Выбрать главу

Tikmēr kareivji jau bija pacēluši šautenes. Gar groza sāniem nosvilpa šāvienu zalve, kāda lode izšķīla dzirk­steli no savienotājgredzena, ar triecienu sastindzinādama Lī rokas, tomēr īpašus postījumus nenodarot. Skanot otrajai zalvei, balons jau bija teju neaizsniedzams un, brāzdamies pāri jūrai, traucās zilgmē. Lī juta, ka sirds ceļas līdz ar balonu. Serafinai Pekkalai Lī reiz bija teicis, ka lidošana viņam nu tā, tikai darbs, bet tā nebija tiesa. Pacelties gaisā, radot jauku vējiņu sev aiz muguras un gaidot atklājamies acu priekšā jaunu pasauli, kas gan vēl jaukāks šajā dzīvē varēja būt?

Atlaidis savienotājgredzenu, Lī pamanīja Hesteri pusaizvērtām acīm, sakņupušu savā ierastajā vietā gondolas stūrītī. Tāltālu lejā nogranda kārtējā bezjēdzīgā šāvienu zalve. Pilsēta ātri pazuda skatienam, saule lejā zeltija upes plašo līkumu.

-    Nu, doktor Grumman, Li ierunājās, nezinu, kā jūs, bet es gaisā jūtos labāk. Kāpēc gan tas nabaga vīrs neatlaida virvi? Tas ir tik sasodīti vienkārši, un, ja to neatlaid uzreiz, zūd pēdējā cerība.

-   Paldies, Skorsbija kungs, pateicās šamanis. Jums tas izdevās meistarīgi. Tagad nomierināsimies un lidosim. Es būtu pateicīgs par kažokādām, gaiss vēl ir dzestrs.

11 Belveders

Parkā, plašajā, baltajā namā Vils slīga drudžainā miegā; zēnu vajāja sapņi, kuros jautās gan rūpes, gan saldme, tad nu viņš par varītēm centās pamosties, vienlaikus tvīkdams pagulēt. Plati atvē­ris acis, Vils bija tik samiegojies, ka ne pakustēt, līdz, beidzot uzslējies sēdus, atklāja, ka apsējs ir nošļucis un gulta tumšsarkana.

Ar mokām izrausies no gultas, Vils smagi putekļainajā saules gaismā un lielās mājas klusumā kāpa lejā uz virtuvi. Viņi ar Liru apmetās kalpu istabās zem pašiem bēniņiem: cēlās gultas ar baldahīnu apakšstāvā pārāk aicinošas neiz­skatījās, un tagad gājiens likās garš un nogurdinošs.

-   Vil, Lira, acumirklī novērsusies no plīts, rūpju pilnā balsī ierunājas un palīdzēja viņam tikt līdz krēslam.

Vilam reiba galva. Jādomā, zaudēts daudz asiņu; kas tur ko domāt, viss skaidrs. Brūces nerimstoši asiņoja.

-    Es tikko uzvārīju kafiju, Lira teica. Vai gribi to uzreiz, vai arī vispirms uzliksim jaunu apsēju? Varu gan to, gan to kā vēlies. Aukstajā skapī ir olas, bet ceptas pupiņas gan neatradās.

-    Šādā namā pupiņas nemēdz būt. Vispirms apsēju. Vai te ir karstā ūdens krāns? Gribu nomazgāties. Riebjas staigāt ar tādiem traipiem…

Lira pielaida karsto ūdeni, un Vils noģērbās līdz apakš­biksēm. Viņš bija pārlieku novājināts un apdullis, lai

kaunētos, Lira gan samulsusi izgāja laukā bez teikšanas. Nomazgājies, cik vien labi varēdams, Vils apslaucijās trauku dvielī, kas bija uzkārts uz auklas virs plīts.

Lira atgriezās ar svaigu drēbju kārtu Vilam kreklu un audekla biksēm ar jostu. Vils apģērbās, bet Lira, sadīrājusi strēmelēs jaunu trauku dvieli, uzlika viņa rokai stingru apsēju. Meitene bija gaužām norupejusies nepietiek, ka brūces nebeidza asiņot, arī citviet roka bija iekaisusi un apsārtusi. Taču Vils par to nerunāja, arīdzan Lira klusēja.

Pēc mirkļa Lira sagatavoja kafiju, apgrauzdēja sakal­tušu maizi, un abi ar ēdamo devās uz grezno telpu mājas priekšpusē, no kuras pavērās skats uz pilsētu. Paēdis un padzēris Vils jutās mazliet labāk.

-    Varbūt pavaicā aletiometram, ko darīt tālāk, Vils teica. Vai esi tam jau ko jautajusi?

-   Nē, Lira atbildēja. Turpmāk darīšu tikai to, ko tu teiksi. Grasījos pagājušajā nakti, bet tad pārdomāju. Neko neuzsākšu, iekams tu neprasīsi.

