- Jā! Lira piekrita. Nudien. Lai nu kā, vinu Rēgi nebiedētu. Mana māte nebaidās ne no paša velna. Un ir tik viltīga, Vil, tiešām, tik bezjūtīga un nežēlīga, ka spētu izrīkot Rēgus, par to nu es nešaubos. Komandētu tāpat kā cilvēkus, un viņiem nāktos paklausīt, tur nav divu domu. Lords Borīls taču ir stiprs un gudrs, bet viņa to dancina pēc savas stabules. Ai, Vil, man jau atkal metas bail, iedomājoties, ko viņa var izdarīt… Pavaicāšu aletiometram, kā teici. Lai nu kā, bet, paldies Dievam, to mēs atguvām.
Attaisījusi samta saini, Lira ar mīlestību noglāstīja smago zeltu.
- Pajautāšu par tavu tēvu, meitene teica, un kā varam viņu atrast. Skaties, es noregulēju radītājus uz…
- Nē. Sākumā apvaicājies par manu mati. Gribu zināt, vai viņai viss ir labi.
Lira pamājusi noregulēja rādītājus, ielika aletiometru klēpī un, pirms tajā ielūkoties un koncentrēties, saglauda matus aiz ausīm. Vils vēroja, kā vieglais radītājs mērķtiecīgi virzās pa skalu, pēc brīža noraustās un apstājas, pēc tam aši kā bezdelīga medībās šaujas uz priekšu, vienlaikus redzēdams Liras acis tik zilas un dedzīgas, un saprotošas.
Pēc brīža meitene, samirkšķinājusi acis, pacēla skatienu.
- Pagaidām tava māte ir drošībā, Lira teica. Draudzene, kas viņu pieskata, joprojām izrāda labvēlību. Neviens nezina matēs atrašanās vietu, un draudzene nenodos.
Vils pat nezināja, ka ir tik ļoti noraizējies. Dzirdot labo vēsti, zēns atslāba, un, līdzko sasprindzinājums bija garām, par sevi skarbāk atgādināja brūces.
- Paldies! Vils pateicās. Labi, bet tagad pajautā par tēvu…
Taču, pirms Lira paspēja ko uzsākt, ārpusē atskanēja kliedzieni.
Abi bērni uzreiz palūkojās laukā. Lejā, parkā, kur pilsētas pirmo namu priekšā stiepās koku rinda, patlaban bija manāma rosība. Panteleimons, acumirklī kļuvis par lūsi, nikni nolaida skatienu un mīkstā solī metās uz atvērtajām durvīm.
- Bērni, dēmons paziņoja.
Vils ar Liru piecēlās. Koku vidū parādījās bērni cits aiz cita, kādi četrdesmit, varbūt piecdesmit. Daudziem rokās bija nūjas. Priekšgalā gāja zēns ar svītraino T kreklu, un viņam rokās bija nevis nūja, bet pistole.
- Rau, kur Andželika, Lira norādot čukstēja.
Andželika turējās līdzās vadošajam zēnam un mudinādama raustīja viņu aiz rokas. Meitenei pa pēdām dieba viņas jaunākais brālis Paolo, sajūsmā spiegdams, un arī pārējie brēkdami vicināja dūres. Divi stiepa smagas šautenes. Tādā noskaņojumā Vils bērnus jau bija redzējis, taču ne tādu baru, un pie torņa viņi bija bez šaujamieročiem.
Bērni bļaustijas, tomēr Vils spēja izšķirt Andželikas balsi, jo viņa parkliedza visus: — Jūs nobeidzāt manu brāli, nozagāt nazi! Slepkavas tādi! Iedzināt viņu tieši Rēgiem rokās! Jūs viņu nogalinājāt, bet mēs nogalināsim jūs! Neceriet tikt projām! Aci pret aci, zobu pret zobu!
- Vil, tu varētu izgriezt logu! Lira mudināja, satverdama zēnu aiz veselās rokas. — Mēs tad mierīgi aizlaistos projām…
- Jā, bet kur mēs nokļūtu? Oksfordā, pāris soļu attālumā no sera Čārlza mājas turklāt gaišā dienas laikā! Vai arī galvenajā ielā autobusa priekšā. Vai tad es varu ņemt un šņāpt jebkurā vietā, cerot, ka tiksim drošībā, vispirms jāapskatās, kur mēs esam, bet laika nav. Aiz šīs mājas plešas mežs, brikšņi vai kas tamlīdzīgs. Ja tiktu līdz kokiem, būtu daudzmaz drošāk.
