- Viduslaiku stilā. Tomēr viņam, šķiet, ir ļoti moderni līdzekļi. Ko viņš nodarījis magnētiskajam polam?
- Viņš atklāja metodi, kā uzspridzināt robežas, kas šķir mūsu pasauli no citām. Līdz ar to radās vērienīgi traucējumi Zemes magnētiskajā laukā, kas, neapšaubāmi, atbalsojas arī šajā pasaulē… Bet no kurienes tev tas zināms? Karlo, manuprāt, pēdējais laiks atbildēt uz dažiem maniem jautājumiem. Kas ir šī pasaule? Un kā tu mani šurp atgādāji?
- Šī pasaule ir viena no miljoniem citu. Starp pasaulēm ir pārejas, taču atrast tās nebūt nav viegli. Zinu apmēram duci, taču tās uz vietas nestāv, par ko, neapšaubāmi, jāpateicas Ezriela darbībai. Izskatās, ka patlaban no šīs pasaules var nokļūt tieši mūsējā un, nav izslēgts, vēl daudzās, daudzās citās. Savulaik pastāvēja tikai viena pasaule, kas kalpoja līdzīgi krustcelēm, kur atvērās visas durvis. Tāpēc vari iedomāties, cik pārsteigts, šodien pārejot no vienas pasaules citā, jutos, satiekot tevi, un kā nopriecājos, ka varu tevi šurp atvest taisnā ceļā, izvairoties no bīstamā ceļojuma cauri Čitagacei.
- Čitagace? Kas tā tāda?
- Krustceles. Pasaule, kas mani interesē, mana mīļā Marisa. Tomēr pārlieku bīstama, lai mēs turp tagad varētu doties.
- Kāpēc bīstama?
- Bīstama pieaugušajiem. Bērni tur var ceļot mierīgi.
- Ko? Man par to jāuzzina sīkāk, Karlo, teica sieviete, un Vils sievietes balsī saklausīja dedzīgu nepacietību. Lūk, kur atslēga atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem! Tur meklējams viss Putekļu noslēpums! Tieši tāpēc man jāatrod mans bērns. Raganām zināms viņas vārds biju jau tik tuvu, lai to uzzinātu, tik tuvu pašai raganai, taču viņa pāragri nomira. Man jāatrod bērns! Viņa man visu pateiks, man viņa noteikti jādabū rokā…
- Nekur tava meita nepaliks! Ta ierice viņu atvedīs pie manis nebaidies! Un, tiklīdz viņa atdos man to, ko vēlos, varēsi viņu ņemt. Bet tagad, Marisa, pastāsti man par savu neparasto miesassardzi! Savu mūžu nav redzēti tādi kareivji. Kas viņi tādi ir?
- Vīri, un viss. Taču… apšķelti. Šiem kareivjiem vairs nav dēmonu, tāpēc nav ari baiļu un iztēles, arī brīvas gribas nav, un viņi cīnīsies, līdz tiks sarauti gabalos.
- Nav dēmonu… Nu, izklausās visnotaļ interesanti. Varbūt es varu piedāvāt nelielu eksperimentu, ja vien tu kādu no šiem kareivjiem man piešķirtu. Labprāt pavērotu, vai Rēgi par tādu izrādīs interesi. Ja ne, mēs varētu mierīgi ceļot uz Čitagaces pilsētu.
- Rēgi? Kas tie tādi?
- Paskaidrošu vēlāk, mana mīļā. Viņu dēļ pieaugušajiem tā pasaule ir slēgta. Putekļi bērni Rēgi dēmoni atšķelšana. Jā, tas varētu lieliski izdoties. Ludzu, ielej vēl vīnu!
- Es vēlos zināt vinu, sievietes balss teica, pārmācot līstošā vīna skaņu. Un es no tevis neatlaidīšos. Tagad pasaki man: ar ko tu šajā pasaulē nodarbojies? Vai šurp tu devies, kad domājām esam tevi Brazīlijā vai Indoķīnā?
- Ceļu uz šejieni atradu pasen. Noslēpums ir tik vērtīgs, ka nevaru to atklāt pat tev, Marisa. Pati redzi, esmu visai omulīgi te iekārtojies. Tā kā dzimtenē esmu Valsts padomes loceklis, man nebija grūti izprast, kam šeit pieder vara.
Faktiski es kļuvu par spiegu, lai gan darba devējiem nekad neteicu visu, ko zināju. Šis pasaules drošības dienestus gadiem nodarbinājusi Padomju Savienība mums pazīstama kā Maskovija. Un, lai arī draudi ir mazinājušies, joprojām šai virzienā darbojas profesionāli noklausīšanas punkti un ierīces un es aizvien uzturu sakarus ar spiegošanas dienesta vadību.
Turklāt nesen dzirdēju par vērienīgiem Zemes magnētiskā lauka traucējumiem. Drošības dienesti sacelti kājās. Visas tautas, kas nodarbojas ar fundamentālās fizikas pētījumiem mēs to dēvējam par eksperimentālo teoloģiju -, vēršas pie zinātniekiem un mudina izskaidrot notiekošo. Visi taču zina: kaut kas notiek. Turklāt pastāv aizdomas, ka notiekošais ir saistīts ar citām pasaulēm.
