribi to vai negribi.
Vils aizsoļoja lidz krasta līnijai, tad atpakaļ uz terasi un atkal līdz ūdenim. Sasita plaukstas, cenzdamies rast atbildi, taču atbildes nebija, un viņš dusmīgi papurināja galvu.
- Neatliek nekas cits… kā doties turp, Vils beigās teica. Jāiet un ar viņu jātiekas. Tavai zinātniecei lūgt palīdzību nevar, ja jau pie viņas bijusi policija. Gan jau viņa vairāk tic šiem nekā mums. Iekļuvuši mājā, vismaz apskatīsim galvenās telpas. Tas būs pirmais solis.
Nebildis vairs ne vārda, Vils iegāja istabā, kur bija gulējis, un pabāza vēstules zem spilvena. Gadījumā, ja viņus ar Liru pieķers, kaut tik labuma, ka tas nenonāks svešās rokās.
Lira gaidīja uz terases kopā ar Panteleimonu, kas sēdēja meitenei uz pleca spāres veidolā. Viņa izskatījās jau priecīgāka.
Mēs to šā vai tā dabūsim atpakaļ, Lira teica, man ir tāda nojauta.
Vils neteica neko. Viņi devās uz gaisa loga pusi.
Ejot līdz Hedingtonai kājām, aizritēja pusotra stunda. Lira rādija ceļu, vairīdamās no pilsētas centra, bet Vils, neteikdams ne vārda, modri vēroja apkārtni. Pat Arktikā, ceļā uz Bolvangaru, Lirai bija vieglāk toreiz līdzās bija ģiptieši un Joreks Bērnisons -, un tundrā, lai arī tā bija briesmu pilna, sastopot briesmas vaigā, tu tās atpazini. Šeit, pilsētā, kas it kā bija Liras pilsēta un tomēr ne, briesmas varēja šķist draudzīgas, nodevība smaidīja un saldi smaržoja; un, lai arī neviens negrasījās nedz Liru nogalināt, nedz ari šķirt no Panteleimona, viņi bija nolaupījuši viņas vienīgo gidu. Bez aletiometra Lira bija… tikai maza, pazudusi meitene…
Laimfīldhausa bija silta medus krāsā, un puse no nama fasādes bija noaugusi ar vīteņaugiem. No vienas puses māju ieskāva plašs, labi kopts dārzs ar krūmu aleju un grantsceliņu, kas aizlocījās līdz pat parādes durvīm. Rolsroiss stāvēja novietots divdurvju garāžas priekšā pa kreisi. Vils ievēroja, ka viss te izstaro bagatību un spēku, tadu kā neoficiāli iedibinātu pārākumu, ko daži augstākās sabiedrības angļi vēl aizvien uzskata par pašsaprotamu. Kaut kas šajā ainā lika zēnam sakost zobus, viņš pats nezināja, kas īsti, līdz pēkšņi atcerējās notikumu no agras bērnības. Māte bija viņu paņēmusi lidzi uz māju, kas kaut kādā veidā atgādinaja šo, abi bija uzģērbuši labākās dranas, Vilam bija priekšzīmīgi jāuzvedas, un divi veci cilvēki — vīrietis un sieviete — māti saraudināja. Kad viņi abi māju atstāja, māte joprojām raudāja…
Lira pamanija, ka Vils, strauji elpodams, sažņaudz dūres, un meitenei pietika prāta neizprašņat tas attiecās tikai uz Viļu, uz viņu ne. Vils dziļi ievilka elpu.
- Labi, viņš sacīja, tagad laikam varētu mēģināt.
Vils devās pa piebraucamo ceļu uz priekšu, un Lira sekoja viņam cieši aiz muguras. Abi jutās pavisam neaizsargāti.
Pie durvīm karājās senlaicīga zvana aukla līdzīga kā Liras pasaulē. Vils nezinaja, ko ar to iesākt, kamēr Lira viņam neparādīja. Kad viņi auklu parāva, dziļi mājas iekšienē nošķindēja zvans.
Durvis atvēra tas pats kalps, kas vadīja limuzīnu, vienīgi šoreiz bez cepures. Viņš uzmeta skatienu Vilam, tad Lirai, un viņa sejai pārslīdēja tada kā ēna.
- Mēs gribam satikt seru Čārlzu Letromu, Vils iesāka.
Zods viņam izslējās tāpat kā iepriekšēja naktī, runājot
ar bērniem, kas pie torņa mētāja akmeņus. Kalps pamāja.
- Uzgaidiet šeit, viņš sacīja. Pateikšu seram Čārlzam.
