- Kā vēlaties, atbildēja sers Čārlzs, un mašīna brauca tālāk. Ja vien dabūsiet nazi, piezvaniet, un Alans pēc jums atbrauks.
Neviens vairs nebilda ne vārda, līdz šoferis apstādināja mašīnu. Tiklīdz Vils ar Liru izkapa, sers Čārlzs, nolaidis loga stiklu, Vilam paziņoja: — Starp citu, ja neizdodas dabūt nazi, neapgrūtiniet sevi, nenāciet pie manis. Ja ieradīsieties tukšām rokām, izsaukšu policiju. Man jau acu priekšā stāv aina tiklīdz nosaukšu jūsu īsto vārdu, viņi zibenīgi būs klāt. Jūs taču esat Viljams Perijs, vai ne? Ja, tā jau man likās. Šīsdienas laikrakstā nodrukāts lielisks jūsu portrets.
Un tad mašīna lēnam aizbrauca. Vils zaudēja valodu.
Lira paraustīja zēnu aiz rokas. Neņem galvā, meitene teica. Viņš nevienam neteiks. Ja būtu gribējis, sen jau to būtu izdarījis. Gājuši!
Desmit minūtes vēlāk Vils ar Liru stāvēja mazajā skvērā Eņģeļu torņa pakājē. Vils izstāstīja Lirai par dēmonu-čūsku, un meitene klusēdama apstājās ielas vidū, jau atkal neskaidru atmiņu tirdīta. Kas bija šis vecais vīrs? Kur gan viņi agrāk bija tikušies? Diez kas nav atmiņa Liru vila.
- Negribējās teikt, viņam dzirdot, Lira klusi teica, bet pagājušo nakti es tur augšā redzēju vīrieti. Kad bērni pie torņa ārdījās, viņš lūkojās lejup…
- Kāds viņš izskatījās?
- Jauns, sprogainiem matiem. Nepavisam ne vecs. Bet redzēt redzēju viņu vien īsu mirkli pašā torņa galā, virs robainās malas. Nospriedu, ka tas varētu būt… vai atceries Andželiku ar Paolo? Puisēns toreiz ierunājās, ka viņiem tepat pilsētā esot vecākais brālis, taču Andželika aprāva viņu pusvārdā, it kā viņš būtu izpļāpājis noslēpumu. Nu, manuprāt, tas varētu būt tas brālis. Varbūt arī viņš ir ieradies pec naža. Un, jādomā, to zina visi bērni. Vai tik viņi tieši tāpēc šeit neatgriezās?
- Hm, Vils, pametis skatienu augšup, novilka, varbūt.
Lira atcerējās bērnu sarunas tai rītā: neviens bērns
neiešot tornī, viņi teica; tur esot baismi. Lira atcerējās neomulīgo sajūtu, kas pārņēma viņus ar Panteleimonu, pirms došanās uz pilsētu ielūkojoties pavērtajās durvīs. Varbūt tāpēc bērni gribēja, lai tur ieiet pieaugušais. Liras dēmons saules gaismā patlaban plivinājās meitenei ap galvu kā pavērta, bažīgi čukstoša mute.
- Kuš, meitene atčukstēja, — mums nav izvēles, Pan. Paši vainīgi. Jācenšas vērst visu par labu, nekas cits jau neatliek.
Vils nogriezās gar torņa sienu pa labi. Gar stūri veda bruģēta aleja, kas nošķīra torni no blakusēkas, un Vils tagad soļoja, mezdams skatienu augšup un izvērtēdams situāciju. Lira zēnam sekoja. Apstājies zem loga trešā stāva līmenī, Vils uzrunāja Panteleimonu: Vai tu nevarētu uzlaisties tur augšā? Un ielūkoties logā?
Panteleimons, acumirkli kļuvis par spāri, lidoja augšup. Viņš tik tikko spēja tur uzlidot, un Lira izdvesa aprautu brēcienu, kad dēmons nosēdās uz palodzes un palika tur pāris sekunžu, un tad atkal laidās lejā. Nopūtusies meitene dziļi ievilka elpu kā izglābts slīkonis. Vils samulsis sarauca pieri.
- Smagi, Lira paskaidroja, kad tavs dēmons dodas projām, tev sāp…
-Atvaino! Vils teica un tad vērsās pie Panteleimona: Vai kaut ko redzēji?
- Kāpnes, dēmons stāstīja, kāpnes un neapgaismotas telpas. Pie sienām karājas zobeni, šķēpi un vairogi tikpat ka muzejā. Un vēl es redzēju vīru. Viņš… dejoja.
- Dejoja?
- Kustējās turp un atpakaļ… vicinādams roku. Vai ari kā cīnoties pret neredzamu ienaidnieku… Redzēju viņu tikai caur pavērtām durvīm. Neskaidri.
- Nez, vai šis cīkstējās ar Rēgu? Lira minēja.