Šajā jomā izlūkdienesta rokās būtībā ir vairāki pavedieni. Notiek Putekļu izpēte. Ak jā, arī šeit par tiem zina. Pat šaja pilsēta ir vienība, kas ar tiem nodarbojas. Un vēl pirms desmit vai divpadsmit gadiem ziemeļos pazuda kāds vīrs. Drošības dienesti domā, ka viņa rīcībā ir ziņas, kas tiem vitāli nepieciešamas, proti, par vietu, kur atrodas starppasauļu durvis tādas, pa kurām tu šodien ienāci. Šī vīra atrastās durvis ir vienīgās, par kurām dienestiem ir zināms, vari iedomāties, ka es viņiem neatklāju, ka zinu par tām. Kad sākās juku laiki, viņi devās šo vīru meklēt.
Dabiski, ka arī man, Marisa, tas viss interesē. Dedzīgi vēlos papildināt zinašanas šajā jomā.
Vils sēdēja ka parakmeņojies, taču sirds dunēja tik smagi, ka zēnam sametās baiclass="underline" ja nu pieaugušie izdzird? Sers Čārlzs taču runāja par Vila tēvu! Tad, luk, kuru un ko viņi meklē!
Tomēr zēnu nepameta pārliecība, ka istabā uzturas vēl kāds, ne tikai sarunu biedri sers Čārlzs un sieviete. Grīdai vai arī tās daļai, ko Vils, sakņupis aiz dīvāna un lūrot gar astoņstūru galdiņa kājām, varēja saskatīt, pārslīdēja ēna. Nedz sers Čārlzs, nedz arī sieviete nekustējās. Ēna pārvietojās aši, tā ložņāja, lēca un ārkārtīgi uztrauca Viļu. Vienīgais apgaismojums istabā bija parasta lampa pie kamīna, tāpēc ēna bija skaidra un labi saskatama, taču nekur nepalika tik ilgi, lai Vils tiktu skaidrībā.
Un tad sekoja divi notikumi. Vispirms sers Čārlzs pieminēja aletiometru.
Mani, piemēram, viņš turpināja iesākto domu, šī ierīce ļoti interesē. Cerams, ka izskaidrosi man tās darbības principus.
Sers Čārlzs nolika aletiometru uz astoņstūru galda, dīvāna galā. Vils aletiometru skaidri redzēja, tas bija teju vai aizsniedzams.
Otrs notikums: ena pēkšņi pierima. Tās īpašnieks droši vien notupas uz Koulteres kundzes krēsla atzveltnes, jo uz krēslu krītošā gaisma uz sienas radīja izteiktu ēnu. Brīdi, kad radījums sastinga mierā, Vils saprata, ka tas ir sievietes dēmons ložņājošs pērtiķis, kas grozīja galvu turp un atpakaļ, kaut ko meklēdams.
Vils sev aiz muguras dzirdēja, ka arī Lira, ieraudzījusi pērtiķi, aiztur elpu. Klusītēm pagriezies, zēns čukstēja: -Atgriezies pie otra loga un iekāp pa to dārzā! Salasi oļus un iesvied kabinetā, lai abi uz brīdi novēršas, bet es tikmēr paķeršu aletiometru. Pēc tam skrien atpakaļ pie otra loga un gaidi mani tur!
Lira pamājusi pagriezās un nedzirdami aizšāvās pari zālienam. Vils atgriezās atpakaļ.
Kabinetā skanēja sievietes balss: …Džordanas koledžas direktors ir prātu izkūkojis večuks. Nevaru saprast, kāpēc šis viņai to iedeva; lai tam visam būtu kāda jēga, vairākus gadus intensīvi jāstudē. Bet tagad, Karlo, tu man esi parādā informāciju. Kā tas pie tevis nokļuva? Un kur ir bērns?
- Redzēju, kā viņa ar to pilsētas muzeja darbojas. Es, protams, meiteni pazinu, ne pārāk sen taču tikāmies ar viņu tavā kokteiļu vakarā, turklāt biju pārliecināts, ka viņa ir atradusi durvis. Un tad es aptvēru, ka varu meiteni izmantot saviem mērķiem. Tad nu otrajā, nejaušajā satikšanās reizē ierīci nozagu.
- Tu esi vaļsirdīgs.
- Kas tur ko kautrēties, abi esam pilngadīgi!
- Un kur viņa patlaban ir? Ko darīja, atklājusi, ka aletiometrs ir pazudis?
-Atnāca pie manis ciemos. Manuprāt, tādam gājienam vajag mazliet nekaunības.
- Nekaunības viņai netrūkst. Un ko tu domā ar to ierīci uzsākt? Kādas ieceres lolo?
- Pateicu viņai, ka dabūs ierīci atpakaļ ar vienu noteikumu, proti, ja atgādās man kādu lietu, ko nevaru iegūt saviem spēkiem.
- Un kas tā būtu par lietu?