Piemeties uz ūdens velosipēda malas, Vils norāva kurpes lētās krosenes, kas juka ārā un rāva krampjos sakarsušās pēdas. Nometis zeķes līdzās kurpēm, Vils iegrūda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Dažas sekundes velak, atbrīvojies no apģērba, viņš brida jūrā.
Ūdens likās burvīgs ne īsti vēss, ne arī silts. Aizbridis līdz platformai, Vils uztrausās uz laikazoba nogludinātajiem dēļiem un piesēda, lai pamestu skatienu atpakaļ uz pilsētu.
Skatoties no šejienes, ostu labajā pusē norobežoja mols. Apmēram jūdzi tālāk vidēja sarkanbalti svītrota bāka. Aiz tās tālumā pacēlās klinšu silueti, vēl tālāk pauguru virkne, ko Vils bija redzējis savā pasaulē, vietā, no kuras ieradās.
Tepat rindojās ar spuldzīšu virtenēm apkārtie kazino dārza koki, pilsētas ielas un krasta linija ar viesnīcām, kafejnīcām un liegas gaismas pielietiem veikaliem tomēr viscaur valdīja klusums un pamestība.
Un drošība. Neviens Viļu te nevarēja izsekot virs, kas okšķerēja viņu mājās, to neuzzinās, policija nemūžam neatradīs. Vila priekšā pavērās vesela pasaule, kurā patverties.
Pirmoreiz kopš izskriešanas pa mājas durvīm viņš sāka justies drošs.
Vilam jau atkal slāpa, arī izsalkums lika sevi manīt galu galā pēdejoreiz viņš bija ēdis citā pasaulē. Ieslīdējis atpakaļ ūdeni, zēns jau krietni gausāk peldēja uz krastu, kur uzģērba apakšbikses, bet pārējās drēbes un somu paņēma rokās. Tukšo pudeli Vils izmeta tuvākaja atkritumu tvertnē un tālāk pa ietvi uz ostas pusi soļoja basām kājām.
Kad ada cik necik bija apžuvuši, viņš uzvilka džinsus un gāja meklēt kādu ēstuvi. Viesnīcas izskatījās pārlieku grandiozas. Vils ielūkojas pirmajā hotelī, taču tas bija tik plašs, ka metās neomulīgi, un viņš soļoja talak gar jūras krastu, līdz uzgāja kafejnīciņu, kas šķita īstā. Vils nevarētu pateikt, kāpēc, — kafejnīca bija ļoti līdzīga dučiem citu otrā stāva balkons vai lūza no puķu podiem, arī galdi un krēsli bija izlikti laukā uz ietves, tomēr vieta zēnu neizprotamā kārtā pievilka.
Pie sienas bija stends ar bokseru fotoportretiem un plakāts ar smaidošu akordeona spēlētāju un viņa autogrāfu. Bija arī virtuve un tai līdzās durvis, kas izgāja uz šaurām kāpnēm ar paklāju ziedu rakstā.
Klusītēm uzkāpis līdz šaurajam kāpņu laukumam, Vils atvēra tuvākās durvis. Istaba atradās ielas pusē. Gaiss tajā bija sasmacis un sastāvējies, un viņš atvēra balkona stikla durvis, lai ielaistu istabā naksnīgas vēsmas. Telpa bija maza, noplukuši, mēbeles tādai šaurībai stipri par lielu, tomēr izskatījās spodra un labiekārtota. Šeit bija mituši viesmīlīgi |audis. Istabā bija neliels grāmatplaukts, uz galda žurnāls, daži fotoattēli rāmīšos.
Izgājis laukā, Vils iemeta skatienu citās telpās mazā vannas istaba un guļamistaba ar divvietīgu gultu.
Vila ādai pārskrēja tirpas, pirms viņš atvēra pēdējās durvis. Sirds auļoja. Zēns gan šaubījās, vai bija dzirdējis troksni, tomēr nezin kāpēc likās, ka istaba nav tukša. Vilam ienāca prātā, ka diena bija aizsākusies visai dīvaini: viņa mājās aiz neapgaismotas istabas durvīm kāds stāvēja, un viņš pats gaidīja šīs telpas iekšpusē, savukārt patlaban lomas bija mainījušās…
Kamēr zēns, tā domādams, stāvēja, durvis atsprāga vaļā un kāds līdzīgi meža zvēram metās viņam virsū.
Taču Vilam jau bija pieredze tik tuvu durvīm, lai viņu varētu notriekt no kājām, zēns nebija nostājies. Vils spīvi turējās pretī ar ceļgalu, galvu, dūri un roku spēku, lai kas bija pretinieks tas, viņš, viņa…
Meitene apmēram Vila vecumā neganta, atieztiem zobiem, noskrandusi, netīra un kailiem, vājiem locekļiem.