Durvis aizvērās. Tās bija pamatīgas ozolkoka durvis ar divām smagām slēdzenēm un bultām augšā un lejā. Vilam gan likās, ka neviens prātīgs kramplauzis ar parādes durvīm nesāks. Turklāt mājas priekšā rēgojās labi saskatāms signalizācijas zvans, vēl ari milzīgi prožektori pie katra stūra. Tā ka nav ko domāt, ka varēs piekļūt aletiometram par ielaušanos jāaizmirst.
Durvīm tuvojās stingri soļi, tās atvērās, un Vils ielūkojās tieši sejā vīram, kam bija bezgala daudz, bet gribējās vēl, kas bija nesatricināmi rāms, mierīgs un varens, nebūt nejuzdamies vainīgs vai sakaunējies.
Juzdams, ka Lira līdzās kļūst nepacietīga un dusmīga, Vils aši nobēra: Atvainojiet, bet Lira domā, ka pirms dažam stundām, kad jūs viņu paņēmāt automašīnā, viņa tur kaut ko nejauši atstajusi.
- Lira? Es nekādu Liru nepazīstu. Cik neparasts vārds! Es pazīstu bērnu, vārda Lizija. Un kas būtu jūs?
Domās lamādams sevi par aizmāršu, Vils teica: Esmu viņas brālis. Marks.
- Skaidrs. Sveicināta, Lizij jeb Lira. Lūdzu, nāciet iekšā!
Vīrs pakāpās sāņus. Ne Vils, ne Lira to īsti negaidīja, un
nu abi nedrošā gaitā iegāja namā. Vestibilā valdīja puskrēsla, smaržoja pēc bišu vaska un puķēm. Kur vien paskaties, visas virsmas nopulētas un tīras, pie sienas sarkankoka skapītī rindojās smalkas porcelānā figūriņas. Dziļāk telpā Vils manīja kalpu, kā gaidām, ka viņu pasauks.
- Iesim uz manu kabinetu, — sers Čārlzs aicināja, atvērdams citas durvis, kas veda laukā no vestibila.
Vecais vīrs bija pieklājīgs, pat viesmīlīgs, tomēr kaut kas viņa uzvedībā lika Vilam saglabāt modrību. Kabinets šķita plašs un ērts, te iederējās cigāri un ādas klubkrēsli, pieblīvēts grāmatplauktiem, gleznām, medību trofejām. Telpā rindojās trīs četras stikla vitrīnas ar antīkiem pētniecības rīkiem misiņa mikroskopiem, zaļu drānu pārklātiem teleskopiem, sekstantiem, kompasiem; skaidrs bez vārdiem aletiometru bija iekārojis kolekcionārs.
- Apsēdieties, sers Čārlzs aicināja, pamādams uz ādas dīvānu. Pats apsēdies krēslā aiz rakstāmgalda, vīrs turpināja: Nu? Kas jums būtu man sakāms?
- Jūs nozagāt, Lira dedzīgi iesāka, taču Vils uzmeta meitenei izteiksmīgu skatienu, un viņa apklusa.
- Lira domā, ka jūsu mašīnā kaut ko atstājusi, Vils jau atkal teica. Atnācām tam pakaļ.
- Vai jūs runājat par šo priekšmetu? sers Čārlzs jautāja, izceldams no galda atvilktnes samta vīstokli. Lira piecēlās. Virs par meiteni nelikās ne zinis un attina drānu, atklādams aletiometru visā tā zelta cēlumā.
- Jā! Lirai izlauzās, un viņa jau pastiepās, lai aletiometru paņemtu.
Taču virs aizvēra plaukstu. Rakstāmgalds bija plats, un Lira nevarēja līdz tai aizsniegties. Pirms meitene paspēja kaut ko uzsākt, vīrs, apsviedies riņķī, ievietoja aletiometru stikla vitrīnā un, to aizslēdzis, iebāza atslēgu vestes kabatā.
- Bet tas jau nepieder jums, Lizij, viņš teica. Vai Lira, ja tas ir jūsu vārds.
- Tas ir mans aletiometrs! Manējais!
Sers Čārlzs sērīgi, nopietni papurināja galvu, kā pārmezdams Lirai un juzdams viņai līdzi, vienlaikus likdams manīt, ka šādi rīkojas viņas pašas laba.
- Man ir pamats domāt, ka par to var šaubīties, vecais vīrs teica.
- Bet tas taču pieder viņai! iebilda Vils. Patiešām! Viņa man to rādīja! Es zinu, ka tas ir viņas!
- Ziniet, man liekas, ka tas jums vēl jāpierāda, sers Čārlzs turpināja. Man pašam nekas nav jāpierāda, priekšmets atrodas manā īpašumā. Pats par sevi saprotams, ka tas pieder man. Tāpat kā visi pārējie manas kolekcijas eksponāti. Lira, man jāsaka, ka jūtos pārsteigts, atklājot, ka esat tik negodīga…