- Jādodas palūkot, Vils čukstēja. Es iešu pirmais.
- Tas būtu jadara man, Lira atčukstēja. Ņemot vērā, ka pie visa vainīga esmu es.
- Tā kā tu esi vainīga, tagad klausīsi mani!
Lira gan uzmeta lūpu, tomēr palaida Viļu sev pa priekšu.
Vils izkāpa saulē. No stikla celtnes atstarojošā gaisma žilbināja. Arī sutināja kā augu mājā, un Vils nedz kārtīgi redzēja, nedz varēja paelpot. Sataustījis durvju kliņķi, zēns to pagrieza un, izstiepis roku, sargājot acis no saules, aši spēra soli ārā.
Nu Vils bija uz skārda jumta, ko apjoza nelīdzens mūra valnis. Stikla būve atradās centrā, un skārds vaļņa iekšpusē slīpi liecās lejup uz tekni, kur vidēja taisnstūrveida caurumi lietusūdens novadīšanai.
Tieši saulē uz skārda jumta gulēja vecs vīrs baltiem matiem. Seja viņam bija nobrāzta un apdauzīta, viena acs aizvērta, un, pienākot tuvāk, atklājās, ka rokas vīram ir sasietas aiz muguras.
Izdzirdis soļus, vīrs novaidējās un centās pagriezties, lai aizsargātos.
- Nebaidieties, Vils klusi teica, mēs jums neko ļaunu nedarīsim. Vai to pastrādāja cilvēks ar nazi?
- Mm, vecais vīrs atrūca.
- Tūdaļ dabūsim vaļā. Sasiets nevīžīgi…
Virve tiešām bija sasieta nemākulīgi, steigā, un, tiklīdz zēns apķērās, kā mezglu atraisīt, tā ātri nokrita zemē. Vils ar Liru palīdzēja vīram piecelties un aizveda vaļņa paēnā.
- Kas jūs esat? Vils jautāja. Nedomājām, ka šeit ir divi cilvēki. Šķita, ka tikai viens.
- Mani sauc Džakomo Paradizi, vecais vīrs caur izdauzītajiem zobiem murmināja. Es esmu nesējs. Un neviens cits. Jauneklis man to nozaga. Vienmēr atradīsies kāds muļķis, kas naža dēļ uzņemsies tādu risku. Lai nu kā, šitais ir galīgi traks. Grasās mani nogalināt…
- Nu jau vairs ne, Lira teica. Kas par nesēju? Ko tas nozīmē?
- Ģilde uzticējusi man glabāt brīnumnazi. Kur viņš patlaban ir?
- Apakšstāvā, atbildēja Vils. Mēs pagājām viņam garām. Viņš mūs neredzēja. Vicināja nazi pa gaisu…
- Mēģina izgriezties cauri. Neizdosies. Ja viņš…
- Uzmanieties! Lira brīdināja.
Vils pagriezās. Viņu mazajam slēpnim no lejas tuvojās jauneklis. Pamanīti viņi vēl nebija, taču noslēpties vairs nevarēja, un neatlika nekas cits kā palikt uz vietas. Tikmēr jauneklis, apjautis kustību, apsviedās riņķī ar seju pret viņiem.
Panteleimons, zibenīgi kļuvis par lāci, saslējās pakaļkājās. To, ka lācis jauneklim nepieskarsies, zināja tikai Lira, svešais, protams, samirkšķināja acis un pirmajā mirklī sastinga, taču Vils redzeja, ka jauneklis netic savām acīm. Tas cilvēks tiešām bija jucis. Rudie, sprogainie mati bija savēlušies, uz zoda spīdēja siekalu lāses, acis pārgrieztas baltas.
Turklāt svešajam bija nazis, bet viņi bija kailām rokām.
Vils pieliecies iznāca laukā no slēpņa, tālāk no vecā vīra, gatavs lēkt vai cīnīties, vai arī atsprāgt sāņus.
Jauneklis metās uz priekšu, vēzēdams pret Viļu nazi pa kreisi pa labi atkal pa kreisi, nākdams arvien tuvāk, piespiezdams Viļu atkāpties, līdz iedzina zēnu stūrī starp divām sienām.
Lira zagās uzbrucējam klāt no muguras, turēdama roka virves saišķi. Vils zibenīgi metās uz priekšu, tieši kā pret iebrucēju savās mājās un ar tādiem pašiem panākumiem pretinieks slampāja atpakaļ un, negaidot paklupis pret Liru, sabruka uz skārda jumta. Viss notika tik pēkšņi, ka Vils pat nepaspēja nobīties. Tomēr paguva ieraudzīt, ka nazis, izlidojis jauneklim no rokas, dažas pēdas tālāk acumirklī ar asmeni uz leju iegrimst skārdā, sastapdams ne lielāku pretestību kā tad, ja būtu iekritis sviestā. Iegrimis līdz spalam, nazis acumirklī sastinga.
