- Ai, ko mēs tagad darīsim, Vil? Lira jautāja. Ko gan mēs darīsim? Tu esi tik smagi ievainots, un tas nabaga vecītis. .. Es šo vietu neieredzu, neieredzu no visas sirds, es to nodedzinātu līdz pašiem pamatiem. Ko mēs tagad darīsim?
- Nu, Vils atbildēja, kas tur ko domāt. Aletiometrs jāatgūst, tāpēc neatliek nekas cits kā to nozagt. Lūk, ko mēs darīsim!
9 Zādzība
Vispirms Vils ar Liru devās uz kafejnīcu atgūties, atvilkt elpu un pārģērbties. Skaidrs, ka tik asiņainā izskatā Vils nekur nevarēja rādīties, un laiks, kad par preču ņemšanu no veikala viņš jutās vainīgs, bija jau garām. Tad nu Vils savāca veselu jaunu apģērbu un apavu kolekciju, un Lira, uzstājīgi palīdzēdama un modri uzmanīdama, vai tuvumā nav bērni, atnesa visu ieguvumu uz kafejnīcu.
Lira uzvarija ūdeni, Vils aiznesa to uz vannas istabu un, izmeties kails, nomazgājās no galvas līdz kājām. Sāpes bija trulas un nemazinājās, bet vismaz griezieni ar nazi bija izdevušies precīzi. Redzējis, ko nazis spēj, Vils saprata, ka labāki griezieni nemaz nav iespējami, tomēr pirkstu stumbeņi gan nežēlīgi asiņoja. Pametis skatienu uz sakropļoto roku, Vils sajuta nelabumu, sirds sāka auļot, tādējādi, jādomā, pastiprinot asiņošanu. Apsēdies uz vannas malas, zēns aizvēra acis un vairākas reizes dziļi ieelpoja.
Pēc mirkļa, mazliet nomierinājies, viņš sāka mazgāties. Darīja, ko varēja, slaucījās aizvien asiņainākajos dvieļos un pēc tam uzģērba jaunās drānas, cenzdamies ari tās nenotašķīt ar asinīm.
Tev vajadzēs nomainīt man apsēju, viņš Lirai teica. Žņaudz, cik stingri vien vari, tikai lai apstājas asiņošana.
Saplēsusi palagu, Lira tina un tina, iespejami stiprāk stīvēdama drānu uz brūcēm. Vils sakoda zobus, bet
asaras tomēr paspruka. Nebildis ne varda, viņš tās notrausa, un arī Lira neko neteica.
Kad viņa bija beigusi, Vils teica: Paldies! Un tad turpināja: Klausies! Gribu, lai tu savā mugursomā ieliec kādu manu lietu, ej nu sazini, varbūt šurp vairs nevarēsim atgriezties. Dažas vēstules. Ja gribi, vari tās izlasīt.
Paņēmis zaļo ādas mapi, Vils sniedza Lirai gaisa pasta papīra loksnes.
- Es tas nelasīšu, ja vien…
- Man nekas nav pretī. Citādi jau es nemaz nebūtu par to ierunājies.
Lira atlocīja vēstules, un Vils, atgūlies gultā, nobīdīja kaķi sāņus un aizmiga.
Tonakt, dažas stundas vēlāk, Vils ar Liru jau tupēja šķērsielā, kas vijās līdzās koku apēnotai krumu alejai sera Čārlza dārzā. Čitagaces pusē viņi atradās zālainā parkā, kas ieskava klasisku, mēnesnīcas apmirdzētu baltu villu. Ejot kājām līdz sera Čārlza namam, aizritēja krietns laiciņš viņi pārvietojās galvenokārt pa Čitagaces pilsētu, bieži apstājoties un caur griezumiem gaisā ielūkojoties Vila pasaulē un pārbaudot savu atrašanās vietu. Ticis skaidrībā, Vils gaisa logus noslēdza.
Ne gluži kopā ar Viļu un Liru, bet gabaliņu viņiem aiz muguras tecēja svītrainais kaķis. Pēc izglābšanās no bērnu mestajiem akmeņiem tas bija gulējis un nu arī nomodā nevēlējās glābējus pamest; varbūt nosprieda, ka kopā ar Viļu un Liru, lai kur viņi ietu, būs droši. Vils gan par to tik pārliecināts nebija, taču arī bez kaķa bija pietiekami daudz, par ko domāt, tāpēc viņš par minci nelikās ne zinis. Ar katru mirkli Vils pārzināja nazi aizvien labāk, pārvaldīja noteiktāk, taču ievainojums sāpēja negantāk kā iepriekš, bez apstājas pukstēdams, un Liras svaigi liktie pārsēji, Vilam pamostoties, bija piesūkušies ar asinīm.
Zēns izgrieza gaisa logu netālu no balti mirdzošās villas, un viņi abi ar Liru izkāpa klusā Hedingtona ielā, kaldami plānus par iekļūšanu kabinetā, kur sers Čārlzs bija noslēpis aletiometru. Dārzu izgaismoja divi prožektori, mājas fasādes logos dega gaisma, bet kabinetā ne. Šaipus mājas spīdēja tikai mēness, un kabineta logs melnoja tumšs.
