Выбрать главу

-    Nūja, Vils sarūgtināts novilka, mēs taču kāpām augšā pa nogāzi… Tagad esam sprostā. Mums viņi jāat­vaira, nekas cits neatliek.

Pēc dažām sekundēm durvīs iebruka pirmie bērni. Kliedzieni atbalsojās templī, kāpinot drudžaino satrau­kumu, un tad nogranda neticami skaļš šāviens, tad vēl viens, un kliedzieni skanēja jau citādi; nākamajā mirklī nodrebēja kāpnes pirmie iebrucēji jau kāpa augšā.

Lira kā paralizēta pieplaka sienai, bet Vils neizlaida no rokām nazi. Uzrausies līdz atvērumam grīdā, viņš pastiepās un nogrieza augšējo pakāpienu, it kā tas būtu no papīra. Kāpnes, zaudējušas atbalsta punktu, zem bērnu svara saļodzījās un tad sagriezušās ar drausmīgu būkšķi nogāzās zemē. Brēcieni pieņēmās spēkā, arīdzan vispārējais apju­kums; atkal gāja vaļā šāviens, šoreiz, šķiet, nejauši, jo kā­dam trāpīja, un nu atskanēja sāpju kliedziens. Vils, palūko­jies lejā, ieraudzīja sāpēs savijušos ķermeņu mudžekli, pārklātu ar apmetuma gabaliem, putekļiem un asinīm.

Tie vairs nebija atsevišķi bērni, bet paisumam līdzīga masa. Viņi bangoja, aiz dusmām palēkdamies, ķerstīdami, draudēdami, spiegdami, spļaudami, taču aizsniegt Viļu nespēja.

Atskanēja kliedziens, un visu acis pievērsās durvīm. Tie, kas spēja kustēt, viļņojās uz izeju; dažs labs palika iespiests zem tērauda kāpnēm, cits apstulbis centās tikt augšā no akmeņiem piemētātās grīdas.

Vils drīz vien saprata, kāpēc bērni brāžas laukā. No jumta puses viņpus arkām jau skanēja grabināšanās; pie­skrējis pie palodzes, Vils ieraudzīja pirmās rokas, kas, ieķērušās dakstiņos, centās uzvilkt ķermeni augšā. Kāds no apakšas pastūma, un atkal parādījās galva un kārtē­jais roku pāris, zemāk stāvošajiem citi rāpās uz pleciem un mugurām, un uz jumta jau mudžēja kā skudru pūzni.

Taču pastaiga pa dakstiņiem nebija viegla pirmie drosminieki nobrāza rokas un ceļgalus, ar skatienu drudžaini zīzdamies Vila sejā. Lira stāvēja zēnam līdzās, un Panteleimons, uzlicis ķepas uz palodzes, rūca kā leo­pards, likdams pirmajiem bērniem padomat. Tomēr viņi pamazām vien virzījās uz priekšu.

Kāds sauca: Nogalināt! Nogalināt! Nogalināt! pā­rējie piebalsoja, arvien skaļāk un skaļāk; uz jumta sa­kāpušie sāka sist kājas taktī, tomēr, ieraudzījuši rūcošo leopardu, neuzdrošinājās nākt tuvāk. Te pēkšņi plīsa dakstiņš, un zēns, kas uz tā stāvēja, paslīdējis nokrita, bet viņam blakus stāvošais, salasījis sašķidušā dakstiņa drumslas, svieda ar tām Lirai.

Viņa pieliecās, un metiens trāpīja kolonnai pār Liru nobira šķēpeles. Pamanījis līdzās grīdas atvēruma malai dzelzs stieni, Vils nogrieza no ta divus gabalus zobena ga­rumā un vienu pasniedza Lirai. Viņa, cik stipri vien varē­dama, iegāza ar to tuvākajam puišelim pa galvu. Bērns uzreiz nokrita, bet necik ilgi, un nāca nākamais tā bija

Andželika rudmataina, bālu seju, neprātīgām acīm; meitene uzrāpās uz palodzes, bet Lira nikni iebelza viņai ar stieņa malu, un uzbrucēja novēlās lejā.

Vils rīkojās tapat. Nazis atradās futrālī pie jostas, un viņš sita un belza ar dzelzs stieni; daži bērni nogāzās, citi nāca vietā, kāds nemitīgi mēģināja uzrausties uz jumta.

Un tad parādījās puika svītrainajā T kreklā, taču pis­toli viņš bija pazaudējis vai ari varbūt izšāvis tukšu. Zēnu skatieni krustojās, abi zinaja, kas sekos: kautiņš, un tā būs nežēlīga kauja uz dzīvību vai nāvi.

-    Nāc nu, — Vils, iededzies uz kaušanos, teica, nāc taču, nāc…

Vēl mirklis, un abi sāktu plūkties.

Te pēkšņi atgadījās kas neparedzēts no debesīm uz zemi, spārnus izpletuši, metās zoss, bez stājas gāginādama tik skaļi, ka to sadzirdēja pat mežonīgi satracinātie bērni uz jumta, kas tagad pagriezās paskatīties.

-    Kaisa! līksmi iesaucās Lira, zoss bija Serafinas Pekkalas dēmons.