Lira saniknota pameta skatienu logā. — Vajadzēja man viņu vakar nogalināt! viņa teica. — Nav labāka par savu brāli. Es gribētu…
- Beidz pļāpāt, ejam! Vils meiteni pārtrauca pusvārdā un pārliecinājās, vai nazis stingri turas pie jostas, bet Lira uzmeta plecos mazo mugursomu ar aletiometru un Vila tēva vēstulēm. Pēc tam abi, atbalsojoties soļiem, iztraucās cauri vestibilam, tad pa gaiteni un virtuvi, cauri trauku mazgātavai un tālāk bruģētajā pagalmā. Mūrī bija vārti, kas veda virtuves dārzā tur rīta saulē gozējās dārzeņu un augu dobes.
Mežmala stiepās pārsimt metru tālāk aiz nežēlīgi klajas, zāļainas nogāzes. Pakalnā pa kreisi, vēl pirms kokiem, pacēlās neliela apaļas formas celtne, pēc uzbūves līdzīga templim, ar vaļēju augšstāvu, tādu kā balkonu ar skatu uz pilsētu.
- Skrienam! teica Vils, lai gan gribējās nevis skriet, bet nogulties zālē un aizvērt acis.
Ar virs galvas lidojošu modru Panteleimonu abi bērni devās pāri klajumam. Zāle, saaugusi kušķos, sniedzās līdz potītēm, un Vils, noskrējis pāris soļu, juta tādu reiboni, ka nācās pāriet uz lēnāku soli.
Lira pameta skatienu atpakaļ. Bērni, drūzmēdamies mājas priekšā, vēl nebija viņus pamanījuši varbūt kāds brīdis paies, kamēr viņi pārmeklēs visas istabas…
Tikmēr Panteleimons trauksmaini iečivinājās. Villas trešajā stāvā atvērtā logā stāvēja zēns un rādīja tieši uz viņiem. Kāds iekliedzās.
- Pasteidzies taču, Vil! Lira mudināja.
Viņa paraustīja zēnu aiz veselās rokas palīdzēdama un pieturēdama. Vils centās, taču pietrūka spēka. Viņš varēja tikai iet.
- Labi, Vils teica, līdz kokiem mums tā kā tā netikt. Pārāk tālu. Ejam uz templi! Pie aizslēgtām durvīm kazi noturēsimies tik ilgi, kamēr beidzot izgriezīšu logu…
Panteleimons metās uz priekšu, un Lira aizelsusies brēca, lai viņš palēnina gaitu. Vils teju vai redzēja saikni abu starpā dēmons rāvās uz priekšu, meitene sauca, lai tas palēnina gaitu. Vils steberēja pa biezo zāli, bet Lira skrēja pa priekšu izlūkodama un tad metās atpakaļ, lai viņam palīdzētu, pēc tam atkal uz priekšu, līdz abi sasniedza akmens ietvi pie tempļa.
Durvis zem nelielā portika stāvēja vaļā, un abi, ieskrējuši iekšā, nonāca tukšā apaļas formas telpā ar vairākam dieviešu statujām, kas vidēja sienu nišās visapkārt. Telpas vidū slējās greznas metāla vītņkapnes, pa tām varēja tikt augšstāvā. Atslēgas, ar ko aizslēgt durvis, nebija, un nekas cits neatlika, kā mesties augšā pa kāpnēm un tad — uz augšstāva grīdas dēļiem. Izrādījās, ka tas tiešām ir skatu laukums, kur cilvēks var uzkāpt ieelpot svaigu gaisu un palūkoties uz pilsētu; logu vai sienu nebija, tikai vaļējas arkas visapkārt tās balstīja jumtu. Katrā arkā bija palodze jostasvietas augstumā pietiekami plata, lai pret to atbalstītos, bet lejup līdz pat notekcaurulei slīpi krita kārniņu jumts.
Mokoši bija noskatīties mežā, kas stiepās viņiem aiz muguras. Zemāk vidēja villa, tālāk neiežogots parks un tad sarkanbrūnie pilsētas jumti; kreisajā pusē pacēlās tornis. Virs pelēkajiem, izrobotajiem mūriem gaisā riņķoja melnas vārnas, un Vilam, iedomājoties, kas putnus pievelk, sametās nelabi.
Taču ainavas apjūsmošanai neatlika laika: pirmām kārtām bija jāizdomā, ko iesākt ar bērniem, kas, nikni un satraukti kliegdami, brāzās uz templi. Zēns priekšgalā, palēninājis soli, izvilka pistoli un raidīja vairākus mežonīgus šāvienus uz tempļa pusi. Pēc brīža atskanēja saucieni:
- Zagļi!
- Slepkavas!
- Mēs jūs nogalināsim!
- Pie jums ir mūsu nazis!
- Jūs neesat šejienieši!
- Jūs mirsiet!
Vils neko daudz neuztraucās. Zēna rokās pazibēja nazis viņš aši izgrieza nelielu logu, lai noteiktu atrašanās vietu, un acumirklī atsprāga atpakaļ. Arī Lira ieskatījās un vīlusies atkapās. Viņi atradās gaisā, vismaz piecdesmit pēdu augstumā virs galvenās maģistrāles ar dzīvu satiksmi.