Labi gan, ka Džakomo Paradizi atgādināja, lai Vils nejūtas pārsteigts. Zēns uzmanīgi nolika nazi uz galda un tikai tad ļāvās izbrīnam. Lira, zaudējusi valodu, pielēca kājās putekļu pārpildītās istabiņas vidu bija parādījies logs tāds pats kā zem skābaržiem, sprauga gaisā, caur kuru vīdēja cita pasaule.
Tā kā viņi atradās augstu tornī, tad arī blakuspasaulē nokļuva augstu virs Oksfordas ziemeļu daļas. Īstenībā virs kapsētas, no kuras pavērās skats uz pilsētu. Mazliet tālāk rindojās skābarži, tad mājas, koki, ceļi, tālumā vīdēja pilsētas torņi un smailes.
Ja nebūtu redzēts pirmais logs, varētu nodomāt, ka tas ir kāds optisks māns. Vienīgi parādība nebija optiska vien pa atvērumu plūda gaiss, degunā cirtās izplūdes gāzu smaka, kas Čitagaces pasaulē nebija jūtama. Panteleimons, pārtapis bezdelīgā un sajūsmināts par plašumiem, izlaidās pa logu un, pakampis kukaini, metās atpakaļ uz Liras pleca.
Džakomo Paradizi vēroja notiekošo ar dīvaini sērīgu smaidu un tad teica: Tiktāl par atvēršanu. Tagad tev jāiemācās logu aizvērt.
Lira pakāpās malā, lai izbrīvētu vietu, un vecais vīrs nostājās blakus zēnam.
Tam būs vajadzīgi tavi pirksti, viņš teica. Pietiks ar vienu roku. Vispirms centies sataustīt malu, kā to darīji ar nazi. Kamēr nebūsi ielicis pirkstgalos dvēseli, neko neatradīsi! Skaries klāt ļoti delikāti, tausti un tausti, līdz atrodi malu! Un tad saknieb kopā! Tas ir viss. Mēģini!
Taču Vils trīcēja. Viņš nekādi nespēja pavērst prātu smalkajā līdzsvarā, kas, kā viņš zināja, nepieciešams, un tāpēc juta augam nemieru. Lira redzēja, kas notiek.
Piecēlusies meitene satvēra Vila labo roku un teica: Paklau, Vil, apsēdies! Pateikšu tev, kā tas darāms. Tikai piesēdi uz minūti — tev sāp roka, tāpēc uzmanība sašķeļas. Bet tev jākoncentrējas! Pēc mirkļa spriedze norims.
Vecais vīrs pacēla abas rokas, bet tad, mainījis domas, paraustīja plecus un atkal apsēdās.
Vils apsēdies lūkojās Lirā. Ko gan es daru aplam? viņš brīnījās.
Zēns bija notašķijies asinīm, trīcēja, acīs dega drudžains spīdums. īsts nervu kamols: zobi sakosti, kāja didās, elpa saraustīta.
- Vainīgs tavs ievainojums, Lira skaidroja. Aplam tu nerīkojies. Viss ir, kā nākas, vienīgā nelaime roka, tā neļauj koncentrēties. īsti nezinu, kā varētu vieglāk ar to tikt galā, varbūt vienīgi nevajadzētu tā atslēgties…
- Kā to lai saprot?
- Nu, tavs prāts cenšas darīt divas lietas vienlaikus. Proti, neņemt vērā sāpes un aizvērt logu. Atceros, ka savulaik, nolasot aletiometru, biju nobijusies. Varbūt tolaik pie aletiometra biju jau pieradusi, nezinu, tomēr aizvien jutu bailes. Mēģini tagad atslābināt prātu, saki sev: jā, man tiešām sāp, es to zinu! Necenties norobežoties!
Vils uz mirkli aizvēra acis. Elpa mazliet palēninājās.
- Kartībā, viņš teica. Pamēģināšu, kā teici.
Šoreiz bija daudz vieglāk. Vils sataustīja atvēruma malu, sameklēja to minūtes laikā un rīkojās tā, kā Džakomo Paradizi bija piekodinājis, saknibināja malas kopā. Tas izdevās pavisam viegli. Vilam uznāca īss rāma mundruma mirklis, un tad logs jau bija pagaisis. Ceļš uz citu pasauli bija noslēgts.
Vecais vīrs pasniedza zēnam ādas maksti ar blīvu raga apdari un divām sprādzēm, kas notur nazi vietā, jo niecīgākā asmens novirzīšanās sāņus pārcirstu biezāko ādu. Ieslidinājis nazi maksti, Vils, cik nu ar neveiklo roku spēja, cieši nostiprināja sprādzes.
- Tam vajadzētu notikt svinīgos apstākļos, Džakomo Paradizi teica. Ja mūsu rīcībā būtu dienas un nedēļas, es varētu tev izstāstīt brīnumnaža vēsturi, par Torre degli Angeli ģildi un visu skumjo mūsu samaitātās un vieglprātīgās pasaules hroniku. Rēgi šeit ir tikai un vienīgi mūsu pašu vainas dēļ. Viņi uzradās tāpēc, ka mani priekšteči alķīmiķi, zinību vīri, vāca ziņas par lietu dziļāko dabu. Viņos modās ziņkāre par vienotajspēku, kas satur kopā vielas sīkākās daļiņas. Vai zini, ko es domāju ar vienotājspēku? To, kas saista?