Netikuši pie labāka izskaidrojuma, Vils ar Liru virzījās tālāk. Viņpus tornim augsta, ar sadauzītiem stikliem noklāta mūra siena (Panteleimons vēlreiz uzlidoja augšā paskatīties) ieskāva nelielu dārzu regulāras, ap strūklaku izvietotas dobes ar ārstniecības augiem; otrā pusē vīdēja aleja, tā veda atpakaļ uz skvēru. Mazie torņa logi visapkārt bija dziļi iegrimuši kā samiegtas acis.
- Nekas cits neatliek kā iet pa parādes durvīm, secināja Vils.
Uzkāpis pa kāpnēm, zēns atgrūda durvis plaši vaļā. Smagās eņģes nočīkstēja, un telpā ielauzās saules gaisma. Vils spēra pāris soļu iekšā un, neviena neredzēdams, gaja tālāk. Lira sekoja viņam cieši aiz muguras. Grīdu klāja gadsimtu gaitā gludi nodilušas akmens plāksnes, telpā juta vēsumu.
Pametis skatienu lejup, Vils nokāpa tiktāl, lai redzētu, ka pakāpieni ieved plašā telpā ar zemiem griestiem; vienā telpas galā vīdēja milzīgs izdzisis pavards, sienas bija melnas no sodrējiem. Neviena nemanīja, un Vils uzkāpa atpakaļ priekštelpā, kur ieraudzīja Liru ar augšup vērstu skatienu un lupām piespiestu pirkstu.
Es viņu dzirdu, meitene čukstēja. Izklausās, ka runājas pats ar sevi.
Ari Vils saausljies dzirdēja klusu, dungojošu murmināšanu, ko ik pa brīdim pārtrauca griezīgi smiekli vai aprauts, nikns kliedziens. Izklausījās pēc vājprātīgā.
Piepūtis vaigus, Vils kāpa augšā. Kāpnes bija no samelnējuša ozolkoka milzīgas un platas -, pakāpieni tikpat apdiluši kā akmens plāksnes: pārāk pamatīgas, lai zem soļiem čīkstētu. Jo augstāk Vils kāpa, jo biezākā tumsā iekļuva vienīgais apgaismojums nāca no maza, dziļi iegrimuša loga katra kāpņu posma galā. Nākamajā stāvā Vils ar Liru piestāja, ieklausījas, tad virzījās tālāk; vīrieša balss nu bija dzirdama pamīšus ar aprautiem, ritmiskiem soļiem. Balss naca no istabas otrpus kāpņu telpai, kam durvis stāvēja pusviru.
Pietipinājis klāt, Vils pagrūda durvis mazliet plašāk, lai var ieskatīties telpā.
Istaba bija liela, griestus klaja lekni zirnekļu tīklu kumšķi. Gar sienām rindojās grāmatplaukti ar slikti saglabātiem sējumiem apdrupušiem, sabirzušiem, mitruma deformētiem. Dažas grāmatas, izrautas laukā no plaukta, atvērtas mētājās uz grīdas vai platajiem, apputējušajiem galdiem, citas juku jukām bija sagrūstas atpakaļ plauktā.
Istabas vidū jauns vīrietis… dejoja. Panteleimons nebija melojis tā nudien izskatījās. Uzgriezis durvīm muguru, jauneklis šļūca te uz vienu pusi, te otru, nepārstādams turēt uz priekšu izstieptu labo roku, tādejādi it kā izbrīvēdams ceļu starp neredzamiem šķēršļiem. Rokā satvertais nazis nebija nekas īpašs. Tam bija truls, apmēram astoņas collas garš asmens, un to viņš meta uz priekšu, vicināja sāņus, iztaustīja sev priekšā, grūda augšā lejā, visu to darīdams tukšā gaisā.
Jauneklis veica pusapgriezienu, un Vils soli atkapās. Pielicis pirkstu pie lūpām, viņš pamāja Lirai un vedinaja viņu augšup pa kāpnēm uz nākamo stāvu.
- Ko viņš tur dara? meitene čukstēja.
Vils, cik labi vien varēdams, redzēto aprakstīja.
- Izklausās pēc trakā, teica Lira. Vai viņš ir kalsns, ar sprogainiem matiem?
- Jā. Rudmatis tāds pats kā Andželika. Galīgi jucis. Nezinu, bet man liekas, ka ies smagāk, neka teica sers Čārlzs. Vispirms palūkosim, kas tur augšā, un tad parunāsim ar viņu.
Lira neko vairāk nejautāja, tikai sekoja Vilam uz nākamo kāpņu laukumu un tad uz pēdējo stāvu. Te bija daudz gaišak balti krāsotu kāpņu posms veda līdz jumtam vai drizāk līdz koka un stikla būvei, kas atgādinaja nelielu siltumnīcu. Pat kāpņu pakāje juta siltumu, ko celtne sevī uzsūca.
Kamēr viņi tā stāvēja, augšā atskanēja vaids.
Vils ar Liru salēcās. Abi bija svētā pārliecībā, ka bez viņiem tornī atrodas vēl tikai viens cilvēks. Panteleimons jutās tik pārsteigts, ka, acumirklī pārtapis no kaķa putnā, uzlaidās Lirai uz krūtīm. Tieši tobrīd Vils ar Liru apķērās, ka satvēruši viens otra roku, un tagad nesteigdamies palaida tās vaļā.