- Nezinu, vai tu…
Šajā mirklī kabineta logā ietriecās pirmais akmens.
Atskanēja pietiekami skaļa plīstoša stikla šķindoņa, un, tiklīdz sarunas biedri noelsās, pērtiķa ēna zibenīgi pameta krēsla atzveltni. Sekoja otrs blīkšķis, vēl viens, un Vils juta, ka, seram Čārlzam pieceļoties, sakustas dīvāns.
Pasniedzies viņš paķēra no galdiņa aletiometru, iegrūda to kabatā un metās gaisa logā. Ticis zālienā Čitagaces pusē, zēns sāka taustīt izvairīgās gaisa loga malas, lēni elpodams un cenzdamies nomierināties, tomēr ne mirkli neaizmirsdams, ka dažu pēdu attalumā viņam draud nāves briesmas.
Un tad atskanēja griezīgs brēciens nedz cilvēka, nedz dzīvnieka tik negants tas bija. Vils zināja, ka brēc pretīgais pērtiķis. Logs bija gandrīz vai aizvērts, palikusi vien šaura spraudziņa zēna krūšu līmeni un tad Vils atsprāga atpakaļ, jo spraugā parādījās zeltspalvota ķepiņa ar melniem nagiem un tad ģīmis tādi rādās murgos. Zelta pērtiķis atņirdza zobus, acis tam gailēja, izstarodamas tik koncentrētu ļaunprātību, ka Vils to izjuta gandrīz kā šķēpa cirtienu.
Vēl sekunde, un pērtiķis būtu izlīdis cauri spraugai. Tās būtu beigas visam; taču Vila rokā joprojām bija nazis, viņš to nekavēdamies pacēla un šņāpa pa labi, pa kreisi, šķērsām pāri pērtiķa ģīmim vai kur ģīmis būtu atradies, ja pērtiķis to laikus neatrautu. Tā Vils ieguva vajadzīgo mirkli, kurā satvēra atvēruma malas un nu, aizvērdams logu, saspieda tās kopā.
Vila pasaule izgaisa, viņš vientuļi stāvēja Čitagaces parka plašumos elsdams, pūzdams un trīcēdams, pārbijies kā diegs.
Bet vēl bija jāglābj Lira. Vils pieskrēja pie pirmā loga tā, ko viņš atvēra krūmājā, un ielūkojās tajā. Lauru koku un akmeņozolu tumšās lapas traucēja skatienam, taču, ieliecies otrajā pasaulē, zēns pagrūda zarus sāņus, lai mēnesnīcā labāk var redzet mājas sienu ar izdauzīto logu.
Vērodams viņš manīja pērtiķi, kas kaķa ātrumā dieba gar mājas stūri, tad seru Čārlzu un tūlīt aiz viņa sievieti. Seram Čārlzam rokā bija revolveris. Sieviete gan bija daiļa, Vils pārsteigumā sastinga mēnesnīcā viņa šķita tik piemīlīga: spožās, tumšās acis valdzinoši ieplestas, slaidais stāvs viegls un graciozs, taču, tiklīdz skaistule uzsita knipi, pērtiķis apstājies ielēca viņai rokās, un Vils ieraudzīja, ka sieviete ar jauko seju un ļaunais pērtiķis ir viena būtne.
Bet kur tad Lira?
Pieaugušie meta skatienus visapkārt, un tad sieviete palaida zemē pērtiķi, kas metās šaudīties šurpu turpu zālē, kā ošņādams vai meklēdams kāju nospiedumus.
Visapkārt valdīja klusums. Ja Lira jau bija tikusi līdz krūmājam, tad katra mazākā kustība sacels troksni, kas acumirklī viņu atklās.
Sers Čārlzs ar sausu klikšķi noreguleja revolverī drošības aizslēgu. Viņa acis pētoši vērās krūmājā, Vilam likās, ka tieši uz viņu, taču skatiens aizslīdēja garām.
Pēc tam abi pieaugušie palūkojās pa kreisi pērtiķis kaut ko bija sadzirdējis. Nu tas zibenīgi metās uz priekšu, kur vajadzēja atrasties Lirai, un daudz netrūka, lai meitene būtu notverta…
Taču, pavisam negaidot, no krūmiem zālē izlēca svītrains kaķis un iešņācās.
Pērtiķis, to dzirdēdams, pārsteigumā palēcās gaisā, lai gan diezin vai viņš bija vairāk pārsteigts nekā Vils. Nu tas nometās zemē četrrāpus, aci pret aci ar kaķi, savukārt kaķis izlieca muguru un, saslējis gaisā asti, nostājās tieši ceļā pērtiķim šņākdams, izaicinādams un spļaudams.
Pērtiķis, protams, lēca kaķim virsū. Kaķis saslējās pakaļkajas, šķildams nagus tikpat kā adatas pa kreisi, pa labi ātrāk, neka spēj izsekot acs, un tad jau Lira bija līdzās Vilam, izkūleņojusi cauri logam ar Panteleimonu pie sāniem. Kaķis brēca, arīdzan pērtiķis, kad kaķis pļaukāja ar ķepām šim pa ģīmi, līdz beidzot pērtiķis pagriezies metās Koulteres kundzei rokās, savukārt kaķis, iešāvies atpakaļ savas pasaules krūmājā, pazuda.
