- Naža dēļ. Kur patlaban ir tuvākais Rēgs? Pasakiet man! Gribu viņu nogalināt!
Taču ragana nepaspēja atbildēt, jo pieskrēja Lira.
- Serafina Pekkala! meitene iesaucās, apskaudama raganu un samīļodama tik cieši, ka tā, skaļi iesmējusies, noskūpstīja Liru uz pakauša. Ai, Serafina, no kurienes jūs tik pēkšņi uzradāties? Mēs bijām tie bērni tie bērni grasījās mūs nogalināt jūs taču viņus redzejāt? Mums jau likās, ka jāmirst, un tad ai, kā es priecājos, ka ieradāties! Necerēju jūs vairs sastapt!
Serafina Pekkala lūkojās Lirai pār galvu tur, mazliet tālāk, acīmredzot pulcējās Rēgi un tad uzmeta skatienu Vilam.
- Tagad klausieties, ragana teica, tepat netālu mežiņā ir ala. Virzieties augšā pa nogāzi, pēc tam gar kalna kori nogriezieties pa kreisi. Liru mēs kādu gabaliņu varētu panest, bet tu gan esi par lielu tev jāiet kājām. Rēgi nesekos kamēr esam gaisā, viņi mūs neredz, bet no tevis baidās. Mēs jau būsim priekšā tas ir pusstundas gājiens.
To pateikusi, Serafina Pekkala metās atpakaļ gaisā. Vils pielika acīm roku, lai labāk redzētu viņu un pārējās skrandaini elegantās būtnes, kas, uzņēmušas augstumu, aizbrāzās pāri koku galotnēm.
- Ai, Vil, beidzot būsim drošībā! Tagad, kad Serafina Pekkala ir šeit, viss nokārtosies! Lira teica. Necerēju vairs viņu sastapt viņa ieradas īstajā brīdī, vai ne? Mats matā kā savulaik Bolvangarā…
Laimīgi čalodama, aizmirsusi par nule pārdzīvotajām briesmām, Lira devās pāri nogāzei uz meža pusi. Vils klusēdams sekoja. Brūces neganti smeldza, un ar katru sāpīgo pukstu gāja zudumā asins lāse. Roku Vils turēja piespiestu krūtīm, mēģinādams nelikties ne zinis par sāpēm.
Ceļā pagāja nevis pusstunda, bet bez ceturkšņa divas, jo Vilam ne vienu reizi vien nācās piestāt un atvilkt elpu. Aizgājuši līdz alai, viņi ieraudzīja ugunskuru, uz kura jau cepinājās trusis, un Serafina Pekkala apmaisīja kaut ko podiņā.
- Parādi man brūces, tie bija pirmie vārdi, ko ragana teica Vilam, un zēns mēmi pastiepa roku.
Panteleimons kaķa veidolā ziņkārīgi vēroja, bet Vils gan aizgrieza galvu projām. Nebija nekādas patikas skatīties uz sakropļoto plaukstu.
Raganas klusās balsis sarunājās, un tad Serafina Pekkala teica: Kāds ierocis šīs brūces radījis?
Vils taustījās pēc naža un klusēdams pasniedza to Serafinai. Raganas līdzgaitnieces aplūkoja to, izbrīnītas un aizdomu pilnas: asmens ar tādām šķautnēm nebija redzēts.
-Ar zālītēm vien neizārstēt. Vajadzēs burvju vārdus, teica Serafina Pekkala. Kas tur liels, sagatavosim. Kad debesīs pacelsies mēness, būsim galā. Bet tagad tev jāpaguļ.
Serafina pasniedza zēnam mazu raga krūzīti ar kūpošu zāļu tēju, kuras rūgtumu nedaudz saldināja medus. Vils tad atgūlies iekrita dziļā miegā. Ragana, apklājusi zēnu ar lapām, vērsās pie Liras, kas vēl grauza truša cepeti.
- Bet tagad, Lira, ragana teica, pastāsti man, kas ir šis zēns un kas tev zināms par šo pasauli un nazi.
Tā nu Lira dziļi ievilka elpu un sāka stāstīt.
12 Ekrāna valoda
Pasaki man to vēlreiz, stāvēdams mazajā laboratorijā ar skatu uz parku, teica doktors Olivers Peins. Vai nu es pārklausījos, vai arī tu stāsti muļķības. Bērns no citas pasaules?
Tā viņa teica. Labi, lai ir blēņas,
tomēr ieklausies, Oliver, norunāts? lūdza doktore Malone. Viņa zina par mūsu Ēnām. Viņa tās sauca par viņa sauca tās par Putekļiem, taču, šķiet, ka tas ir tas pats. Mūsu daļiņas Ēnas. Paklausies tik kad viņai bija uzlikti elektrodi, kas savieno ar Alu, ekrānā parādījās zili zaļi brīnumi: attēli, simboli… Viņai bija ierīce, tads kā kompass no zelta, ar dažādiem simboliem visapkārt malai. Meitene teica, ka varot to nolasīt, viņa zināja ari par prāta stāvokli, zināja par to visos sīkumos.