Acumirklī novērtējusi pretinieku, meitene atrāvās no zēna kailajām krūtīm un sarāvās čokurā tumšās kāpņu telpas stūrī kā strupceļā iedzīts kaķis. Turklāt, Vilam par pārsteigumu, viņai līdzās tiešām parādījās kaķis milzu meža kaķis Vilam līdz ceļiem, uzboztu spalvu, atieztiem zobiem un izslietu asti.
Meitene uzlika roku kaķim uz muguras un aplaizīja sausās lūpas, sekodama katrai Vila kustībai.
Vils lēnītēm cēlās kājās.
- Kas tu esi?
- Lira Sudrabmēle, meitene atbildēja.
- Vai tu šeit dzīvo?
- Nē, viņa skaļi attrauca.
- Un kas šī ir par vietu? Kas par pilsētu?
- Nezinu.
- No kurienes tu esi?
- No manas pasaules. Līdzās šai. Kur ir tavs dēmons?
Vils iepleta acis. Un tad ievēroja, ka ar kaķi notiek kaut
kas neparasts ielēcis meitenei rokās, tas mainīja veidolu. Nu tas bija sarkanbrūns sermuliņš ar ziloņkrāsas kaklu un vēderu, kas acīm urbās Viļā tikpat neganti kā meitene. Pēc mirkļa sekoja nākamā pārvērtība Vils saprata, ka abi gan meitene, gan sermuliņš no viņa velnišķīgi baidās, tikpat kā no spoka.
- Man nekāda dēmona nav, Vils atbildēja. Nesaprotu, par ko tu runā. Tad piebilda: Ā! Tas ir tavs dēmons?
Meitene nesteidzīgi piecēlās. Sermuliņš, apritinājies viņai ap kaklu, ne uz mirkli nenolaida tumšās acis no Vila.
- Bet tu esi dzīvs, viņa kā neticēdama novilka. Tu neesi… Tu neesi…
- Mani sauc Vils Perijs, Vils stādījās priekšā. Nesaprotu, par kādiem dēmoniem tu runā. Manā pasaulē dēmons nozīmē… Tas nozīmē velnu, ļaunumu.
- Tavā pasaulē? Tu gribi teikt, ka ši nav tava pasaule?
- Nav gan. Es tikai atradu… ceļu uz šejieni. Mana pasaule, jādomā, tāpat kā tavējā, ar šo robežojas.
Viņa mazliet nomierinājās, tomēr nepārstāja Viļu modri vērot, un zēns kļuva rāms un kluss, it kā meitene būtu svešs kaķis, ar ko viņš cenšas iedraudzēties.
- Vai esi šai pilsētā kādu satikusi? Vils turpināja prašņāt.
-Nē.
- Cik ilgi jau šeit esi?
- Nav ne jausmas. Dažas dienas. Isti neatceros.
- Bet kāpēc tu šeit ieradies?
- Meklēju Putekļus, viņa atbildēja.
- Meklē putekļus? Kādus zelta, vai? Kas tie par putekļiem?
Meitene, piemiegusi acis, apklusa. Vils pagriezās, lai dotos lejā pa kāpnēm.
- Man gribas ēst, viņš atzinās. Vai virtuvē neatradīsies kas ēdams?
- Nav ne jausmas… viņa attrauca un sekoja Vilam, tomēr turēdamās zināmā attālumā.
Virtuvē Vils atrada produktus, no kuriem varētu sanākt cāļa, sīpolu un piparu sautējums, taču tie bija jeli un karstumā nelabi smakoja. Vils sagāza tos atkritumu tvertnē.
- Vai tu neko neieēdi? vērdams vaļā ledusskapi, viņš jautāja.
Lira pienāca klat paskatīties.
- Nezināju, ka tas šeit ir, viņa teica. Ai! Tas ir auksts…
Meitenes dēmons atkal pārvērtās tas kļuva par milzīgu, spilgtu, daudzkrāsainu tauriņu, kas, uz mirkli ielidojis ledusskapī, tūlīt atgriezās un iekārtojās meitenei uz pleca. Tauriņš lēnām kustināja spārnus augšā lejā. Vils juta, ka nevajadzētu tā blenzt, bet galva no lielajiem brīnumiem džinkstēja.
- Vai tad tu neesi redzējusi ledusskapi? Vils jautāja.
Atradis kokakolas skārdeni, viņš to sniedza meitenei un
tad izcēla olu kārbu. Viņa tīksmi satvēra bundžiņu delnās.
- Dzer taču! Vils mudināja.
Meitene sarauktu pieri skatījās. Viņa neprata kokakolu atvērt. Vils atrāva skārdeni, un dzēriens uzputoja. Meitene, aizdomīgi nolaizījusi putas, iepleta acis.
- Vai tad to var dzert? viņa jautāja, un balsī jautās gan cerība, gan bailes.
- Jā! Rādās, šai pasaulē kokakolu pazīst. Skaties, es to iemalkošu, lai tu redzētu, ka dzēriens nav indīgs.