Bridi, kad jauneklis zaudēja līdzsvaru, Vils metās tam
virsu, no visa spēka saspiezdams pretinieka krūškurvi. Jauneklis atmuguriski iegāzās stiklos, tie acumirklī saplīsa, un ari trauslais koka rāmis bija pagalam. Nu viņš izpleties gulēja postažas vidū, kas stiepās vai līdz kāpnēm, un grābstījās pēc durvju kliņķa, kas ne pie kā neturējās un tagad palika viņam roka. Jauneklis kārtējo reizi nogāzās augšpēdus, un atkal šķindēja stikli.
Tikmēr Vils, aizskrējis līdz notekcaurulei, pacēla nazi, un cīņa bija galā. Jauneklis sagraizījies un apdauzījies uzsteberēja pa kāpnēm, ieraudzīja virs sevis stāvam Viļu ar nazi rokā un, bezspēcīgās dusmās paskatījies uz zēnu, pagriezās un laidās prom.
- Vai manu, teica Vils piesēzdams. Vai!
Kaut kas bija sagajis grīstē, un viņš tikai tagad to ievēroja. Nometis nazi, Vils piespieda kreiso roku sev klāt. Virves mudžeklis bija piesūcies ar asinīm, un kad viņš to noņēma…
- Tavi pirksti! Lira dvesa. Ai, Vil…
Mazais pirkstiņš un zeltnesis nokrita līdz ar virvi.
Galva reiba. Asinis spēcigi pulsēja stumbeņos, kur reiz bija bijuši pirksti, arī džinsi un kurpes bija piesūkušās asinīm. Vilam nācās atgulties un uz brīdi aizvērt acis. Sāpēt tik ļoti nesāpēja, un kaut kur prāta stūrītī viņš, truli pārsteigts, to piefiksēja tie bija drīzāk nemitīgi amura belzieni dziļi iekšā, nevis izteikti asa sāpe, kad tu sev iešņap no ārpuses.
Savu mūžu Vils nebija jutis tādu vājumu. Vienubrīd sajūta bija kā miegā. Lira ņēmās ap viņa roku. Pieslējies sēdus, lai aplūkotu postījumus, Vils juta, ka metas nelabi. Vecais virs bija tepat tuvumā, taču Vils nevarēja redzēt, kas ar viņu ir, un nu Lira sāka ar viņu runāt.
-Ak, ja mums būtu asinssūna, meitene sūrojās, ko lieto lāči, es varētu visu vērst uz labo pusi, Vil, tiešām varētu skaties, šo virves galu aptīšu tev ap roku, lai apturētu asiņošanu, tāpēc ka ap pirkstiem tīt nevar, jo to taču nav, turi roku mierīgi…
Vils ļāva meitenei darboties tālāk un ar acīm sameklēja pirkstus. Rau, tur jau tie bija sačokurojušies uz skārda kā asiņainas jautājuma zīmes. Vils iesmējās.
- Ei, Lira uzsauca, beidz! Tagad celies! Paradizi kungam ir zāles, ziede, nezinu, varbūt vēl kaut kas. Tev jānokāpj lejā. Andželikas brālis ir prom — redzejam, kā šis izmetas laukā pa durvīm. Nu jau būs gabalā. Tu viņu pieveici. Nāc nu, Vil, nāc taču…
Šķendēdamās un pieglaimodamās Lira virzīja Viļu uz pakāpieniem, un abi taustīdamies gāja pa saplēstajiem stikliem un koka skaidām, kamēr tika līdz mazai, vēsai telpai blakus kāpņu laukumam. Gar sienām tur rindojās plaukti ar pudelēm, krūkām, podiem, piestiņām, miezeriem un laboratorijas svariem. Zem nenomazgāta loga vīdēja akmens izlietne, virs kuras vecais vīrs tagad trīcošām rokām no lielākas pudeles kaut ko pārlēja mazākā.
- Apsēdies un izdzer! viņš teica, ieliedams glāzītē tumšu šķidrumu.
Vils apsēdies paņēma glāzīti. Pirmais malks dedzināja rīkles galu kā uguns. Lira izņēma glāzīti Vilam no rokām, lai, aiz pārsteiguma aizraujoties elpai, tā nenokrīt zemē.
- Izdzer visu! vecais vīrs uzstāja.
- Kas tas ir?
- Plūmju brendijs. Dzer!
Vils dzēra jau uzmanīgāk. Nu roka sāka sāpēt ne pa jokam.
- Vai jums būs pa spēkam sadziedēt brūces? Lira izmisīgi jautāja.
- O, jā, mūsu krājumos ir zāles pret visām slimībām! Meitēn, atvelc tagad to galda atvilktni un izņem laukā pārsēju!
Vils ieraudzīja nazi, tas stāvēja uz galda istabas vidū, taču paņemt to nepaguva, jo vecais vīrs jau kliboja atpakaļ ar ūdens trauku.
- Iedzer vēl! viņš teica.
