Nospriedis, ka atrodas īstajā vietā, Vils apstājās un, pacēlis nazi, uzmanīgi taustījās uz priekšu. Neredzamās spraudziņas varēja būt jebkur, taču ne visur, citādi jau kurš katrs naža cirtiens atvērtu logu.
Vispirms Vils izgrieza mazu atvērumu, ne platāku par plaukstu, un tajā ielūkojās. Pretī melnoja tumsa, un zēns nekādi netika gudrs, kur patlaban atrodas. Aizvēris caurumu, viņš mainīja griešanas leņķi par deviņdesmit grādiem un atvēra nākamo. Šoreiz acu priekšā parādījās drāna smags, zaļš samts kabineta aizkari. Bet kur īsti tie kabineta bija? Nācās aizvērt ari šo caurumu un griezt citādi, mēģināt vēlreiz. Tikmēr laiks ritēja uz priekšu.
Trešais mēģinājums izrādījās veiksmīgāks Vils atklāja, ka pa hallē atvērtajām durvīm nespodrajā gaismā labi pārredzams viss kabinets. Rakstāmgalds, dīvāns, skapītis! Gar misiņa teleskopu krita vārga gaismiņa. Istabā neviena nebija, mājā valdīja klusums. Neko labāku nevarēja vēlēties.
Uzmanīgi aplēsis attālumu un aizvēris logu, Vils spēra četrus soļus uz priekšu un atkal pacēla nazi. Ja viņš nealojas, tad šī būs īstā vieta, tagad tikai jāpastiepjas, jāizgriež skapīša stikla caurums, jāizceļ aletiometrs un jānoslēdz aiz sevis gaisa logs.
Vils atvēra logu vajadzīgajā augstumā. Durvju stikls skapīša priekšpusē bija tikai plaukstas platumā. Piespiedis stiklam seju, Vils vērīgi pārlūkoja no augšas līdz apakšai vienu plauktiņu, tad otru.
Aletiometra skapītī nebija.
Sākumā Vils nosprieda, ka nebūs trāpījis īstajā skapītī. Kabinetā to bija pavisam četri Vils no rīta tos saskaitīja un iegaumēja izvietojumu. Tie bija augsti taisnstūrveida skapji no tumša koka, ar stiklotiem sāniem un priekšpusi, ar samtu izklātiem plauktiem, domāti vērtīgu porcelāna, ziloņkaula vai zelta priekšmetu izstādīšanai. Vai tiešām logs atvērts pie neīstā skapīša? Taču uz tā stāvēja masīvs instruments ar misiņa gredzeniem Vils to bija sevišķi iegaumējis. Lai nu ka, plaukta vidū, kur sers Čārlzs aletiometru nolika, patlaban rēgojās tukšums. Skapītis bija īstais, bet aletiometra tajā gan nebija.
Vils, uz mirkli pakāpies atpakaļ, dziļi ievilka elpu.
Būs viss kārtīgi jācaurskata, pamatīgi jāpārmeklē. Virinot gaisa logus uz labu laimi, var paiet visa nakts. Noslēdzis logu skapīša priekšā, Vils atvēra jaunu, lai, kā nākas, apskatītu istabu. Kārtīgi visu pārmeklējis, zēns aizknibināja arī šo atvērumu un atvēra lielāku logu aiz dīvāna, pa kuru vajadzības gadījumā varētu aši izkļūt laukā.
Roka nežēlīgi pukstēja, apsējs ļengani nokarājās. Aptinis to, cik labi vien varēdams, un galu iebakstījis iekšā, Vils beidzot iegāja sera Čārlza namā un nu, notupies aiz dīvāna ar nazi labajā rokā, vērīgi ausījās.
Neko nemanīdams, zēns lēnītēm piecēlās un pārlaida skatienu istabai. Durvis uz vestibilu stāvēja pusviru, un bija pietiekami gaišs, lai redzētu. Skapīši, grāmatplaukti, gleznas viss atradās turpat, kur šorīt, nekas nebija pārbīdīts.
Uzkāpis uz skaņu slāpējoša paklāja, Vils caurlūkoja visus skapīšus pēc kārtas. Aletiometra nebija nekur. Ari uz rakstāmgalda starp glītajām grāmatu grēdām un papīriem ne, nedz uz kamīna malas starp ielugumu kartēm uz kādu atklāšanu vai pieņemšanu, nedz arī uz polsterētā krēsla pie loga, nedz uz astoņsturu galda aiz durvīm.
Zēns virzījās atpakaļ uz rakstāmgaldu, grasīdamies pārbaudīt atvilktnes, lai gan jau sāka pārņemt bezcerība, un tad atskanēja klusi riepu švīksti uz grantsceļa. Tik klusi, ka zēnam sākuma gandrīz vai likās, ka rādās, tomēr viņš modri saausījās. Mašīna apstājās.
Un tad Vils dzirdēja atveramies parādes durvis.