-    Nu, patlaban tā kā derētu, Vils teica. Šobrīd šī pasaule ir ne mazāk bīstama kā manēja. Kaut vai Andželikas brālis. Un ja nu…

Vils aprāvās pusvārdā, jo Lira kaut ko gribēja teikt, taču, pieklustot viņam, arī meitene apklusa. Pēc brīža saņēmusies Lira ierunājās: Vil, vakar kaut kas atga­dījās, un es tev to nepastāstīju. Vajadzēja pateikt, taču bija tik daudz citu notikumu. Atvaino…

Un tad Lira izstāstīja Vilam, ko bija redzējusi pa torņa logu, kamēr Džakomo Paradizi apstradāja Vila ievainoju­mu: kā Tulio apsēda Rēgi un Andželika ieraudzīja Liru pie loga, cik naidīga viņa izskatījās un kā Paolo draudēja.

-   Vai atceries, meitene turpināja, kā bija toreiz, kad viņa mūs uzrunāja? Mazais brālis sāka stāstīt, kas un kā.

Paolo teica: "Viņš grib dabūt…" bet māsa neļāva pa­beigt, viņu iepliķēdama, vai atceries? Varu saderēt, puika gribēja teikt, ka Tulio devies pēc naža un tāpēc viņi visi te ieradušies. Tāpēc, ka ar nazi var visu pat, nebaido­ties no Rēgiem, izaugt par pieaugušajiem.

-     Kā tas izskatījās, kad Rēgi viņam uzbruka? Vils jautāja. Liru parsteidza zēna spējā pieliekšanās uz priekšu un uzstājīgais skatiens.

-   Viņš… Lira centās atcerēties visos sīkumos, sāka skaitīt murī akmeņus… Gluži kā nojūdzies. Taču necik ilgi. Beigās, it kā zaudējis interesi, meta mieru. Un pēc tam neteica ne vārda, Lira pabeidza, taču, ieraugot Vila sejas izteiksmi, pajautāja: Kas tad nu?

-   Vai zini… man ienāca prātā, ka galu galā viņi tiešām varētu būt no manas pasaules, tie Rēgi. Šitā izturēties pret cilvēku nudien nebrīnītos, ja viņi būtu no manas pasaules. Turklāt pirmo logu Ģilde atvēra uz manu pa­sauli un Rēgi varēja pa to ienākt.

-    Bet jūsu pasaulē taču Rēgu nav! Vai tad esi kādreiz par tiem ko dzirdējis?

-   Varbūt mēs viņus nesaucam par Rēgiem. Iespējams, dēvējam citā vārdā.

Lira netika gudra, ko Vils grib teikt, taču uzplīties negribējās. Zēna vaigi bija piesarkuši, acis dega.

-   Lai nu kā, Lira novērsusies turpināja, galvenais ir tas, ka Andželika pamanīja mani pie loga. Viņa tagad zina, ka nazis ir pie mums, un izpļāpās arī citiem. Uzska­tīs, ka Rēgi viņas brālim uzbruka mūsu dēļ. Es nožēloju, Vil. Vajadzēja izstāstīt ātrāk. Taču bija tik daudz kā cita…

-   Labi, Vils teica, diez vai tas ko mainītu. Tulio spī­dzināja veco viru un, zinādams, kā nazis lietojams, pie izdevības būtu mūs nogalinājis. Mums bija jāaizstāvas.

-   Man tikai tāda nelāga nojauta, Vil. Gribu teikt, Tulio taču ir Andželikas brālis. Varu saderēt, ka mums viņu vietā arī gribētos tikt pie naža.

-    Jā, Vils piekrita, — taču atgriezties pagātnē un mai­nīt to, kas jau noticis, nav iespējams. Nazis mums bija jādabū, lai atgutu aletiometru. Ja vien varētu, mēs būtu iztikuši bez cīņas.

-   Jā, tik tiešām, Lira piekrita.

Tāpat kā Joreks Bērnisons, Vils, neapšaubāmi, bija labs cīnītājs, tāpēc Lira neiebilda, kad viņš teica, ka labāk būtu bijis iztikt bez cīņas, — meitene zināja, ka ar Vila muti runā nevis gļēvulība, bet stratēģija. Patlaban Vils izskatījās mierīgāks, vaigi atkal bija bāli. Viņš do­mīgi lūkojās tālumā.

Tad Vils teica: Tagad varbūt svarīgāk ir padomāt par seru Čārlzu un viņa turpmāko rīcību vai Koulteres kun­dzi. Ja jau viņai ir tā miesassardze, ko viņi pieminēja sarunā, veidota no kareivjiem, kam atšķelti dēmoni, varbūt tiešām seram Čārlzam taisnība: Rēgi tādiem ne­būs bīstami. Zini, ko es domāju? Manuprāt, Rēgi tiesā nost cilvēku dēmonus.

-   Bet bērniem taču arī ir dēmoni. Un bērniem Rēgi ne­uzbrūk. Tad jau atslēga meklējama citur.

-   Bet pieaugušo un bērnu dēmoni ir dažādi, Vils iebil­da. Tie taču atšķiras, vai ne? Pati teici, ka pieaugušo dēmoni savu veidolu nemaina. Tur tas suns aprakts. Ja nu šiem kareivjiem tiešām nav dēmonu, iznākums varētu būt tāds pats…