Tad, lūk, maksa par jūsu nogādāšanu citā pasaulē, doktor Grumman, nebūs zelts, bet brīnumnazis, taču to es vēlos nevis sev, bet Lirai. Jums jāapzvēr, ka gādāsiet, lai šis priekšmets viņu aizsargā, un tad vedīšu jūs, kur vien gribat.
Šamanis, vērīgi noklausījies, teica: Lieliski, Skorsbij, — es zvēru! Vai ticat manam zvērestam?
- Pie kā jūs zvērat?
- Nosauciet, ko vēlaties.
Lī padomājis teica: Zveriet pie tā lai kas tas būtu -, kā deļ noraidījāt raganas mīlu. Uzskatu, ka tas jums ir svarīgak par visu.
Grummana acis iepletās, un viņš teica: Jūs neesat kļūdījies, Skorsbija kungs. Labprāt pie tā zvērēšu. Dodu jums savu vārdu, ka gādāšu, lai bērns Lira Belakva nonāk brmumnaža aizsardzībā. Taču gribu jūs brīdināt: naža nesējam paredzēts savs uzdevums, un pastāv iespējamība, ka tā iedarbība var meiteni pakļaut vēl lielākām briesmām.
Lī nesteidzīgi pamāja. Lai notiek! viņš teica. Taču, lai cik niecīga drošības garantija, es gribu, lai meitenei tā būtu.
- Esmu jums devis godavārdu. Bet nu laiks doties uz jauno pasauli, un jums būs mani jāved.
- Bet vējš? Diez vai esat tik slims, lai nemanītu laika apstākļus!
- Vēju atstājiet manā ziņā!
Lī pamājis atsēdas uz sola, viņa pirksti jau atkal slīdēja pār tirkīza gredzenu, Grummans tikmēr savāca nedaudzās viņam vajadzīgās lietas briežādas somā, un tad abi pa meža stigu devās projām uz ciemu.
Vecākais teica atvadu runu. Ciema iedzīvotāji cits pēc cita nāca pieskarties Grummana rokai, murminādami pa kādam vārdam, pretim saņemot kaut ko līdzīgu svētībai. Lī tikmēr vēroja laika apstākļus. Dienvidu pusē debesis bija noskaidrojušās, svaigi smaržojoša vēsma ielīgoja zaros un ievirmoja priežu galotnēs. Ziemeļos virs upes vēl smagi gūla migla, tomēr pirmoreiz daudzu dienu laikā pamale skaidrojās.
Pie klints, kur savulaik bija piestātne, Lī iecēla Grummana saini laivā, uzpildīja mazo dzinēju, un tas uzreiz sāka pukšķināt. Laiva ar šamani atraisīta traucās lejup pa straumi, brāzās zem kokiem, iekļūstot galvenajā upē tik aši, ka Lī sametās bail par Hesteri, kas sakņupusi tupēja margapmalē; taču viņa bija rūdīta ceļotāja lai nu kam, bet Lī tas bija jāzina! Kāpēc gan viņš, pie joda, tā raustās?
Sasniedzot upju sazarojuma vietā ostu, atklājās, ka ik viesnīcu, ik mēbelētu mītni vai personīgo mājokli ieņēmuši kareivji. Turklāt ne jau šādi tādi, bet Maskovijas imperiālās gvardes pulki, visnegantāk apmācītā un visdāsnāk ekipētā armija pasaulē, kas zvērējusi atbalstīt Maģistēriju.
Lī pirms došanās ceļā bija cerējis uz nakts atpūtu likās, Grummanam tā nekaitēs, taču istabu atrast nebija iespējams.
- Kas te notiek? Lī jautāja laivu vīram, atdodams nomāto laivu.
- Nezinu. Vakar pilsētā viscaur tika izvietots karaspēks, rekvizēja katru ēdiena drupatu, visus kuģus. Būtu savākuši arī šo laivu, ja jūs nebūtu to paņēmis.
- Vai zināt, kurp viņi dodas?
- Uz ziemeļiem, atbildēja laivu vīrs. Gan jau tur ies vaļā cīņa, lielākais karš, kāds jelkad piedzīvots.
- Uz ziemeļiem, uz jauno pasauli?
- Tieši tā. Bet pulkiem neredz gala šis ir tikai priekšpulks. Pēc nedēļas nebūs ne maizes rieciena, ne spirta lāsītes. Paņemdams laivu, jūs izdarījāt man pakalpojumu tās cena jau divkāršojusies…
Ko tur vairs cerēt uz atpūtu, pat ja izdotos atrast kādu vietu. Galigi noraizējies par balonu, Lī ar Grummanu nekavēdamies devās uz noliktavu, kur bija to atstājis. Šamanis turējās godam. Viņš izskatījās slims, tomēr bija sīksts.
