Trešās dienas rītā Lī savu kuģiti no pauguru grēdas izplūstošās pietekas (pakalniem butu jādus dziļi sniegā, bet patlaban tie slējās gaisā, brūngani ielāpaini un švikaini) iestūrēja galvenajā straumē. Necik ilgi, un upi ieskāva priežu un egļu meži; nobraukuši vēl dažas jūdzes, viņi sasniedza milzīgu, apaļu klinti mājas augstumā, kur Lī, piebraucis krastam, tagad novietoja laivu.
- Te savulaik bijusi piestātne, — Lī skaidroja Hesterei. Vai atceries, ko stāstīja vecais roņu mednieks Novaja Zemļā? Tagad tā, bez šaubām, slīkst sešas pēdas zem ūdens.
- Tad jau jācer, ka viņiem pietika prātiņa celt ciemu augstākā vietā, atbildēja Hestere, izlēkdama krastā.
Nepagāja ne pusstunda, un Lī izkārtoja aprīkojumu līdzās ciema vecākā koka mājai un pagriezās sveikt sapulcējušos bariņu. Gaisa kuģotājs lika lietā vispārpazīstamos ziemeļnieku žestus cenzdamies paust draudzību, viņš pie kājām nolika šauteni.
Vecs Sibīrijas tatārs, kam acis gandrīz vai pazuda krunciņās, nolika loku zemē blakus Lī šautenei. Tatāra dēmonsvilku suns nošņaukājās uz Hesteres pusi, kas par atbildi viegli sakustināja ausi, un vecakais sāka runāt.
Lī atbildēja, un viņi abi izmēģināja pusduci valodu, līdz atrada vienu, kurā sazināties.
- Apliecinu cieņu jums un jūsu ciltij, Li turpināja.
- Man līdzi šāda tāda pīpējamā zālīte, diez cik vērtīga jau nav, taču es justos pagodināts jums to pasniegt.
Vecākais atzinīgi pamāja, un viena viņa sieva no Lī saņēma paciņu, ko viņš bija izcēlis no saiņa.
- Es meklēju vīru, vārdā Grummans, Lī teica. Dzirdēju, viņš esot pieņemts jūsu ciltī kā radinieks. Iespējams, Grummanam patlaban ir cits vārds, taču viņš ir eiropietis.
- Jā gan, teica vecākais, mēs jūs jau gaidījām.
Pārējie ciema iedzīvotāji, kas blāvajā, kūpošajā saules
gaismā bija sapulcējušies dubļainā lauka māju vidū, teikto nesaprata, taču redzēja vadoņa prieku. Prieku un atvieglojumu Lī juta, ka Hestere tā domā. Vecākais vairākas reizes pamāja.
- Mes jūs jau gaidījām, viņš atkārtoja. Jūs ieradāties, lai aizvestu doktoru Grummanu uz citu pasauli.
LI uzacis saraucās, taču viņš neteica vairāk kā tikai:
- Tieši, kā jūs sakāt, ser. Vai viņš atrodas šeit?
- Sekojiet man! aicināja vecākais.
Pārējie ciema iedzīvotāji godbijīgi pakāpās sāņus. Saprazdams Hesteres nepatiku pret nejaukajiem dubļiem, pa kuriem tagad nāksies laipot, Lī paņēma dēmonu rokās, bet saini uzkara sev plecā un tad sekoja vecākajam pa meža stigu uz budu desmit pamatīgu bultu šāviena attālumā no ciema, lapegļu ieskautā līdumā.
Vecākais palika ar ādu pārvilktās koka būves ārpusē. Vieta bija izrotāta ar meža kuiļu ilkņiem un aļņu un briežu ragiem, taču tās nebija medību trofejas vien: ragi bija izkārti līdzās kaltētiem ziediem un rūpīgi savītiem priežu zariem tas izskatījās pēc rituāla.
- Jums ar viņu jārunā ar cieņu, klusi teica vecākais. Viņš ir šamanis. Turklāt ar slimu sirdi.
Pēkšņi Lī pār muguru parskrēja šermuļi un Hestere viņa rokās sastinga abi pamanīja, ka tiek cieši novēroti. No sausajiem ziediem un priežu vītnēm šurp lūkojās dzeltena acs. Tas bija dēmons. Lī vēroja, cik uzmanīgi tas savā spēcīgajā knābī saņem ziediem rotātu priedes vītni un aizvelk to pār pagalmu kā aizkaru.
Vecākais vīram uzsauca savā valodā, uzrunādams viņu vārdā, kādu bija minējis vecais roņu mednieks, proti, Džopari. Pēc mirkļa durvis atvērās.
Durvīs parādījās izdēdējis, kažokādās tērpies vīrs liesmojošām acīm. Melnos matus caurvija sirmums, zods bija stingri izvirzīts uz priekšu, bet uz dūres tupēja glūnošs demons-zivju ērglis.
Vecakais, trīsreiz paklanījies, devās prom, atstadams Li divatā ar šamani-akadēmiķi, ko viņš bija atbraucis meklēt.