Zibenīgi meties atpakaļ pie dīvāna, Vils tagad notupās aiz tā, līdzās logam ar skatu uz mēnesnīcas sudrabotu zāli Čitagaces pusē. Tur nokļuvis un uzreiz izdzirdējis blakuspasaulē pār zāli skrienam vieglus soļus, Vils paskatījās un ieraudzīja Liru, kas steidzās viņam pretī.
Zēns īsti laikā paspēja pamāt, pielikt pirkstu pie lūpām, un Lira palēnināja gaitu, saprazdama, ka par sera Čārlza atgriešanos Vils jau zina.
- Nekā, — Vils teica pieskrējušajai Lirai. Izčibējis. Gan jau nēsā aletiometru sev līdzi. Paklausīšos, paskatīšos, vai nenoliks atpakaļ. Paliec tepat!
- Nē! Ir kas vēl trakāks! Lira, krizdama panikā, izmeta. Tur ir vina Koulteres kundze mana māte, nezinu, kā viņa šurp tikusi, bet, ja viņa mani ieraudzīs, tad beigas, Vil, tad ar mani ir cauri! Un tagad es beidzot atcerējos, kas viņš ir! Atcerējos, kur viņš ir redzēts! Vil, viņa vārds ir lords Borīls! Redzēju viņu Koulteres kundzes kokteiļu vakarā, kad bēgu projām! Un gan jau viņš visu laiku zināja, kas es tāda esmu…
- Csst. Ja gribi trokšņot, lasies projām!
Lira, norijusi rūgtuma kamolu, savaldījās un pameta ar galvu.
- Neņem ļaunā. Es gribu palikt kopā ar tevi, meitene čukstēja. Gribu dzirdēt, ko viņi runās.
-Apklusti vienreiz…
Vils vestibilā bija sadzirdējis balsis. Viņi ar Liru stāvēja ;ik tuvu, ka varēja viens otram pieskarties, Vils savā Dasaulē, Lira Čitagaces pusē. Ieraudzījusi Vila nošļukušo ipsēju, Lira viegli piesita viņam pie rokas, ar zīmēm rādīlama, ka sasies to. Vils pastiepa roku, lai Lira darbojas, bet )ats, notupies un piešķiebis galvu, tikmēr vērīgi klausījās.
Istabā iedegās gaisma. Vils dzirdēja, ka sers Čārlzs runā ir kalpu, atlaiž viņu, ienāk kabinetā, tad aizver durvis.
- Vai drīkstu tev piedāvāt glāzi tokajieša? sers Čārlzs autāja.
Sieviete klusā, saldā balsi atbildēja: Cik tu laipns, Carlo! Pat neatceros, kad beidzamo reizi baudīju tokajieti.
-Apsēdies krēslā pie kamīna!
Atskanēja viegls klunkšķis sers Čārlzs ieleja vīnu, tad karafes šķindoņa pret glāzes malu, čukstus teikti pateicības vardi, bet pēc tam sers Čārlzs apsēdas uz dīvāna, pāris soļu attālumā no Vila.
- Uz tavu veselību, Marisa! viņš, malkodams vīnu, teica. Tagad, jādomā, tu beidzot man pateiksi, ko vēlies.
- Vēlos uzzināt, kā tu tiki pie aletiometra.
- Kālab gan?
- Tas bija pie Liras, un es gribu viņu atrast.
- Nespēju saprast, kāpēc tu to vēlies. Tik neganta sīkaļa!
- Neaizmirsti, ka viņa ir mana meita!
- Tad jau pavisam liela negantniece, jo acīmredzot būs apzināti pretojusies tavai valdzinošajai ietekmei. Vai tad kāds to labprātīgi darītu?
- Kur viņa ir?
-Apsolu, ka pateikšu. Taču vispirms tev kaut kas man jāatklāj.
- Ja vien spēšu, Koulteres kundze atbildēja jau citādā balsī, kas, pēc Vila domām, varēja būt brīdinājums. Sievietes balss skurbināja tā bija mierīga, jutekliska, skanīga un arī jauna. Vilam gribējās redzēt, kā viņa izskatās. Lira ne reizi nebija stāstījusi, kāda izskatās viņas māte, un sievietei ar tādu balsi arī sejai jābūt izcilai.
- Ko tu gribi zināt?
- Kas padomā Ezrielam?
Un tad iestājās klusums sieviete, šķiet, apsvēra, ko teikt. Vils, pametis skatienu atpakaļ uz Liru, mēnesnīcā ieraudzīja meitenes seju ar bailēs ieplestām acīm. Viņa koda lūpā, lai klusētu, un, tāpat kā viņš, ieklausījās.
Beigu beigās Koulteres kundze atbildēja: — Lai notiek, pateikšu arī! Lords Ezriels pulcina karaspēku ar mērķi pabeigt karu, kas iesākās debesīs pirms miljardiem gadu.