Noliktavas pārzinis, aizņemts rezerves dzinēju daļu nodošanā sardzes seržantam, uz mirkli atrāva skatienu no mapes.
- Balons ļoti žēl vakar rekvizēts, viņš paziņoja. Pats redzat, kas te notiek. Man nebija izvēles.
Hestere noraustīja ausis, un Lī saprata viņas mājienu.
- Vai balons jau projām? viņš prasīja.
- Grasās savākt šopēcpusdien.
- Viņi to nedarīs, teica Lī, jo manā pusē ir autoritāte, kas ir nozīmīgāka par sardzi.
Lī parādīja noliktavas pārzinim gredzenu, ko Novaja Zemļā bija novilcis no mirušā skrēlinga pirksta. Pie letes blakus stāvošais seržants, pamanījis Baznīcas simbolu, sastinga nodarbes vidū un militāri sveicināja, tomēr, lai cik disciplinēts, nespēja noslēpt samulsumu, kas pārslīdēja pār viņa seju.
- Tā kā balons mums vajadzīgs nekavējoties, turpināja Lī, jūs varētu norīkot vīrus, lai to uzpilda. Es tiešām domāju nekavējoties. Tas pats attiecas arī uz ēdienu, ūdeni un balastu.
Noliktavas pārzinis palūkojas seržantā (tas tikai paraustīja plecus) un steidza meklēt balonu. Li ar Grummanu devās atpakaļ uz piestātni, kur stāvēja benzīna tanki, lai uzpildītu degvielu un mierīgi parunātos.
- No kurienes jums tas gredzens? jautāja Grummans.
- Novilku mironim no pirksta. Gana riskanti to izmantot, taču citu iespēju, kā atgūt balonu, neredzēju. Kā jums šķiet, vai seržantam neradās aizdomas?
- Protams, radās. Taču viņš ir disciplinēts vīrs. Baznīcai nejautās. Ja vispār ziņos, tad, kamēr šie sadomas, ko uzsākt, mēs jau būsim gabalā. Labi, Skorsbija kungs, apsolīju jums ceļavēju ceru, ka būs jums pa prātam.
Debesis virs galvas patlaban bija zilas, saule spīdēja spoži. Ziemeļu pamalē virs jūras līdzīgi kalnu grēdai vēl cēlās miglas vāli, taču vēsma tos atgrūda aizvien tālāk, un Lī nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pacelties gaisā.
Balonam viņpus noliktavas jumta malas briestot un augot aizvien milzīgākam, Lī pārbaudīja grozu, ar sevišķu rūpību sastūķēdams tajā aprīkojumu, ej nu sazini, kadas grūtības tevi sagaida svešā pasaulē? Arīdzan instrumentus
Li nostiprināja visnotaļ uzmanīgi, pat kompasu, kam adata nejēdzīgi šaudījās pa skalu. Beigās Lī sakārtoja duci smilšu maisu balastam.
Balons beidzot bija uzpildīts. Brāzmu šaustīts, tas liecās uz ziemeļiem korpuss saspringa virvēs, kas to vēl turēja pie zemes. Lī, izdodams pēdējo zeltu, samaksāja noliktavas pārzinim un palīdzēja Grummanam iekāpt grozā. Pēc tam viņš vērsās pie vīriem ap virvēm un norīkoja, lai balonu laiž vaļā.
Taču vīri nepaspēja rikojumu izpildīt, jo tika aizkavēti. Alejā līdzās noliktavai nodunēja aši zābaku soļi un tika izkliegta pavēle: Stāt!
Vīri pie virvēm sastinga, daži skatījās uz aleju, citi uz Lī, un viņš skarbi uzsauca: Aiziet! Laidiet vaļā!
Divi vīri paklausīja, un balons grīļodamies cēlās augšup, bet pārējo divu uzmanību saistīja kareivji, kas aši tuvojās gar ēkas stūri. Šie divi joprojām stingri turēja virves pie tauvošanas pāļiem, un balons nejauki raustījās uz sāniem. Lī ieķērās savienotājgredzenā, arīdzan Grummans pielika tam roku, tāpat arī šamaņa dēmons bija cieši iecirtis gredzenā ķetnas.
Li brēca: Laidiet vaļā, nolādētie muļķi! Balons jau ceļas gaisā!
Balons sparīgi rāvās augšup, un, lai kā ari vīri vilka, noturēt to neizdevās. Viens virvi atlaida, un tā tagad pati atrāvās no pāļa, tikmēr otrs, juzdams virvi ceļamies, nevis palaida, bet instinktīvi to satvēra. Lī tadu gadījumu bija reiz redzējis un baidījās no iznākuma. Nabaga vīra dēmons, plecīgs haskijs [15] , balonam traucoties debesīs, bailēs un sāpēs gaudoja; piecas bezgala garas sekundes, un viss bija galā vīra spēki izsīka, pusdzīvs viņš krita lejā un iegāzās ūdenī.