Kamēr vecais vīrs apstrādāja roku, Vils, sažņaudzis rokā glāzi, aizvēra acis. Nežēlīgi dedzināja, un tad zēns juta, ka plaukstas locītavai pieskaras raupjš dvielis un ap rētām kaut kas maigāks. Uz brīdi pirkstu stumbeņus apņēma vēsums un pec tam atkal sāpes.
- Vērtīga ziede, vecais vīrs teica. Ļoti grūti iegūstama. Neaizstājama ievainojumiem.
Apputējusi, apvazāta parasta antiseptiskas ziedes tūbiņa tādu Vils savā pasaulē varēja nopirkt katrā aptiekā. Vecais vīrs izturējās tā, it kā ziede būtu gatavota no mirrēm [11] . Vils novērsās.
Kamēr vecais vīrs uz brūcēm lika apsēju, Lira izdzirdēja, ka Panteleimons viņu klusi sauc; viņš aicināja pienākt pie loga un palūkoties laukā. Patlaban Liras dēmons lauku piekūna veidolā bija uzmeties uz atvērtā loga malas, un viņa acis lejā bija pamanījušas kustību.
Lira, piebiedrojusies Panteleimonam, ieraudzīja pazīstamu stāvu Andželika skrēja pie sava vecākā brāļa Tulio, kas, ar muguru atbalstījies pret sienu, stāvēja šaurās ieliņas pretējā pusē un vicināja rokas tā, it kā atgaiņātu no sejas sikspārņu baru. Tad Tulio pagriezies sāka ar rokām braukt pār sienas akmeņiem, katrā cieši ielūkodamies, skaitīdams tos un iztaustīdams šķautnes. Jaunekļa pleci saguma, kā izvairīdamies no uzbrukuma, un viņš purināja galvu.
Andželika krita izmisumā, tāpat arī mazais Paolo viņai aiz muguras; abi bērni pienāca pie lielā brāļa un satvēra viņu aiz rokām, cenzdamies novērst uzmanību no tā, kas viņu satrauca.
Lira, juzdama nelabumu, saprata, kas notiek jauneklim uzbruka Rēgi. Andželika, lai gan neko neredzēja, protams, to zināja, bet mazais Paolo raudāja un sita gaisu, cenzdamies Rēgus aizdzīt, taču veltīgi Tulio liktenis bija izlemts. Jaunekļa kustības kļuva aizvien apātiskākas, līdz beidzot viņš aprima pavisam. Andželika piekļāvās brālim, bez apstājas raustīja viņu aiz rokas, taču nekas nespēja Tulio atdzīvināt; Paolo neskaitāmas reizes uzrunāja Tulio vārda, it kā šadi varētu viņu atsaukt.
Te pēkšņi Andželika, kā sajuzdama Liras skatienu, pavērās augšup. Abu meiteņu acis īsu mirkli sastapās. Lira juta grūdienu, it kā Andželika būtu viņai iesitusi tik neganti acīs gailēja naids, un tad Paolo, pamanījis, ka Lira skatās, arī pacēla acis uz augšu un sīkā puišeļa balstiņā iebrēcās: Mēs jus nogalināsim! Jūs nodarījāt pāri Tulio! Mēs jūs šā vai tā nogalināsim!
Abi bērni pagriezušies metās prom, atstādami uzvarēto brāli, un Lira, nobijusies un juzdamās vainīga, atgriezās istabā un aizvēra logu. Nedz vecais vīrs, nedz Vils neko nebija ievērojuši. Džakomo Paradizi uzsmērēja brūcēm vēl vienu ziedes kārtiņu, bet Lira, cenzdamās nule redzēto izdzēst no prāta, pilnībā pievērsās Vilam.
- Viņa rokai kaut kas jāapsien, Lira teica, lai apturētu asiņošanu. Citādi tā nerimsies.
- Jā, es zinu, vecais virs sacīja, un viņa balsī jautās skumjas.
Kamēr viņi lika rokai apsēju, Vils novērsies malciņiem izdzēra plūmju brendiju. Patlaban viņš bija nomierinājies un visu uztvēra, kā skatīdamies no malas, lai gan roka pretīgi sāpēja.
- Nu, teica Džakomo Paradizi, te nu būs ņem nazi tas ir tavs!
- Es negribu, teica Vils. Negribu ar to ņemties.
- Tev nav izvēles, atbildēja vecais vīrs. Tagad nesējs esi tu.
- Ja mani neviļ atmiņa, pirms brīža dzirdēju, ka tas esatjūs!
- Mans laiks pagājis, vīrs atbildēja. Nazis zina, kurā brīdi atstāt vienu roku un iegult citā, un man zināms, pēc kā to var pateikt. Netici? Paskaties!
Vecais vīrs izstiepa kreiso roku. Tai nebija mazā pirkstiņa un zeltneša tāpat kā tagad Vilam.
- Jā, vīrs teica, — arī man. Cīniņā zaudēju tos pašus pirkstus, un tā ir nesēja pazīme. Arī es to iepriekš nezināju.
Lira ieplestām acīm apsēdās. Vils ar labo roku pieķērās apputējušajam galdam. Viņš nekādi nespēja atrast īstos vārdus.