Koku ieskautā iela veda lejā uz citu ceļu, kas neapgaismots vijās tālu prom. Parastam kramplauzim nebūtu grūti neuzkrītoši iešmaukt krūmājā un tālāk dārzā, ja ne pamatīgais metāla žogs divreiz augstāks par Viļu, ar pīķiem galā -, kas apjoza sera Čārlza īpašumu. Lai nu kā, brīnumnazim tas nebija nekāds šķērslis.
- Paturi šo režģi, kamēr griežu, Vils čukstēja. Kad kritīs, ķer!
Lira darīja, kā Vils teica, un zēns izgrieza četrus režģa stieņus ar reizi, lai viņi bez grūtībām var izlīst cauri žogam. Režģus Lira pa vienam lika zālē, un, kad darbs bija galā, abi ienira krūmāja.
Tiklīdz bija skaidri saskatāma nama siena ar tīteņiem aizēnoto kabineta logu, no kura pavērās skats tieši uz līdzeno ielu, Vils klusi teica:
- Tagad izgriezīšu šeit logu uz Čigaci, atstāšu to vaļā, aiziešu Čigaces pilsētā līdz vietiņai, kur, pēc manām domām, jābūt kabinetam, un izgriezīšu logu tur. Paķēris no kabineta skapja aletiometru, logu aizvēršu un atgriezīšos pie šī loga. Tu paliec šeit un modri sargā! Tiklīdz dzirdēsi manu saucienu, vari kāpt caur šo logu uz Čigaci, un es to aizvēršu. Norunāts?
Jā, Lira atčukstēja, mēs ar Panu uzmanīsim.
Liras dēmons patlaban bija dzeltenbrūna pūcīte, gandrīz vai nemanāma raibajā koku ēnā. Pūces bālās acis uztvēra katru kustību.
Vils atkapies pacēla nazi, meklēdams, iztaustīdams, pieskardamies gaisam, kustēdamies maigi jo maigi, līdz aptuveni pec minūtes atrada vietu, kur varēja griezt. Zēns rīkojās aši, un pēc mirkļa parādījās logs, kas veda mēnessgaismas pielietajā Cigaces parka teritorijā. Vils pakāpās atpakaļ, iegaumēdams virzienu un izvērtēdams, cik soļu šai pasaulē jāsper, lai tiktu kabinetā.
Tad, neteikdams ne varda, zēns iekāpa logā un pazuda.
Lira sakņupusi sēdēja turpat netālu. Panteleimons tupēja zarā viņai virs galvas, klusi grozīdamies uz visām pusēm. Lira dzirdēja sev aiz muguras Hedingtonas satiksmi un klusus soļus kāds gāja pa ceļu ielas galā, varēja saklausīt pat kukaiņu bezsvara kustības starp zariņiem un lapās meitenei pie kājām.
Pagāja viena minūte, otra. Kur Vils ir šobrīd? Sasprindzinājusi redzi, Lira pameta skatienu kabineta logā, taču pretī rēgojās vien tumšs, vīteņaugu ieskauts kvadrāts ar akmens starpliku. Vēl šorīt sers Čārlzs bija zvilnējis krēslā pie loga sakrustotām kājām, nogludinādams bikšu vīles. Uz kuru pusi no loga atrodas kabinets? Vai Vils spēs nepamanīts iekļūt mājā? Lira varēja sadzirdēt pat savus sirdspukstus.
Tad Panteleimons izdvesa klusu skaņu, un tieši tobrīd cits troksnis atskanēja mājas priekšpusē, pa kreisi no Liras. Mājas fasādi meitene nevarēja labi redzēt, taču manīja noplaiksnām kokos gaismu un dzirdēja zem riepām klusi gurkstam granti. Mašīnas dzinēja troksni Lira pat neievēroja.
Meitene ar acīm meklēja Panteleimonu, kas klusītēm slīdēja uz priekšu, cik nu tālu no meitenes to varēja. Pēc brīža atgriezies tumsā, dēmons nosēdās Lirai uz dūres.
Sers Čārlzs pārbraucis, viņš čukstēja. Un kads atbraucis kopā ar viņu.
Panteleimons atkal aizspurdza, un Lira viņam sekoja, ar vislielāko piesardzību uz pirkstgaliem tipinādama pa mīksto zemi, pieliekdamās zem krūmiem, beigās nomezdamās četrrāpus, lai palūkotos starp lauru koka lapām.
Rolsroiss stāvēja majas priekšā, un šoferis aizgāja mašīnai otrā pusē atvērt pasažierim durvis. Sers Čārlzs smaidīdams stāvēja un gaidīja, tad pasniedza roku laukā kāpjošajai sievietei, un, kad viņu varēja saredzēt, Lira juta sirdi triecienu, nepatīkamāko kopš bēgšanas no Bolvangaras: sera Čārlza viešņa bija Liras māte Koulteres kundze.
Vils piesardzīgi virzījās pa mēnessgaismas pielieto zāli Čitagaces pusē, skaitīdams solus, cenzdamies iespējami skaidrāk atsaukt atmiņā kabineta atrašanās vietu un mēģinādams novietot to attiecībā pret villu, kas atradās tuvumā, balta stuka [13] ēku ar kolonnām, ko ieskāva angļu dārzs ar statujām un strūklaku. Zēns arī apzinājās, cik neaizsargāts viņš ir mēnesnīcas pielietajos parka plašumos.