Tātad šeit atradās tirdzniecības centrs. Tirgotāju un baņķieru pilsēta. Domājām, ka vērtspapīru gadījumā darbosies tas pats vienotājspēks [12] , varēsim pirkt un pārdot, mainīt un konvertēt… tomēr kļūdījāmies. Palaizdami tos savā vaļā, ielaidām pie sevis Rēgus.
- No kurienes nak Rēgi? Kāpēc zem tiem kokiem logs bija atstāts vaļā? Tas, caur kuru mēs ieradāmies? Vai pasaulē ir vēl kādi citi logi?
- No kurienes ieradās Rēgi tā ir mīklu mikla. No citas pasaules, no izplatījuma tumsas — ej nu sazini. Galvenais, ka viņi šeit ir un ir mūs iznīcinājuši. Vai šai pasaulē ir vēl kadi logi? Jā, vairāki: vienu otru reizi naža nesējs var būt aizmārša, iespējams, ka viņam pietrūkst laika apstāties un logu aizvērt, kā pieklājas. Bet tas logs, caur kuru jūs ienācāt, tas zem skābaržiem… Es pats to reiz nepiedodamas muļķības mirklī atstāju vaļā. Vīrs, par kuru stāstījāt, grasījos viņu ievilināt pilsētā, kur viņš kristu par upuri Rēgiem. Tomēr, jādomā, šis cilvēks ir pārlieku slīpēts, lai uzķertos uz tāda āķa. Viņš grib nazi. Lūdzu, nekad to viņam nedodiet!
Vils ar Liru saskatījās.
- Labi, vecais vīrs, noplātījis rokas, grasījās beigt, manos spēkos ir nodot nazi tavās rokās un parādīt, kā to lietot to jau esmu izdarījis -, un paziņot, kādi Ģildei, pirms tā saira, bija likumi. Pirmkārt: logu atvēris, neaizmirsti to arī aizvērt! Otrkārt: neļauj nazi izmantot nevienam citam! Tas pieder tev vienīgajam. Treškārt: nekad nelieto nazi zemiskiem mērķiem! Ceturtkārt: turi to noslēpumā! Ja ir vēl kādi likumi, būšu tos piemirsis, un, ja jau esmu tos piemirsis, tad tāpēc, ka tie ir mazsvarīgi. Tev ir nazis. Tu esi tā nesējs. Nesējam vajadzētu būt pieaugušajam, taču mūsu pasaule drūp, un tava pazīme ir nepārprotama. Es pat nezinu tavu vārdu. Bet tagad gan ej! Es drīz miršu zinu, kur ir noliktas indīgas zāles. Negrasos sagaidīt Rēgus ja nu viņi nāk tagad, kad nazis ir projām. Ej!
- Bet, Paradizi kungs, Lira iesāka, taču vīrs, papurinājis galvu, turpināja:
- Nav laika! Jūs ieradāties ar mērķi. Varbūt jūs paši nezināt, ar kādu, bet eņģeļi, kas jūs šurp atveda, gan to zina. Ejiet! Tu esi drosmīga, un tavs draugs ir gudrs. Un jums ir nazis. Ejiet!
- Jūs taču nedomājat noindēties? Lira noraizējusies jautāja.
- Gājuši! teica Vils.
- Un ko jūs domājāt ar eņģeļiem? meitene nelikās mierā.
Vils paraustīja Liru aiz rokas.
- Gājuši! viņš atkārtoja. Laiks iet. Paldies, Paradizi kungs!
Vils sniedza savu asinīm notraipīto labo roku, un vecais vīrs to viegli paspieda. Viņš paspieda roku arī Lirai un pamāja Panteleimonam, kas pateicīgi nolieca savu sermuliņa galvu.
Sagrābis naža adas maksti, Vils pirmais gāja lejā pa platajām, tumšajām kāpnēm un pēc tam laukā no torņa.
Saule mazajā skvērā cepināja, klusums bija apdullinošs. Lira piesardzīgi jo piesardzīgi pameta skatienu visapkārt, taču iela bija tukša. Un labāk jau Viļu neuztraukt, stāstot, ko viņa bija redzējusi, raižu jau tā atliku likām. Tad nu Lira veda Vīlu projām no ielas, kur bija manījusi bērnus, prom no ielas, kur mēms bija stāvējis uzvarētais Tulio mēms kā pati nāve.
- Es vēlētos… kad skvērs bija teju aiz muguras, Lira ierunājās un tad apstājusies pameta skatienu atpakaļ. Tas ir tik šausmīgi, ja padomā… un visi zobi nabagam izdauzīti, gandrīz vai akls… Nu viņš ieņems indi un nomirs, un viss, bet es vēlētos…
Lira bija tuvu asarām.
- Kuš, mierināja Vils. Tas nebūs sāpīgi. Viņš vienkārši aizmigs. Tas būs labāk nekā Rēgi, tā viņš pats teica.