- Kā jūs to zināt? brinījās doktors Peins.
- Savulaik strādāju civildienestā. Ikdienā biju saistīts ar zinātnes politikas vadīšanu. Šajā jomā man joprojām daudz sakaru, un nejauši dzirdēju… Vai drīkstu apsēsties?
- Bet protams, lūdzu, teica doktore Malone, izvilkdama krēslu, un sers Čārlzs apsēdās tikpat kā sapulces vadītājs.
- Pateicos! Dzirdēju no drauga — viņa vārdu labāk neminēt oficiālais nolikums par slepenību aptver visneiedomājamākās muļķības tas, ko dzirdēju par jums, ieintriģēja mani tiktāl, ka, jāatzīst, palūdzu parādīt man kādu nojusu darbiem. Zinu, ka man gar to nav nekādas daļas, ja nu vienīgi tas, ka es joprojām darbojos neoficiāla padomdevēja lomā, tāpēc izmantoju to kā aizbildinājumu. Un tiešam tas, ko ieraudzīju, bija fascinējoši.
- Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, mēs varam cerēt uz veiksmi? -jautāja doktore Malone, paliekdamās uz priekšu un dedzīgi vēlēdamās noticēt viņam.
- Diemžēl ne. Man jāsaka skarbi vārdi. Jūsu stipendijas atjaunošana viņu plānos nav paredzēta.
Doktores Malones pleci sašļuka. Doktors Peins vēroja veco vīru ar piesardzīgu ziņkāri.
- Tad kāpēc jūs atnācāt? viņš jautāja.
- Saprotiet, oficiāls lēmums vēl nav pieņemts. Neizskatās cerīgi, būšu pret jums atklāts šādu pētījumu finansēšana nākotnē viņiem šķiet neperspektīva. Tomēr iespējama šāda varbūtība: ja jusu lietai par labu kads izvirza argumentus, viedokli varētu grozīt.
- Advokāts? Jūs domājat pats sevi? Nezin, vai tas ko mainīs, sasliedamās krēslā, teica doktore Malone. Cik man zināms, tur vadās pēc speciālistu atsauksmēm un tā tālāk…
- Principā, protams, jā, piekrita sers Čārlzs, taču ( nekad nav par ļaunu zināt, kā šis komisijas darbojas. Tāpat arī, kas tieši tajās iesaistīts. Tad nu es atnācu. Mani patiesi interesē jūsu darbs, manuprāt, tas varētu izrādīties vērtīgs un, protams, būtu turpināms. Vai jūs neiebilstu, ja es jus oficiāli pārstāvētu?
Doktore Malone jutās kā slīkstošs jūrnieks, kam pamests glābšanas riņķis. Ak vai… Labi, jā! Apžēliņ, protams! Un paldies jums… Gribu jautāt: vai tiešām, jūsuprāt, iespējams mainīt lēmumu? Es gan nevēlos teikt, ka… Tiešām nezinu, ko teikt. Jā, protams!
- Kas mums tagad būtu jādara? jautāja doktors Peins.
Doktore Malone pārsteigta uzlūkoja kolēģi. Vai tad
Olivers nupat neteica, ka brauks strādāt uz Ženēvu? Tomēr, rādās, viņš ar seru Čārlzu saprotas labāk nekā viņa, abu starpā jau uzplaiksnīja biedriskuma gars arī Olivers apsēdās.
- Priecājos, ka izprotat manu nodomu, vecais vīrs turpināja. Jums pilnīga taisnība. īpašu prieku jūs man sagādātu, uzņemoties noteiktu virzienu. Un mūsu vienošanās gadījumā es varētu jums pat sameklēt papildu naudas līdzekļus no gluži jauniem avotiem.
- Pagaidiet, pagaidiet, teica doktore Malone, brīsniņu! Pētniecības virziens ir mūsu pašu ziņā. Es ļoti labprāt vēlētos apspriest rezultātus, bet ne virzienu. Jūs, zināms, saprotat…
Sers Čārlzs, pauzdams nožēlu, noplātīja rokas un piecēlās. Arī Olivers piecēlās, izskatīdamies norūpējies.
- Nē, lūdzu, ser Čārlz, viņš teica, esmu pārliecināts, ka doktore Malone jūs uzklausīs. Mērij, Dieva dēļ, uzklausīšana taču neko ļaunu nenodarīs. Un tā var būtiski mainīt visu.
- Man šķita, tu dodies uz Ženēvu, — doktore Malone attrauca.
- Ženēvu? sers Čārlzs pārjautāja. Brīnišķīga vieta. Iespēju tur papilnam. Arīdzan naudas. Neuzdrīkstos aizkavēt.
- Nē, nē, tas vēl nav nokārtots, steidza atbildēt doktors Peins. Daudz kas vēl ir apspriešanas līmenī, nekas vēl nav īsti skaidrs. Ser Čārlz, lūdzu, apsēdieties! Vai varu jums piedāvāt kafiju?