Bet Vils ar Liru jau bija viņpus logam. Vils kārtējo reizi taustīja teju vai netveramās gaisa loga malas un tad nekavēdamies aši saspieda tās kopā, lai noslēgtu logu visā tā garumā; pa sarūkošo atveri vēl brīdi plūda soļu troksnis krūmājā, zari brakšķēja…
Un tad bija atlikusi spraudziņa Vila plaukstas lielumā, un arī tā tika noslēgta. Pēc tam visa pasaule ieslīga klusumā. Vils nokrita ceļos rasainajā zālē, taustīdamies pēc aletiometra.
- Te nu būs, viņš sniedza to Lirai.
Meitene paņēma aletiometru. Trīcošām rokām Vils iebāza nazi makstī. Pēc tam, drebēdams pie visām miesām, zēns atgūlās zemē un aizvēra acis, juzdams, kā mēnesnīca peldina viņu sudrabā, bet Lira delikātām, maigām kustībām atraisa apsēju un atkal to uztin.
- Ak, Vil, zēns dzirdēja viņu sakām, paldies par visu, ko paveici, par visu to…
- Kaķis, cerams, tika cauri sveikā, Vils atčukstēja. — Līdzīgs manai Moksijai. Nu jau būs mājās. Atpakaļ savā pasaulē. Nu ar viņu viss būs kārtībā.
- Vai zini, kas man ienāca prātā? Vienubrīd noturēju kaķi par tavu dēmonu. Lai nu kā, viņš rīkojās kā krietns dēmons. Mēs izglābām viņu, viņš mūs. Celies nu, Vil, neguli zālē, tā ir mitra! Jāceļas un jāiet atgulties kārtīgā gultā, citādi saķersi iesnas. Iesim uz to lielo māju. Tur jābūt gultām, ēdienam un visam pārējam. Ejam nu, uzlikšu tev jaunu apsēju, uzvārīšu kafiju, uzcepšu omleti vai ko vien gribi, un tad liksimies gulēt… Nu, kad mums atkal ir aletiometrs, mēs esam drošībā, pats redzēsi! Tagad nedarīšu neko citu kā vien palīdzēšu tev meklēt tēvu apsolu…
Lira palīdzēja zēnam piecelties, un viņi abi lēnītēm aizsoļoja caur dārzu uz mēnesnīcas balti apmirdzēto māju.
10 šamanis
Lī Skorsbijs pec izkāpšanas krastā Jeņisejas upes pietekas ostā tika ierauts drūzmā — zvejnieki te centās iztirgot trūcīgo lomu (nezināmas izcelsmes zivis) konservēšanas uzņēmumiem; kuģu īpašnieki šķendējās par ostas nodokļiem, ko valdība bija paaugstinājusi, lai tiktu galā ar plūdu sekām; mednieki un kažokādu tirgotāji klimta pa pilsētu, straujā atkušņa un dzīvnieku nemierīgās uzvedības dēļ nespēdami darboties mežā.
Rādījās, ka tikt uz sauszemi pa ceļu būs grūti tas nu bija skaidrs -, normālos apstākļos par ceļu kalpoja vien attīrīta sasalušas zemes taka, bet patlaban kusa pat mūžīgais sasalums, līdz ar to zemes virsma bija pārvērtusies uzblīdušu dubļu purvājā.
Nodevis gaisa balonu un aprīkojumu glabāšanā, Lī par savu rūkošo zelta krājumu iznomāja laivu ar degvielas dzinēju, nopirka vairākas tvertnes ar degvielu, šādus tādus krājumus un pēc tam devās ceļā pa upi, kas bija izgājusi no krastiem.
Virzīšanās uz priekšu gāja gausi. Ne vien straujās upes dēļ, bet arī tāpēc, ka ūdeņos mudžēja visvisādas drazas koku stumbri, brikšņi, noslīkuši dzīvnieki, vienreiz uzpeldēja uzpūties cilvēka līķis. Laiva bija jāvada piesardzīgi un, nelielajam dzinējam smagi pukšķot, pamazām jāvirzās uz priekšu.
Lī bija ceļā uz Grummana cilts ciemu. Viņš vadījās tikai pēc atmiņas pirms dažiem gadiem Lī bija lidojis pār šo zemi, taču prātā viss bija skaidri saglabājies, tāpēc nebija grūti ātrās straumes vidū atrast pareizo virzienu, lai arī dažs labs krasts bija pazudis zem pienaini brūnganajiem palu ūdeņiem. Gaisa temperatūra bija satraukuši kukaiņus knišļu mākonis pasauli ietina dūmakā. Seju un rokas Lī iesmērēja ar Džimsona zāļu ziedi un nepārtraukti smēķēja kodīgus cigārus, kas atbaidīja negantākos mošķus.
Kas attiecas uz Hesteri, viņa klusēdama sēdēja laivas priekšgalā, samiegusi acis un garās ausis plakaniski nolaidusi uz kaulainās muguras. Lī bija pieradis pie Hesteres klusēšanas, tāpat kā viņa pie Lī neruniguma. Abi sazinājās tikai nepieciešamības gadījumā.