- Es neesmu negodīga! izsaucās Lira.
-Ai, esat gan! Teicāt, ka jūs sauc Lizija. Tagad uzzinu, ka jums ir cits vārds. Atklāti sakot, jums nav cerību kādam iestāstīt, ka tik vērtīgs priekšmets ir jūsējais. Ziniet ko? Izsauksim policiju!
Sers Čārlzs pagrieza galvu, lai pasauktu kalpu.
- Nē, pagaidiet! pirms vecais virs paspēja bilst kaut vārdu, iesaucas Vils, bet Lira tikmēr apskrēja ap rakstāmgaldu, un rokās viņai pēkšņi uzradās Panteleimons ņurdošs meža kaķis, kas, zobus atiezis, šņaca uz veco viru. Sers Čārlzs, ieraudzījis negaidīti parādījušos dēmonu, samirkšķinaja acis, taču pat nesarāvās.
- Jūs pat nezināt, ko esat nozadzis, Lira plosījās.
- Redzējāt, ka es to lietoju, nolēmāt pievākt un tā arī izdarījāt. Un jūs jūs esat sliktāks par manu māti! Viņa vismaz zina, cik tas ir svarīgs, bet jūs grasāties aletiometru vienkārši iemest kastē, lai stāv un pelē! Jums vajadzētu mirt! Ja tas būs manos spēkos, es likšu jūs nogalinat. Tādiem ka jūs dzīvē nav jēgas. Jūs esat…
Lira nespēja parunāt. Viņa spēja vienīgi iespļaut vīram tieši sejā, un to viņa arī izdarīja.
Vils rāmi sēdēja, klusēdams, vērodams, mezdams skatienus visapkārt, iegaumēdams, kur kas atrodas.
Sers Čarlzs nesteigdamies izvilka zīda mutautiņu un noslaucījās.
- Vai jūs kādreiz spējat savaldīties? viņš jautāja.
- Ejiet un apsēdieties, nejaukā sīkaļa!
Lira juta, ka viņas ķermenis trīc un no acīm izsprāgst asaras, un viņa nokrita uz dīvāna. Panteleimons, izslējis gaisā resnu kaķa asti, stāvēja meitenei klēpī, nenolaizdams kvēlojošo acu skatienu no vecā vīra.
Vils sēdēja mēms un apjucis. Sers Čarlzs taču jau sen varēja viņus triekt ratā. Kādu spēli gan viņš iecerējis?
Un tad Vils ieraudzīja kaut ko tik dīvainu, ka sākumā nosprieda: viņam rādās. No sera Čārlza audekla žaketes piedurknes gar sniegbalto krekla aproci izslīdēja smaragdzaļa čūskas galva. Melna mēle šaudījās turp atpakaļ, zvīņainā galva ar melnām, zelta lokos ietvertām acīm kustējās uz Liras pusi, tad uz Viļu un atpakaļ. Lira dusmu karstumā neko nemanīja, un ari Vils notvēra vien pāris mirkļu (čūska noslēpās vecā vīra piedurknē), tomēr zēna acis šokā iepletās.
Sers Čārlzs pārvietojās uz krēslu pie loga, nesteidzīgi tajā apsēdās un nogludināja bikšu vīles.
- Es domāju, būs labāk, ja mazliet pievaldīsieties un ieklausīsieties manī, viņš sacīja. Jums tiešām nav citas izvēles. Ierīce ir manā īpašumā un tur ari paliks. Es to gribu. Esmu kolekcionārs. Varat spļaut, dauzīt kājas, brēkt pēc sirds patikas, taču, pirms spēsiet kādu pārliecināt, lai jūsos ieklausās, būšu savācis kaudzi dokumentu ar pierādījumiem, ka esmu to nopircis. Man tā ir nieka lieta. Un tad gan jums šo ierīci neredzēt kā savas ausis.
Abi bērni klusēja. Bet sers Čārlzs vēl nebija beidzis. Lielajā mulsumā Liras sirds vai stājās. Istabā valdīja nāves klusums.
- Tomēr, vīrs turpināja, ir kaut kas, ko es vēlos vēl vairāk. Pats es to iegūt nevaru, tāpēc esmu gatavs noslēgt ar jums darījumu. Atnesiet priekšmetu, ko kāroju, un atdošu jums kā jūs to saucāt?
- Aletiometrs, Lira aizsmakušā balsī teica.
- Aletiometrs. Interesanti gan. Aletheia[9], patiesība simboliski jā, skaidrs.
- Kas tā par lietu, ko vēlaties iegūt? jautāja Vils. Un kur tā atrodas?