Sniega zoss jau atkal priecīgi nogāgināja, pieskandēdama vai visu debesjumu, un tad pagriezusies piezemējās pāris soļu attālumā no zēna svītrainaja T krekla. Puika, izbīlī atsprādzis atpakaļ, nošļūca lejā gar jumta malu, bet pārējie aizgūtnēm brēca, jo gaisā parādījās vēl kaut kas. Savukart Lira, manīdama debesu zilgmē iznirstam sīkas, melnas figūriņas, prieka pārņemta, līksmi iesaucās: Serafina Pekkala! Šurp! Palīgā! Templī…

Vairākas bultu zalves svilpdamas šķēla gaisu, tām zi­benīgi sekoja nākamā sērija; vel pēc mirkļa kāds ducis izšāvās tik ātri, ka tempļa jumtu visas bultas sasniedza vienlaikus, radot āmuru klaudzieniem līdzīgu dārdoņu. Bērni uz jumta, pārsteigti un apjukuši, acumirklī zaudēja agresivitāti un sajuta neprātīgas bailes: kas tās par sievie­tēm melnā apģērbā uzbrūk viņiem no gaisa? Kas tie par brīnumiem? Vai spoki? Varbūt jauns Rēgu paveids?

Šņukstēdami un raudādami bērni lēca lejā no jumta. Dažs labs neveikli nokrita un klibodams vilkās prom, cits velšus novēlās lejā pa nogāzi, cenzdamies tikt drošībā, no pūļa vairs nebija ne vēsts vien bars izbiedētu, sakaunējušos bērnu. Dažas minūtes pēc sniega zoss parādīšanās templis bija tukšs kā izslaucīts, vienīgais troksnis bija gaisa virma koku zaros, ko radīja gaisā riņķojošās raganas.

Vils izbrīnīts skatījās, pārsteigumā zaudējis valodu, Lira tikmēr, priecīgi lēkādama, sauca: Serafina Pek­kala! Kā tu mūs atradi? Paldies jums, paldies! Viņi gri­bēja mūs nogalināt! Laidieties lejā, piezemejieties…

Taču Serafina un pārējās raganas tikai papurināja galvu un riņķodamas cēlās augstāk. Dēmons-sniega zoss pagriezās uz jumta pusi un, samazinot ātrumu, sita spār­nus, un ar troksni piezemējās uz dakstiņiem zem palodzes.

-   Sveicināta, Lira! zoss teica. Serafina nevar nolaisties, arī pārējās ne. Šeit mudž no Regiem ēku ielenkuši vairāk nekā simts, un zālē virmo vēl. Vai tad jūs viņus neredzat?

-   Nē! Nevienu pašu!

-   Vienu raganu mēs jau zaudējām. Vairak riskēt neva­ram. Vai varēsiet saviem spēkiem tikt lejā no ēkas?

-   Vienīgi nolecot no jumta — tāpat kā viņi. Bet kā jūs mūs atradāt? Un kur…

-   Nedzisināsim muti. Gaidāmas jaunas nepatikšanas, turklāt lielākas par šīm. Tagad tieciet lejā, kā nu varat, un laidieties projām uz koku pusi!

Pārkāpuši pāri palodzei, Vils ar Liru sāniski virzījās pa saplīsušajiem dakstiņiem uz notekcauruli. Augstums nebija nekāds lielais, tepat lejā vīdēja zāle, aiz ēkas zema nogāze. Lira nolēca pirmā, viņai sekoja Vils, veļo­ties un lūkojot sargāt roku, kas jau atkal bija sākusi asiņot un neganti smeldza. Apsējs nošļucis vilkās zēnam līdzi pa zemi, un, kad viņš mēģināja to uzritināt atpakaļ, sniega zoss nolaidās blakus viņiem zālē.

-    Lira, kas tas par zēnu?

-   Vils. Viņš dosies kopā ar mums.

-    Kāpēc Rēgi no tevis vairās? dēmons-zoss vērsās tieši pie Vila.

Viļu nekas vairs nespēja pārsteigt, un viņš atbildēja: Nezinu. Mēs viņus neredzam. Nē, pagaidi!

Vils piecēlās viņam kaut kas bija ienācis prātā.

-    Kur viņi patlaban ir? zēns jautāja. Kur ir vistu­vākais?

-    Desmit soļu tālāk, lejā uz nogāzes, atbildēja dē­mons. Tuvāk viņi negrib nākt, tas ir skaidri redzams.

Izņēmis nazi, Vils pameta skatienu uz norādīto pusi, dzirdēdams, ka dēmons pārsteigumā nosvelpjas.

Taču nodoms palika nepiepildīts tobrīd jāšus uz zara turpat blakus Vilam piezemējās ragana. Zēnu pārsteidza lidošanas veids, taču vēl vairāk raganas satriecošā pievil­cība, neganti saltā, taču piemīlīgā skatiena dzidrums un dažviet atklātā miesa tik jauneklīga, lai gan nepavisam ne jauna.

-   Tevi sauc Vils? ragana jautāja.

-   Jā, bet…

-   Kāpēc Rēgi no tevis baidās?