Jauneklis, aši apsviedies riņķī, sniedzās pēc tā, bet Vils uzlēca pretiniekam uz muguras un sagrāba viņu aiz matiem. Kauties Vils bija iemācījies skolā tur izdevību netrūka, kad citi bērni aptvēra, ka ar Vila māti kaut kas nav kārtībā. Zēns toreiz saprata, ka skolas kautiņa mērķis ir nevis iegūt punktus par skaistu izpildījumu, bet piespiest pretinieku padoties, proti, jānodara otram lielākas sāpes, nekā viņš nodara tev. Vils zināja arī, ka jāgrib otru sāpināt, turklāt zēns bija atklājis, ka nebūt ne visi izšķirošajā mirklī uz to ir spējīgi. Lai nu ka, bet viņam pašam dūšas pietika.
Tatad Vils nebija iesācējs, tomēr ar teju pieaugušu, ar nazi bruņotu vīrieti gan vēl nebija cīnījies, un tagad, vai tur lūst vai plīst, nedrīkstēja ļaut viņam pacelt nokritušo nazi.
Ieklupis jaunekļa biezajos, mitrajos matos, Vils no visa spēka rāva tos uz savu pusi. Pretinieks noņurdēja un metās sāņus, taču Vils ieķērās vēl ciešāk, un jauneklis sāpēs un dusmās ieaurojās. Viņš pielēca kājās un metās atpakaļ, iespiezdams Viļu starp sevi un valni. Tas nu gāja pāri Vila spēkiem zēns saplaka kā pārdurts balons, rokas šokā atslāba. Pretinieks izrāvās.
Nejauki sagriezies, Vils krita ar ceļiem pret notekcauruli, taču ilgi tur palikt nevarēja. Ar grūtībām uzslējies, zēns lūkoja piecelties, un, to darot, kāja ieslīdēja notekcaurumā. Vienu drausmīgu mirkli likās, ka zūd pamats. Pirksti izmisīgi ķērās pie siltā skārda. Taču tik traki nemaz nebija kreisā kāja gan karājās gaisā, tomēr pārējais ķermenis bija drošībā.
Izvilcis kāju atpakaļ šaipus valnim, Vils piecēlās. Jauneklis jau bija aizsniedzies līdz nazim, tomēr izvilkt no skārda to nepaguva, jo Lira, skrāpēdama, sperdama un kozdama kā kaķis, ieklupa viņam mugurā. Tomēr, lūkojot ieķerties pretiniekam matos, tvēriens nogāja greizi un jauneklis atgrūda Liru malā. Pieceļoties viņam roka bija nazis.
Lira nokrita zemē lidz ar Panteleimonu patlaban meža kaķi spalvu gaisā, atņirgtiem zobiem. Vils ieskatījās pretiniekam tieši seja, tikai tagad viņu pa īstam uzlūkodams. Protams tas bija Andželikas brālis, turklāt no viņa strāvoja ļaunums. Patlaban pretinieks pilnībā koncentrējās uz Viļu, rokā turēdams nazi.
Taču arī Vils negaidīja kā jēriņš.
Kad Lirai no rokām izkrita virve, Vils to paķēra un aptina ap kreiso roku, tā aizsargādamies pret nazi. Patlaban viņš sāniski virzījās starp jaunekli un sauli, līdz ar to likdams pretiniekam šķielēt un mirkšķināt acis. Vēl vairāk stikla celtne meta spožus atspulgus tieši jauneklim acīs, un vienubrīd, kā Vils manīja, pretinieks bija tikpat kā akls.
Izdarījis lēcienu pa kreisi no jaunekļa tālāk no naža ar augsti paceltu kreiso roku, Vils pamatīgi iespēra viņam pa ceļgalu. Zens rūpīgi nomērķēja, un spēriens izdevās. Jauneklis klusi ieņurdējās un, lempīgi saliecies, atmuguriski nogāzās zemē.
Vils metās viņam virsū, sizdams ar abām rokām un sperdams, sperdams, sperdams, kur vien tika klāt, likdams pretiniekam atkapties aizvien talak, līdz pat stikla celtnei. Ja vien varētu viņu aizdzīt līdz kāpņu galam…
Šoreiz jaunekļa kritiens izrādījās smagaks labā roka ar visu nazi noslīga uz skārda jumta Vilam pie kājām. Vils aši un spēcīgi tai uzmina, iespiezdams jaunekļa plaukstu starp spalu un skārdu, pēc tam, apvijis virvi stingrāk sev ap roku, uzmina otrreiz. Jauneklis ievaidejies atlaida nazi. Vils zibenīgi aizspēra to projām, laimīgā kārtā ar kurpi precīzi trāpīdams spalam, un nazis griezdamies aizgāja pār skārdu un apstājas pie notekcaurules drenāžas cauruma. Virve ap roku atkal bija kļuvusi vaļīga, un gan uz skārda, gan arī Vila kurpēm nez no kurienes bija izšļācies pārsteidzoši daudz asiņu. Pretinieks centās uzslieties kājās…
- Uzmanies! brīdināja Lira, taču Vils jau bija gatavībā.