- Visai laipni no jūsu puses, atbildēja sers Čārlzs un apsēdās, izskatīdamies pēc pašapmierināta kaķa.
Doktore Malone tikai tagad tā pa īstam ieskatījās viesī. Viņas priekšā sēdēja vīrs ap septiņdesmit, turīgs, pašpārliecināts, skaisti ģērbies, radis pie visa labākā, apgrozījies varas gaiteņos, čukstējis ietekmīgu personu ausīs. Oliveram taisnība viņš kaut ko vēlas. Un bez izdabāšanas šī cilvēka atbalstu neiegūt.
Zinātniece sakrustoja rokas uz krūtīm.
Doktors Peins sniedza vīram tasi ar kafiju, sacīdams: Diemžēl viss izklausās pārāk vienkārši…
- Nepavisam. Vai lai turpinu runāt?
- Lūdzu, teica doktors Peins.
- Nu, cik noprotu, jūs esat izdarījuši ne vienu vien fascinējošu atklājumu apziņas laukā. Jā, zinu, neko vēl neesat publicējuši, tas ir garš ceļš šķietami jūsu ne pārāk reālajam pētniecības objektam. Tomēr ar vārdu daudz kas panākams. Un es esmu īpaši ieinteresēts. Man tiešām labpatiktu, ja jūs, piemēram, pētījumos koncentrētos uz manipulāciju ar apziņu un uz hipotēzi par daudzām pasaulēm Everett vai atceraties, 1957. gads vai apmēram; ticu, ka jūsu rokās ir pavediens, kas šo teoriju manāmi pilnveidotu. Turklāt šāds pētniecības pavērsiens piesaistītu arī aizsardzības strukturu finansējumu, un tas, kā jūs varbūt zināt, arī šodien ir ietekmīgs spēks, kas, dabiski, nav pakļauts šiem nogurdinošajiem pieteikumu procesiem.
Neceriet, ka atklāšu jums savus avotus, sers Čārlzs turpināja, ar mājienu apstādinādams doktori Maloni, kas iztaisnojās, lai runātu. — Pirms brīža minēju oficiālo nolikumu par slepenību; apnicīgs jurisdikcijas gabals, tomēr ignorēt to nevaram. Esmu pārliecināts par zināmu progresu daudzpasauļu izpētes jomā. Manuprāt, jūs esat īstie, kam tas jādara. Un vēl man ir īpašs jautājums saistībā ar kādu personu. Bērnu.
Pieklusis sers Čārlzs malkoja kafiju. Doktore Malone zaudēja valodu. Viņa bija kļuvusi bāla, pati to nejuzdama, tomēr apzinādamās.
Zināmu apstākļu dēļ, sers Čārlzs turpināja, esmu saistīts ar izlūkdienestu. Viņi interesējas par bērnu, meiteni ar neparastu ierīci, antīku zinātnes instrumentu, bez šaubām, zagtu, un viņas rokas tam nebūt nav drošākā vieta. Ir vēl arī zēns, meitenes vienaudzis aptuveni divpadsmit gadu vecs -, kurš tiek meklēts saistībā ar slepkavību. Var, protams, strīdēties, vai bērns tādos gados ir spējīgs nogalināt, tomēr skaidri zinu, ka viņš ir slepkava. Un ir redzēts kopā ar meiteni.
Tad, lūk, doktore Malone, varbūt jums gadījies nejauši sastapt kādu no šiem bērniem. Un varbūt jūtat pienākumu par to, ko zināt, pastāstīt policijai. Tomēr jūs izdarītu vēl lielāku pakalpojumu, paziņodama to personīgi man. Man pa spēkam nodrošināt, lai attiecīgās varas iestādes ar šo lietu nodarbojas profesionāli un ātri, bez trulās dzeltenās preses iejaukšanās. Zinu, ka vakar pie jums bija inspektors Valterss, zinu arī to, ka viendien iegriezās meitene kā redzat, tukšus salmus es nekuļu. Man taps zināms, ja jūs atkal viņu satiksiet, un, ja neziņosiet par to man, kļūs zināms arī tas. Būtu tiešām prātīgi, ja jūs kārtīgi apdomātos, izvētītu atmiņu, proti, ko meitene, šeit ieradusies, teica, ko darīja. Tas ir valsts drošības jautājums. Jūs jau mani saprotat.
Labi, līdz ar to beigšu. Lūk, mana vizītkarte, lai varat ar mani sazināties. Es jūsu vietā pārāk nevilcinātos stipendiju piešķiršanas komisijas sēde, kā zināt, paredzēta rīt. Taču pa šo tālruņa numuru būšu sasniedzams jebkurā laikā.
Viņš sniedza karti Oliveram Peinam un, redzēdams, ka doktore Malone stāv ar sakrustotām rokam, vienu nolika uz sola arī viņai. Doktors Peins atvēra viesim durvis. Uzlicis galvā panamas cepuri, sers Čārlzs tai maigi pieskārās un, abiem starojoši uzsmaidījis, devās prom.