- Doktor Grumman, Lī iesāka. Mani sauc Lī Skorsbijs. Nāku no Teksasas, pēc profesijas esmu gaisa kuģotājs. Ja jūs atvēlēsiet man īsu brīdi un apsēdīsieties ar mani parunāt, es jums pastāstīšu, kas mani šurp atveda. Sakiet, vai es nekļūdos? Jūs taču esat doktors Staņislavs Grummans no Berlīnes Akadēmijas?
- Jā, apstiprināja šamanis. Un jūs, kā jau teicāt, nākat no Teksasas. Vēji aizpūtuši jūs varen tālu no dzimtās zemes, Skorsbija kungs.
- Jāsaka, ka pār pasauli patlaban šalc dīvaini vēji, ser.
- Tik tiešām. Bet saulīte šķiet silta. Būdā atradīsies sols. Ja palīdzēsiet man to iznest laukā, varam pasēdēt tīkamajā gaismā un parunāt. Man ir kafija, ja jums labpatiktu to ar mani kopā iebaudīt.
- Jūs esat pati laipnība, ser, atbildēja Lī un iznesa laukā koka solu, tikmēr Grummans, aizgājis pie plīts, ielēja divās skarda krūzes verdošu dzērienu. Li šķita, ka vīra izrunā jaušams angļu, nevis vācu akcents. Observatorijas direktoram, kā rādās, bijusi taisnība.
Tiklīdz visi apsēdās Hestere, samiegtām acīm un bezkaislīga, pie Lī sāna un dižais dēmons-zivju ērglis, atklātā saulē žilbinoši spilgts -, Li uzsāka sarunu. Sākumā viņš pastastīja par tikšanos Trollezundē ar Džonu Fā, ģiptiešu lordu, arīdzan par lāča Joreka Bērnisona nolīgšanu un ceļojumu uz Bolvangaru, Liras un pārējo bērnu izglābšanu; un tad viņš izstāstīja visu, ko bija uzzinājis gan no Liras, gan Serafinas Pekkalas, lidojot balonā uz Svalbāru.
- Saprotiet, doktor Grumman, spriežot pēc meitenes stāstītā, man šķiet, ka lords Ezriels, šaušalīgi vicinot zinātnieku acu priekšā nocirsto, sasaldēto galvu, nobiedēja tos tiktāl, ka viņi kārtīgi nepacēla skatienu. Tieši tāpēc man radās aizdomas, ka jūs vēl varat būt dzīvs. Un vēl, ser, jums, neapšaubāmi, ir specifiskas zināšanas. Par jums dzird runājam visā Arktikas jūras piekrastē kā jums caurumoja galvaskausu, kā jūsu pētījumu priekšmets šķietami variēja, sākot no izrakumiem okeāna gultnē līdz pat ziemeļblāzmas novērojumiem, par jūsu pēkšņo parādīšanos pirms desmit, divpadsmit gadiem, varētu teikt, nezin no kurienes, — un tas viss ir bezgala saistoši. Taču šurp mani, doktor Grumman, atveda nevis ziņkāre, bet kaut kas cits. Mani satrauc bērna liktenis. Domāju, ka viņai ir nozimīga loma, arī raganas tā uzskata. Ja jums kaut kas zināms par šo meiteni vai ar viņu saistītiem notikumiem, labprāt dzirdētu to no jūsu mutes. Kā jau teicu, nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka jums tas pa spēkam, tieši tāpēc jau šeit esmu.
Tomēr, ja nemaldos, ser, dzirdēju ciema vecāko runājam, ka esmu ieradies, lai vestu jūs uz citu pasauli. Vai nu es pārpratu, vai arī viņš tiešām tā teica? Un vēl kāds jautājums jums, ser: kas tas par vārdu, kurā viņš jūs uzrunāja? Cilts vārds, burvja tituls?
Aši pasmaidījis, Grummans atbildēja: Vārds, ko viņš lietoja, ir mans īstais vārds Džons Perijs. Jā, jūs ieradāties, lai vestu mani uz citu pasauli. Un, runājot par to, kas jūs šurp atveda, domāju, jūs pats tūlīt redzēsiet.
To sacīdams, Grummans atvēra plaukstu. Samaņa delnā gulēja kaut kas tāds, ko Lī skaidri redzēja, tomēr nespēja saprast, kā tas iespējams. Redzēt viņš redzēja navahu [14] sudraba gredzenu ar tirkīzu, un to nu Lī tiešām redzēja un pazina tas bija mātes gredzens; viņš zināja, cik tas ir smags un cik gluds ir akmens, zināja, ka juvelieris ir ielocījis metālu stūrītī, kur akmentiņš bija ieplīsis, tāpat arī to, ka stūrītis novalkāts gluds Lī pirksti pirms daudziem, daudziem gadiem zēnībā dzimtajā zintnieku zemē taču gredzenu bija taustījuši bez sava gala.