- Bet es mēs šeit ieradāmies tikai tāpēc tāpēc, ka viens vīrs Liru apzaga un, sakārojis nazi, pateica: ja atnesīsim to viņam, viņš…
- Es to vīru pazīstu. Melis, blēdis. Viņš jums neko neatdos, varat nešaubīties! Nazi viņš gan grib, taču, to ieguvis, jūs nodos, pat aci nepamirkšķinājis. Viņš nekad nebūs nesējs. Nazis likumīgi pieder tev!
Visai negribīgi Vils pievērsās ierocim. Pievilka to sev klāt. Izskatījās pēc pavisam necila dunča ar abpusgriezigu asmeni. Metāls nespodrs. Asmens aptuveni astoņas collas garš, ar mazu tā paša metāla šķērslīti pie spala. Rožkoka spals. Ieskatoties vērīgāk, Vils pamanīja, ka rožkoku caurvij zelta stieplites, kas veido rakstu, ko varēja saskatīt, tikai apgriežot nazi otrādi tad parādījās eņģelis ar sakļautiem spārniem. Otrā pusē bija cits eņģelis ar paceltiem spārniem. Stieplites stingrākam tvērienam veidoja reljefu, un, nazi paceļot, Vils juta, ka tas ir viegls un parocīgs, stiprs un ērti satverams un asmens nepavisam nav truls. Visā visumā šķita, ka tieši zem metāla virsmas atšķetinās dūmakainu krāsu virpulis: dziļi tumšs purpurs, jūras zilgme, zemes brūnganums, mākoņu pelēcīgums un tumšais koku vainagu paēnas zaļums, ēnu gamma kapa galvgalī, vakaram nolaižoties pār tuksnesīgu kapsētu, ja vispār ēnai ir nokrāsas, tāds, lūk, bija brīnumnaža asmens.
Asmens malas gan bija dažādas. Ļoti atšķirīgas. Viena žilbinoši spožs metāls, kas it kā saplūda ar smalkajiem ēnu toņiem, tomēr bija neaprakstāmi ass tērauds. Vila acis, uzlūkojot asmeni, samiedzās tik ass tas šķita. Otra mala bija tikpat asa, taču sidrabainā krāsā, un Lira, pametusi skatienu pār Vila plecu, teica: Esmu jau redzējusi šādu krāsu! Tādā bija asmens, ar kuru gribēja izšķirt mūs ar Panu, mats matā!
Ar šo pusi, pieskardamies tēraudam ar karotes spalu, teica Džakomo Paradizi, pārgriezīsi jebkuru matēriju pasaulē. Skaties!
To pateicis, vīrs piespieda sudraba karoti asmenim. Vils, turēdams nazi, juta tik tikko manāmu pretestību, un pēc mirkja karotes spals, smalki nogriezts, nokrita uz galda.
- Otra puse, vecais vīrs turpināja, ir vēl smalkāka. Ar to var izgriezt atvērumu gaisā un izkļūt laukā no šīs pasaules. Pamēģini nu! Dari, kā saku, tu esi nesējs! Tev jāzina! Neviens tev to neiemācīs, tikai es, un mans laiks iet uz galu. Celies kājās un klausies!
Vils, atgrūdis krēslu, piecēlās un viegli saņēma rokā nazi. Viņš juta reiboni, sliktu dūšu, dumpīgumu.
- Es negribu, zēns iesāka, taču Džakomo Paradizi purināja galvu.
- Klusē! Gribi vai negribi tev nav izvēles! Klausies manī, laika nav daudz! Tagad turi nazi sev priekšā lūk, tā. Jāgriež ne nazim vien, bet arī tavam prātam. Tev jādomā līdzi! Tad nu rīkojies novieto prātu pašā asmens galiņā! Koncentrējies, zēn! Sakopo prātu! Nedomā par ievainojumu! Tas sadzīs. Domā par naža galiņu! Tieši tur tu patlaban esi. Tagad ar nazi iztausti gaisu maigi jo maigi. Tu meklē tik šauru spraugu, ka acij to nemūžam neieraudzīt, taču naža galiņš atradis, ja ieliksi tajā prātu. Iztausti gaisu, līdz sajūti šaurāko spraudziņu pasaulē…
Vils lūkoja tā darīt. Taču galva zumēja, kreisā roka neciešami pukstēja un acu priekšā jau atkal rādījās abi uz jumta gulošie pirksti, un tad zēns atcerējās māti savu nabaga māti… Ko teiktu viņa? Kā mierinātu dēlu? Kā viņš pats jelkad spēs mierināt māti? Nolicis nazi uz galda, Vils satvēra ievainoto roku, saduga un izplūda asarās. Kļuva pavisam nepanesami. Elsas rāva krampjos rīkli un krūtis, asaras darīja aklu, Vilam būtu jāraud par māti, nabaga izbiedēto, nelaimīgo, dārgi mīļoto, ko viņš bija pametis, viņš taču māti pameta…
Vils jutās satriekts. Taču tad notika kaut kas negaidīts pārbraucis ar labās delnas virspusi pār acīm, zēns ieraudzīja sev uz ceļgala Panteleimona galvu. Dēmons vilku suņa izskatā lūkojās Vila aizkustinātam, sērīgām acīm un tad, maigi nolaizījis Vila ievainoto roku, vēl un vēl, atkal nolika galvu zēnam uz ceļgala.