Rīts jau bija pusē. Liras paziņai, zinātniecei doktorei Malonei, no negulēšanas bija iekaisušas acis, un kolēģis, nule atgriezies no Ženēvas, dedzīgi vēlējās uzzināt ko vairāk vienlaikus skeptiski un bažīgi.
Pats galvenais, Oliver, meitene ar tiem sazinājās. Viņiem piemīt apziņa. Un viņi spēj atbildēt. Vai atceries savus galvaskausus? Nu, meitene man pastāstīja par dažiem galvaskausiem Pitriversas muzejā ar kompasu viņa izzinājusi, ka tie esot daudz senāki, nekā ziņo muzejs, un tur esot bijušas Ēnas…
- Pagaidi, pagaidi! Sakārto visu kādā nebūt sistēmā! Ko tu saki? Viņa apgalvo to, kas mums jau zināms, vai arī stāsta kaut ko nedzirdētu?
- Gan to, gan to. Nezinu. Bet pieņemsim, ka pirms trīsdesmit, četrdesmit tūkstošiem gadu kaut kas tiešām ir noticis. Tad jau daļiņas Ēnas būs radušās vēl agrāk, tās acīmredzot parādījušās jau pirms Lielā Sprādziena, taču tolaik vēl nebija praktisku iespēju kāpināt to efektu līdz mūsu līmenim, antropajam līmenim. Līdz cilvēcisku būtņu līmenim. Un tad kaut kas notika, nevaru iedomāties, kas, taču tas bija saistīts ar evolūciju. Līdz ar to tavi galvaskausi vai atceries? Pirms šī perioda Ēnu nav, pēc tam ka mudž. Un galvaskausi, ko tas bērns atrada muzejā un pārbaudīja ar kompasierīci. Viņa stāstīja man tieši to pašu. Gribu teikt, ka ap to laiku cilvēka smadzenes kļuva par ideālu šī pastiprināšanas procesa izpausmes līdzekli. Mēs negaidot ieguvām apziņu.
Doktors Peins sasvera plastmasas krūzīti un izdzēra kafijas pārpalikumu.
- Kāpēc gan tam bija jānotiek tieši tad? viņš jautāja. Kāpēc pēkšņi pirms trīsdesmit pieciem tūkstošiem gadu?
- Dievs vien to zina. Mēs taču neesam paleoantropologi. Nezinu, Oliver, es tikai prātoju. Tu domā, ka tas nepavisam nav iespējams?
- Un vēl tas policists. Pastāsti par viņu!
Doktore Malone paberzeja acis. Viņu sauc Valterss, — zinātniece sacīja. Teica, ka esot no īpašo uzdevumu nodaļas. Man šķiet, ta ir saistīta ar politiku vai tamlīdzīgi.
- Terorisms, apvērsumi, izlūkošana… Tas viss. Stāsti tālāk! Ko viņam vajadzēja? Kāpēc viņš šeit ieradās?
- Tās pašas meitenes dēļ. Sak, meklējot zēnu apmēram tādā vecumā, bet neteica, kāpēc, un zēns redzēts kopā ar to meiteni, kas pie manis atnāca. Taču viņam kaut kas bija aiz ādas, Oliver, viņš zināja par pētījumu, pat izprašņāja…
Iezvanījās tālrunis. Doktore Malone sarāvās, paraustīja plecus, un doktors Peins pacēla klausuli. īsi parunājis, viņš to atlika atpakaļ un tad teica: Mums būs apmeklētājs.
-Kas?
- Nedzirdēts vārds. Kungs šāds vai tāds. Paklau, Mērij, ar mani nerēķinies, tas taču tev skaidrs, vai ne?
- Viņi tev piedāvāja darbu.
- Jā. Atteikties nevaru. Tev tas jāņem vērā.
- Labi, tad jau visam beigas.
Bezpalīdzīgi noplātījis rokas, doktors Peins turpināja: -Atklāti sakot… Neredzu tavā stāstā nekādu jēgu. Bērns no citas pasaules un fosilas Ēnas… Izklausās par traku. Es gluži vienkārši nedrīkstu iesaistīties. Man jādomā par karjeru, Mērij.
- Un ko teiksi par saviem galvaskausu testiem? Un Ēnām ap ziloņkaula figuriņu?
Papurinājis galvu, doktors Peins uzgrieza kolēģei muguru. Atbildēt viņš nepaspēja pie durvīm jau klauvēja, un doktors Peins, juzdamies gandrīz vai atvieglots, gāja tās atvērt.
Durvis stāvēja sers Čārlzs. Laba diena! Doktors Peins? Doktore Malone? Mans vārds ir Čārlzs Letroms. Cik jauki no jūsu puses, ka varat mani pieņemt bez iepriekšējas pieteikšanās.
- Nāciet iekšā! aicināja doktore Malone, nogurusi, tomēr prātodama: vai Olivers teica sers Čārlzs? Kā varam jums pakalpot?
- Var gadīties, ka pakalpojumu jums varu izdarīt es, atnācējs teica. Cik noprotu, jūs gaidāt atbildi savam pieteikumam uz finansējumu.