- Tur, kur es nevaru nokļūt, bet jūs gan varat. Nešaubos, ka esat atraduši kādas durvis. Pieļauju, ka ne pārāk tālu no Sammertaunas, kur šorīt izlaidu Liziju jeb Liru. Un viņpus durvīm plešas jau cita pasaule bez pieaugušajiem. Tiktāl pareizi? Nu, redzat, vīrs, kas ierīkoja tās durvis, ir ieguvis nazi. To viņš tagad slēpj otrajā pasaulē un ir līdz nāvei pārbijies. Un viņam ir savi iemesli. Ja viņš ir tur, kur domāju, tad noteikti vecajā akmens tornī, kam visriņķi durvīm iegravēti eņģeļi. Torre degli Angeli.
Tad nu jums jādodas turp, un man viens pīpis, kā jūs tur nokļūsiet, mani interesē tikai un vienīgi nazis. Atnesiet to man, un saņemsiet pretī aletiometru. Žēl jau būs no tā šķirties, taču esmu godavīrs. Tāds, lūk, jūsu uzdevums atnest man nazi.
8 Enģelu tornis
Vils neizturēja: Kas tas par vīru, kam nazis patlaban pieder? Sēdēdami rolsroisā, viņi brauca caur Oksfordu. Sers Čārlzs priekšējā sēdeklī, pa pusei pagriezies, savukārt aizmugurē Vils ar Liru un Panteleīmonu, kas patlaban bija pele un centās rast mieru Liras rokās.
- Kāds, kam uz nazi tiesību ir ne vairāk kā man uz aletiometru, atbildēja sers Čārlzs. Neveiksmīgas sagadīšanās dēļ aletiometrs atrodas manā īpašumā, bet nazis viņa rokās.
- No kurienes jūs, starp citu, zināt par citu pasauli?
- Man zināmas daudzas lietas, par kurām jūs pat nenojaušat. Kas tur ko brīnīties? Esmu krietni vecāks un daudz labāk informēts. Abas pasaules savieno vairākas durvis; zinātāji var miera vējos ceļot turp un atpakaļ. Čitagaces pilsētā savulaik bija tā sauktā mācītu vīru ģilde, kas ar to vien nodarbojās.
- Jūs pats neesat no šīs pasaules! Lira negaidot teica. Jūs esat no turienes, vai ne?
Atmiņā atkal kaut kas dīvaini uzplaiksnīja. Lira bija gandrīz vai pārliecināta, ka ar šo viru ir sastapusies agrāk.
- Neesmu gan, sers Čārlzs noliedza.
Vils turpināja: Ja vēlamies no tā cilvēka iegūt nazi, mums taču par viņu jāzina kaut kas vairāk. Neba viņš mums to tik vienkārši atdos, vai ne?
- Protams, ne. Tas taču ir vienīgais līdzeklis, ar ko iespējams atvairīt Rēgus. Viegli tas noteikti nebūs.
- Rēgiem no naža ir bail?
- Nāvīgi bail.
- Kāpēc viņi uzbrūk tikai pieaugušajiem?
- Šobrīd jums tas nav jazina. Nav svarīgi. Lira, sers Čārlzs vērsās pie meitenes, labāk pastāstiet man par savu izcilo draugu.
Sers Čārlzs domāja Panteleimonu. Dzirdot viņa teikto, Vils saprata, ka piedurknē noslēptā čūska arī ir dēmons un sers Čārlzs noteikti nāk no Liras pasaules. Par Panteleimonu viņš jautāja, gribēdams izsist viņus no sliedēm: tātad sers Čārlzs nezina, ka Vils pamanījis viņa dēmonu.
Lira piekļāva Panteleimonu pie krūtīm, un tas kļuva par melnu žurku, kas šaustīja asti ap viņas delmu un sarkanām acīm glūnēja uz seru Čārlzu.
- Jums viņš nemaz nav jāredz, meitene teica. Viņš ir mans dēmons. Domādami, ka šajā pasaulē dēmonu nav, jūs kļūdāties. Jūsējais ir mēslu vabole.
Sers Čārlzs nepalika atbildi parādā: Ja Ēģiptes faraonus apmierināja skarabeju [10] pārstāvniecība, tad tiešam. Tātad jūs ieradāties no citas pasaules. Cik aizraujoši! Vai aletiometrs ari nāk no turienes, vai arī jūs to kaut kur pa ceļam nočiepāt?
- Man to iedeva, Lira nikni attrauca. Džordanas koledžas direktors manā Oksfordā. Tas ir likumīgi mans. Turklāt jūs, stulbais, smirdošais veci, taču nezināt, ko ar to iesākt, jums to pat simt gados neatšifrēt. Jums aletiometrs ir rotaļlieta. Bet man tas ir vajadzīgs, arīdzan Vilam. Gan jau mēs to atgūsim, neraizējieties.
- Tad jau redzēsim, atcirta sers Čārlzs. Šeit es jūs iepriekšējā reizē izlaidu. Vai tagad izkāpsiet tepat?
- Nē, atbildēja Vils, ieraudzījis tuvumā uz ceļa apstājušos policijas mašinu. Uz Čitagaces pilsētu jūs Rēgu dēļ tāpat nevarat iet, tāpēc vai nav vienalga, kur logs atrodas. Vediet mūs tālāk uz ceļa apli.