Vilam nebija ne jausmas par aizliegumu Liras pasaule, proti, atturēties no pieskaršanās citas personas dēmonam. Ja viņš nebija pieskāries Panteleimonam iepriekš, tad viņu bija atturējusi pieklājība, nevis zināšana. Lirai aizrāvās elpa. Viņas dēmons rīkojās uz savu roku un tagad atkāpās, uzlaizdamies meitenei uz pleca kā smalks jo smalks naktstauriņš. Vecais vīrs ieinteresēti, taču ne skeptiski vēroja. Lai nu kā, dēmonus viņš jau bija redzējis arī viņš bija ceļojis uz citām pasaulēm.
Panteleimona rīcība darīja savu. Norijis rūgto kamolu, Vils, izslaucījis no acīm asaras, atkal piecēlās.
- Viss kārtībā, viņš teica. Mēģināšu vēlreiz. Sakiet man, kas jādara.
Šoreiz Vils piespieda prātu sekot Džakomo Paradizi norādījumiem sakodis zobus, viņš piepūlē drebēja un svīda. Lira dedzīgi vēlējās iejaukties, jo process meitenei šķita pazīstams. Tā rīkojās doktore Malone, arīdzan Kītss, lai kas arī viņš bija, un visi zināja, ka ar spriedzi nekas nav panākams. Tomēr Lira valdīja mēli un sita plaukstas.
- Stāt! iesaucās vecais vīrs. Atslābinies! Negrūd! Tas ir brīnumnazis, nevis smags zobens. Tavs tvēriens ir pārlieku ciešs. Atslābini pirkstus! Ļauj prātam klejot lejā gar roku līdz plaukstas locītavai un tad līdz naža spalam, tālāk gar asmeni, nesteidzies, virzies maigi, nespied ar varu! Klīsti, vairāk neko! Pēc tam līdz pašam asmens galam, kur maliņa visasākā. Pats kļūsti par asmens galu! Patlaban dari tikai to! Dodies turp, izjūti to un atgriezies!
Vils meģinaja vēlreiz. Lira redzēja, ka saspringst zēna augums, kā kustas žoklis, un tad ieraudzīja, kā pāri visam nolaižas lietpratība rāmi, atslābstoši un noskaidrojoši. Vila lietpratība vai varbūt tas bija zēna dēmons? Vilam noteikti pietrūkst dēmona! Cik vientulīgi tas ir… nav brīnums, ka viņš raudāja; un Panteleimons rīkojās pareizi, lai gan tobrīd Lirai tas likās tik dīvaini. Lira sniedzās pēc sava mīļotā dēmona, un tas sermuliņa veidolā mīksti iegūla meitenei klēpī.
Abi kopā viņi pamanīja, ka Vils vairs tā netrīs. Ne mazāk saspringti viņš gan koncentrējās citā veidā, un arī nazis šķita citāds. Varbūt vainīgi bija dūmakainie toņi gar asmeni, vai varbūt tā likās tāpēc, ka nazis tik dabiski iegūla Vila rokā, taču tikko manāmās asmens gala kustības nu izskatījās mērķtiecīgas, nevis nejaušas. Vils mēģināja tā, pēc tam, pagriezis nazi, citādi, nemitīgi taustīdams ar sidrabaino malu, un nu šķita, ka viņš beidzot gaisā ir atradis izcilnīti.
- Kas tas ir? Vai tas? zēns aizsmakušā balsī jautāja.
- Ja. Ar varu nespied! Tagad atgriezies, atgriezies sevī!
Lira iztēlojās, ka redz Vila dvēseli laižamies atpakaļ gar
asmens smaili plaukstā un tad augšā pa roku līdz sirdij. Vils, nodūris galvu un mirkšķinādams acis, atgriezās sevī.
- Kaut ko tur sataustīju, — zēns vecajam vīram teica. Sākumā nazis vienkārši šķēla gaisu, bet tad es sajutu…
- Labi. Tagad izdari to vēlreiz! Šoreiz, tiklīdz to sajūti, slidina nazi iekšā un uz priekšu. Griez! Nevilcinies! Nepadodies pārsteigumam! Nenomet nazi!
Pirms turpināt, Vilam nācās pieliekties, divas trīs reizes dziļi ieelpot un pabāzt kreiso plaukstu zem labās rokas. Taču viņš kustējās apņēmīgi un pēc dažām sekundēm piecēlās, jau izstiepis nazi uz priekšu.
Šoreiz gāja vieglāk. Ar reizi uztaustījis, Vils zināja, kā meklēt tālāk, un nepagaja ne minūte, kad viņš uzgrūdās neparastam izcilnltim. Tas bija tikpat kā ar skalpeļa galu delikāti meklēt atveri starp šuvēm. Vils pieskārās, atvilka nazi, pieskārās atkal, lai pārliecinātos, un tad, ka teica vecais vīrs, grieza ar sudraboto malu uz priekšu.